Vai Latvijā ir iespējami bērniem draudzīgi muzeji?

 02. jūlijs 2013 10:45 Viedoklis

Nesen publicētais Martas Pallo blogs (LASI: Kurš drīkst apmeklēt muzejus?) aktualizēja jautājumu par bērniem un ģimenēm kā muzeju mērķauditoriju. Manuprāt, ģimenes ir viena no svarīgākajām muzeju mērķauditorijām, jo no ģimenes apmeklējuma pieredzes muzejā (protams, arī skolas grupas vizītes) ir atkarīgs vai bērni muzejus sāk uzlūkot kā foršu vietu, ko pieaugušo valodā varētu nosaukt par neatņemamu intelektuālās pieredzes veidotāju un kultūras dzīves satsāvdaļu.



Foto: Mārcis Baltskars, http://www.baltskars.lv/

Lai gan atkal jau riskēju izpelnīties kritiku par citvalstu muzeju piemēru minēšanu Latvijas kultūrpolitikas kontekstā, tomēr, šķiet, ka pašreiz ir īstais brīdis, lai iedvesmojoties no šādiem pozitīviem piemēriem, sāktu mērķtiecīgāk domāt par mūsu vietējām iniciatīvām ģimenēm draudzīga muzeja politikas attīstīšanā.


Vai tieši otrādi, šī ģimenes pieredze muzejā izrādās ietekmējoša ilgtermiņā, šajā gadījumā domājot frāzi, ko ik pa brīdim dzird sakām pieaugušus cilvēkus, proti, pēdējo reizi muzejā biju bērnībā. To dzirdot var secināt, ka šī pēdējā reize bijusi pietiekami neforša un zudusi vēlme muzeju uzlūkot kā vietu, kur labi un saturīgi pavadīt brīvo laiku un ne tikai bērnībā kopā ar klasi vai vecākiem, bet arī tīņa gados un vēlāk.
 
Apzinoties, cik tēma slidena un diskutabla, īpaši salīdzinot dažādu valstu (ar tradīcijās balstītām kultūrpolitikas vadlīnijām un vēl tikai savu kultūras patību apzināties sākušas valstis) pieredzes, pēc Martas bloga (kurā tika aktualizēti tik daudzi svarīgi jautājumi – no cik gadiem bērns ir gaidīts muzejā?, kāds ir muzeju piedāvājums ģimenēm ar bērniem?, vai muzeja scenogrāfija ir draudzīga mazajiem apmeklētājiem?, kā bērniem jāuzvedās muzejā? utt.) sāku pētīt, kā šo īpašo mērķauditoriju – bērnus un ģimenes uzrunā un iesaista citu valstu muzeji.
 
Par labāko un ietekmīgāko inicitatīvu, kura ir spējusi mainīt veselas valsts muzeju politiku, joprojām uzskatu organizāciju Kids in Museums.
2003.gadā, apmeklējot Karalisko akadēmiju kopā ar savu divgadīgo dēlu, kurš emocijas par kādu eksponātu paudis skaļāk par institūcijā vēlamo, ģimene saņēmusi aizrādījumu. Protams, aizrādītāji nevarēja nojaust, ka konfliktē ar mammu, kura ir ietekmīga laikraksta žurnāliste.
Par šo inicatīvu pirmo reizi dzirdēju, šķiet 2006.gadā Lielbritānijas muzeju asociācijas konferencē, kurā tika runāts par ģimenēm draudzīgu muzeju. Toreiz konferencē runāja iniciatīvas "vaininiece" Dea Birkett un stāstīja par to, kāpēc un kā šī kustība sākusies.
 
Proti, 2003.gadā, apmeklējot Karalisko akadēmiju kopā ar savu divgadīgo dēlu, kurš emocijas par kādu eksponātu paudis skaļāk par institūcijā vēlamo, ģimene saņēmusi aizrādījumu. Protams, aizrādītāji nevarēja nojaust, ka konfliktē ar mammu, kura ir ietekmīga laikraksta žurnāliste. Un sajūtot uzbrukumus saviem mīļajiem, šķiet, jebkura mamma spējīga pārvērsties par īstu lauveni. Tieši tā arī notika. Dea Birkett par savu pieredzi uzrakstīja savā slejā Guardian laikrakstā un simtiem ģimeņu iesaistījās diskusijā, paužot aizkaitinājumu par dažkārt muzejā pieredzēto neviesmīlīgo attieksmi pret apmeklētājiem ar bērniem.
 
Laikraksts uzsāka kampaņu Kids in museums. Pirmā iniciatīva bija, apkopojot apmeklētāju komentārus, 20 punktu Kids in Museums manifesta publicēšana (kurš kopš tā laika tiek aktualizēts katru gadu, pamatojoties uz ģimeņu komentāriem par muzeju apmeklējuma pieredzi). Tajā pašā gadā tika ieviesta laikraksta Guardian Ģimenēm draudzīga muzeja balva (Family Friendly Museum Award), kuru pašlaik atbalsta laikraksts Telegraph.
Kopš uzzināju par šo iniciatīvu, jau vairākus gadus sekoju līdzi Kids in Museums darbībai un panākumiem Lielbritānijā. Šis man liekas īsts muzeju pieejamības veicināšanas veiksmes stāsts.
Dea Birkett uzņēmība nu jau 10 gadus ietekmē ģimenēm draudzīga muzeja politiku Lielbritānijā. Tas nav pārspīlēts – Kids in Museums ir neatkarīga labdarības organizācija, kuras misija ir veicināt muzeju atvērtību, pieejamību un draudzīgumu ģimenēm. Organizācija to dara neatlaidīgi un stratēģiski – izveidota domapmaiņas platforma, mājaslapā pieejams organizācijas biznesa plāns 2012 – 2020 gadam, katru gadu tiek revitalizēts Kids in Museums 20 punktu manifests. Katru gadu ģimenēm piesakot nominantus un pašām izvērtējot draudzīgumu un pieejamību, tiek pasniegta Ģimenēm draudzīga muzeja balva un, ja pirmajos gados tā bija vairāk organizatoru uzstājība un misija, meklējot ģimenēm draudzīgus muzejus, tad pašlaik paši muzeji cenšas darīt visu, lai tiktu nominēti šai balvai. Balvai tiek pieteikti gan lielie nacionālie muzeji, gan mazi kopienu muzeji; būtiskākais atlasē ir tas, ko ģimenes domā par šo muzeju un cik pozitīva ir bijusi viņu pieredze tajā.
 
Tāpat kopš 2007.gada organizācija Kids in museums organizē debates, kurās piedalās gan muzeju speciālisti, gan ģimenes un kurās tiek diskutēts par ģimenēm draudzīgas muzeju politikas pilnveidošanu.
 
Kopš kampaņas sākuma Kids in museums ir iniciējuši arī virkni praktisku iniciatīvu muzejos, piemēram, aicinot diskutēt par fleksiblas ģimenes biļešu politikas nepieciešamību (Lielbritānijā ir bezmaksas ieeja nacionālo muzeju ekspozīcijās, bet izstādēs ieeja joprojām ir par maksu), uzsākuši akciju I can't See It (uzsākot diskusiju par vitrīnu un eksponātu fizisko pieejamību jeb izstāžu un ekspozīciju scenogrāfijas atbilstību bērnu vajadzībām), kā arī izstrādājuši rekomendācijas muzeju kafejnīcu ēdienkartes veidošanai.
 
Kopš uzzināju par šo iniciatīvu, jau vairākus gadus sekoju līdzi Kids in Museums darbībai un panākumiem Lielbritānijā. Šis man liekas īsts muzeju pieejamības veicināšanas veiksmes stāsts. Šķiet galvenais nosacījums, lai procesus mainītu, ir kopējas vīzijas esamība (šajā gadījumā ticība, ka katrs bērns jau no zīdaņa vecuma, tāpat katra ģimene, ir nozīmīga muzeja piedāvāto iespēju un pieredzes mērķauditorija), kā arī stratēģiski veidota komanda mērķa īstenošanai – ģimeņu pārstāvji, mediju pārstāvji, domubiedri un, man gribētos ticēt, ka arī muzeju pārstāvji, kā kopīgas vīzijas īstenotāji.
 
Lai gan atkal jau riskēju izpelnīties kritiku par citvalstu muzeju piemēru minēšanu Latvijas kultūrpolitikas kontekstā, tomēr, šķiet, ka pašreiz ir īstais brīdis, lai iedvesmojoties no šādiem pozitīviem piemēriem, sāktu mērķtiecīgāk domāt par mūsu vietējām iniciatīvām ģimenēm draudzīga muzeja politikas attīstīšanā. Ņemot vērā, ka daudzi muzeji, kas pašlaik vai tuvākajā laikā tiks slēgti rekonstrukcijai, ideālā gadījumā būs atvērti dažādu mērķauditoriju, tostarp ģimeņu viedokļu uzklausīšanai jaunu, pieejamu produktu izstrādē un pakalpojumu programmēšanā, iespējams, arī Latvijā derētu domāt par līdzīga muzeju kvalitātes atbalsta mehānisma veidošanu.
 
Autore: Ineta Zelča Sīmansone, Muzeoloģe, domnīcas Creative Museum vadītāja



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāma

Kategorijas