Meitiņa piedzima 30. grūtniecības nedēļā... Pieredze

Labi, ka nebiju viena. Kaut kā ar draudzenes palīdzību pilot un tekot tikām līdz tualetei, un viņa zvanīja ātrajiem, jo pati biju šokā, trīcēju un parunāt nevarēju :( Ātrie pateica, ka pēc kādas stundas var ierasties. Teicu, ka nevienu negaidīšu un ar slapju pakaļu tik ilgi nesēdēšu veikala WC.  Tā nu saucu taksi un devos uz mājām...  

Pa laikam vēl tekot ūdeņiem, krāmēju mantas, jo sapratu, ka tā tas nebeigsies! Zvanījām vēlreiz ātrajiem, lai brauc man paka, tagad uz mājām. Tie vēl pēc stundas nebija, pārbrauca mans draugs un tūlīt mani veda uz slimnīcu! Ierodoties slimnīcā, mani pārbaudīja un pateica, ka ūdeņi ir nogājuši, bet vēl ir pietiekoši, lai mazulītis varētu pa iekšu dzīvot. Tā mani paturēja slimnīcā... Slimnīcā – apskates un viss pārējais, kas piederas pie lietas. Pati jutos labi, un ārsti arī teica, ka mazulis jūtas labi. Pēc trim dienām mani palaida mājās.
 
Un tajā pašā naktī braucu atpakaļ uz slimnīcu. Pa nakti sākās maza sāpīte. Domāju, ka mazums kas – mazulītim mazāk ūdeņi un, kā pakustās, tā es vairāk jūtu. Bet nē – atkal un atkal atkārtojās! Draugs uzreiz prasīja, pēc cik ilga laika sāpes atkārtojas. Sapratām, ka laikam tas brīdis vairs nav tālu, fiksi ģērbāmies un laidām uz slimnīcu. Aizbraucot uzreiz kāpu uz galda, un daktere pateica, ka ir jau astoņi cm, un drīz mazais būs klāt.  Tā 19. decembra rītā 5.56 piedzima meitiņa Rebeka, kura svēra 1.39 kg. Tas mums bija pārsteigums, jo pirms tam bērniņa dzimumu nezinājām. Ātri man uzlika mazo un ļāva samīļot, bet tad ārsti operatīvi darīja, kas viņiem darāms un aizveda manu mazulīti. Biju visu laiku pārbijusies un cerēju, ka viss būs labi!

Viss noklusa un ar draugu palikām divatā, jutos labi un jau pēc desmit minūtēm pati biju uz kājām un spēju doties uz WC. Pēc kāda laiciņa, arī man atnāca pakaļ, lai varu doties pie mazās! Ieraugot mazo eņģelīti vienkārši stāvēju un raudāju, jo visi tie vadi un trubas, gaismiņas un pīkstuļi… Bija grūti to redzot, ka nevaru viņu paņemt un samīļot :( Bet mazā bija stipra, jau otrajā dienā pati elpoja, un ar katru dienu pa vadiņam un trubiņai tika atvienots nost :) Un tas tikai priecēja, ka mazā ir stipra un cīnītāja :)

Tā nu sākās mans grūtākais darbs – piena ražošana, jo krūtis vēl nebija gatavas dod pienu, tā nu masēju un ar potīti ķēru katru mazāko slapjumiņu – stundas laikā varēju dabūt labi ja 0,5 ml. Ar asarām acīs mocījos, bet zināju, ka kādam tas tik ļoti ir vajadzīgs! Un arī dabūju savu pienu! :) Tā mani palaida mājas un mazulīte palika slimnīcā. Bija grūti doties prom, apzinoties, ka viņa tur paliek viena :( Bet katru dienu, devos uz slimnīcu šos 30 km, lai piegādātu mazajai pieniņu un noraudzītos uz viņu no malas, jo rokās paņemt nevarēju :( Grūti tas bija... Jau pēc pāris dienām arī es drīkstēju viņu paturēt, jo mazā bija tik spēcīga, lai ņemtu ārā no inkubatora. Tas bija kas neaprakstāms... Tik vārga un reizē arī stipra... Katrreiz ar asarām acīs devos uz mājām.
 
Tā katru dienu mums dakteri tik paziņoja pa kādai labai ziņai! Barojām, mainījām autiņus, turējām uz rokām, lai tik būtu ar mazo vairāk kopā! Tad bija laiks, kad bija man visa diena jāpavada slimnīcā, jo mazā sāka meklēt pēc pupa. Mēģināju barot ar krūti, bet viņai ne īpaši tas patika, jo tas taču grūtāk nekā no pudelītes! Bet galu galā – kāda starpība, tik un tā viņa saņēma manu pienu! Tad man paziņoja, ka drīzumā varēsim doties mājas. Tam bija grūti noticēt, jo sākumā mums teica, ka kādi divi mēneši ir mazākais, kas būs jāpavada mazulītei slimnīcā! Tad divas naktis palikām kopā ar meitiņu slimnīcā, lai redzam, kā saprotamies! Protams, viss OK! Un vēl mazajai nebija par mēnesītis, kad varējām doties mājās. Tai brīdī meitiņa svēra 1.85 kg! Tā pirmo mēnesi sagaidījām mājas laimīgi bez gala :)
Tagad katru nedēlu pie mums nāk dakteri uz mājam un tiekam uzraudzītas :) Vidēji nedēļā mazā pieņemas par 300 g!
Esam laimīgi, veseli un smaidīgi :) Mazā ir īsts eņģelītis! :)