Par ticību, asarām un klātbūšanu... Pieci mammu stāsti par priekšlaikus dzimušajiem bērniņiem
Šodien, 17. novembrī, pasaulē atzīmē Priekšlaikus dzimušo bērnu dienu. Ar katru gadu medicīnas iespējas arvien tālāk atbīda to sarkano, trauslo robežu, kad cerības uz izdzīvošanu un pilnvērtīgu dzīvi ir niecīgas. Šeit esam apkopojuši sieviešu stāstus, kas izauklējušas savus mazos bērniņus gan pirms pāris gadiem, gan pat pirms 17 un pat 40 gadiem. Ir piedzīvots īsts brīnums.

FOTO: Shutterstock.com
Katrs grams, kas nāca klāt, bija īsts
prieks
Mūsu meitiņa pasteidzās piedzimt 2012.gadā 24./25. nedēļā.
Viņa svēra 660 gramus. Pirmās 2 nedēļas mums, vecākiem, bija
visgrūtākās, jo arvien vajadzēja paturēt prātā to, ka jebkurā brīdī
var rasties sarežģījumi un maziņā var neizturēt. Pašās pirmajās
dienās es baidījos mīlēt (bet mīlēju) mazo, baidījos, ka man būs
sāpīgi, ja meitiņa aizies. Bet apjausma, ka viņai esmu vajadzīga es
visa, atvēra manu sirdi, lai notiktu, kas notikdams, jo es
esmu viņai vajadzīga, esmu stipra un nedrīkstu baidīties par sevi.
Šis pirmo dienu apjukums un bailes vai spēšu, īstenībā bija
visbriesmīgākais. Pēc tam jau iesākās jauns laiks - dalīts ar
ģimeni un bērniem mājās un stundas kopā ar maziņo Vienības gatvē.
Ik diena, ko mazā nodzīvoja, bija Dieva brīnums, katrs grams, kas
nāca klāt bija prieks, un katra "zvanīšana" monitorā lika
satraukties. Mana Valentīndiena togad bija īpaša - maziņā
pirmo reizi "ķengurā" pie manis. Patiešām lieli svētki, kad meitiņa
sasniedza brašo 1 kg svaru. Tad jau viņa bija liela
meitene. Prieks par to, ka viņa pāris dienas varēja jau pati
elpot bez "Sī-papa", prieks, kad viņa pirmo reizi attaisīja
actiņas, kad pamazām apvēlās un ādiņa kļuva bēbīšrozā. Prieks un
pateicība par brīdi, kad sāku mazajai mācīt ēst no pudelītes. Un tā
trīs mēnešus, līdz klāt lielā diena - uz mājām došanās. Visi
iespējamie sarežģījumi viņai gāja secen - meitiņai šomēnes paliks 3
gadiņi, viņa sākusi staigāt, runāt, ēst pati, iet uz podiņa kā visi
bērniņi. Viņa ir vesela, gudra, jautra un niķīga divgadniece. Mūsu
Dieva brīnums. Mammām, kuras pašlaik piedzīvo šādas dienas, es
novēlu izturību, iespēju sevi palutināt un atpūsties. Lūdziet
Dievam palīdzību, Viņš patiešām spēj un paveic brīnumus. Pat, ja
neticiet - lūdziet tik un tā.
Dvīnīši nolēma piedzimt ātrāk
2014. gada 23. janvārī 28. grūtniecības nedēļā no rīta
pasaulē nāca abi mani dēliņi ar svaru 1220g un garumu 34cm un otrs
1036g un augums 37cm. Divas dienas jau biju pavadījusi Dzemdību
namā uz saglabāšanu gultas režīmā, bet tas nelīdzēja, viens no
dvīnīšiem bija izlēmis piedzimt agrāk un brālītis neatpalika.
Puiši piedzima zilgani un pīkstēja kā pelītes, viņus dzemdību zālē
ātri apskatīja un aiznesa uz intensīvo nodaļu, pēc desmit dienām
mūs pārveda uz Vienības gatvi, tur pavadījām 2 mēnešus. Gāja
visādi, smagāk gāja tieši pirmajam no dvīnīšiem- bija
problēmas ar plaušām un Vienības gatvē pievienojās sepse, otrajam
dvīnītim bija nelielas problēmas ar elpošanu un sirsniņu. Lai gan
pati esmu mediķe un sapratu visus riskus un iespējamos iznākumus,
vienreiz tomēr neizturēju un raudāju, bet ātri saņēmos, jo zināju,
ka būs labi, ka puiši ir cīnītāji un to viņi arī pierādīja.
Tomēr, kad jau bijām izrakstījušies no Vienības gatves un braucām
uz pārbaudēm, otrajam dvīnītim gribēja iedot invaliditāti, jo uz
brāļa fona viņš fiziski attīstījās lēnāk (ar 1.5-2 mēnešu
starpību)... Bet mēs daudz strādājām, staigājam uz masāžām,
fizioterapiju, okera terapiju un mājās daudz darījām un uz
koriģētajiem 9 mēnešiem mazais pārsteidza ārstus, jo bija
līdzvērtīgs fiziskajā attīstībā ar brālīti. Tagad puišiem ir gads
un 10 mēneši (koriģētie 1 gads un 7 mēneši). Abi brāļi ir forši,
veseli, smaidīgi, protams, arī palaidnīgi. Izturību,
pacietību, spēku vecākiem, ticību saviem un bērniņa spēkiem un,
galvenais, iekšējo pārliecību, ka viss būs labi!
Meitiņa kā no citas pasaules
Mana meitiņa piedzima 28. grūtniecības nedēļā un svēra 1130 gramus
un bija 39 cm gara. Pēc 2 nedēļām no Vidzemes slimnīcas pārveda uz
Rīgas bērnu slimnīcu Vienības gatvē. Pēc mēneša mēs jau tikām
mājās, jo bijām priekšzīmīgas pacientes un darījām visu, ko ārsti
ieteica. Mums bija problēmas ar svara pieaugumu, tik pa 100 gramiem
mēnesī līdz pat 2 gadiem. Meitiņa arī nerunāja un nebubināja
kā citi bērni tajā vecumā, bija sajūta, ka viņa klausās un uzsūc
visu informāciju klusējot. Pēc tam sāka runāt teikumos. Piebaroju
ar krūti līdz 4 gadu vecumam, tas deva viņai mieru un mīlestību.
Arī tagad, kad meitiņai ir 9 gadi, viņa ir mierīga un mīlestības
pārpildīta. Katru dienu vairākas reizes dienā viņa saka- " Māmiņ,
es tevi ļoti, ļoti mīlu! ". Reizēm ir sajūta, ka viņa ir no citas
pasaules - labestīga, vienmēr rūpējās par citiem, mīlestības
apgarota, tikai bieži no skolas nāk bēdīga, jo lielākā daļa bērni
nesaprot šo mīlestību un labestību, tādēļ dara pāri, bet viņa tik
un tā viņiem piedod un mīl Viņa ir FANTASTISKA!
Mīļie vecāki,tad ,kad mūsu mīļie eņģelīši atrodas kulbiņā, dziediet
viņiem dziesmiņas ( es sacerēju meitiņai dziesmiņu, pie kuras viņa
mierīgi aizmieg vēl savos 9 gados, kad ir slima un lūdz, lai to
nodziedu), glāstiet katru mīļu brīdi, stāstiet, kas notiek apkārt,
dodiet mīlestību caur savām rokām, jo paņemt rokās mazo pirmajās
dienās mēs nevaram, bet sirds lūzt, jo vēlamies piekļaut pie sevis
un samīļot. Gribu pateikt milzīgu paldies Neonatoloģijas nodaļas
personālam par šo milzīgo mīlestību, ko viņi dod katram bērnam.
Viņiem ir zelta rokas, jo spēj darīt brīnumu lietas mūsu mazajiem
eņģelīšiem.
Īpašu mīlestības sūtījumu vēlos nodod Valmieras jaundzimušo
intensīvās terapijas nodaļai. Personāla attieksme bija izcila!!!
Kaut vairāk būtu tādi vienkārši un iejūtīgi cilvēki baltos halātos.
Paldies!
Ārsti: Meklējiet paši, ja gribat saglabāt
cerību
Tas notika tālajā 1975.gadā, biju mammas otrais bezgalīgi gaidītais
bērniņš, mammai tajā laikā bija 43 gadi un tas skaitījās neprāts.
Jau pirmajās nedēļās mammai sākās asiņošana un viņa uz visu
atlikušo laiku tika slimnīcā pilnīgā gultas režīmā. Mamma stāstija,
ka nav varējusi pat adīt, jo uzreiz asiņojusi. Tā nu pretojoties
ārstu ieteikumiem veikt abortu, mamma izturēja nepilnus 7 mēnešus
un tad tas notika. Piedzima meitiņa viegla kā cukura paciņa. Mamma
pati gandrīz noasiņoja, bet viss beidzās labi. Mammai ārsti godīgi
pateica, ka cerību bez kaut kadām deficīta zālēm nav. Kā saka,
meklējiet, ja gribat saglabāt cerību. Mammai paveicās, viņa dabūja
zāles un es izdzīvoju. Līdz mājās braukšanai bija vēl kāds laiks
jāpaguļ inkubatorā, tikmēr mamma katru rītu nesa savu pieniņu uz
piena virtuvi cerībā, ka vēl ir ēdājs. Nez vai man tika tieši manas
mammas pieniņš? Kad pēc mēneša mani pārveda mājās, man joprojām
nabiņa nebija aizvērusies un mazgāja mani lielajā zupas šķīvī. Bet
tad es esot sākusi tik strauji augt, ka drīz vien biju apsteigusi
bērniņus, kas bija dzimuši vienā laikā ar mani. Manai mammai uzreiz
gan pateica, lai uz neko dižu necerot, iespējams, ka būšu invalīde
vai man nevarēšot būt bērni, jo visticamāk reproduktīvā sistēma
nebūs pilnvērtīgi izveidojusies. Bet viss bija ok, skolā aizgāju
jau 6 gadu vecumā un arī bērni man ir! Kad pēc gadiem sava puiciskā
rakstura dēļ nokļuvu pie ķirurga, viņš nespēja noticēt, ka tas ir
tas pats cukurpaciņš. Ar šo stāstu es gribēju godināt savas mammas
piemiņu un novēlēt visām mammām un tētiem būt stipriem un saglabāt
cerību, jo Dieviņam ir savs plāns! Kādreiz man likās, ka esmu
īpaša un man noteikti ir kāds dižens darbs paredzēts, ja jau
izdzīvoju, bet tagad es saprotu, ka esmu šeit vienkārši ,lai būtu
un nemanāmi stāvetu klāt cilvēkiem un notikumiem, ko sauc par
ikdienu.
Svarīgs ir visas ģimenes atbalsts.
“Tas bija tik sen – pirms 17 gadiem. Daudzas lietas jau
piemirsušās, bet pārdzīvotā dēļ meita ir vienīgais bērns. Lai gan
rezultāts ir ļoti pozitīvs, visu laiku nepameta piesardzība – ja nu
tas vēlreiz atkārtojas?” atzīst Ilze.
Elizabete piedzima 24.-25. grūtniecības nedēļā ar ķeizargriezienu
un svēra 925 gramus. “Pat cukura paciņa nebija,” saka Ilze “tāpēc
esmu pateicīga dakterei, kura darīja visu, lai glābtu mūsu bērnu un
pieņēma lēmumu veikt ķeizargriezienu. Pēc meitas piedzimšanas sākās
mūsu ļoti neparastā dzīve.”
Elizabete nāca pasaulē 27.novembrī, tuvojās Ziemassvētki, visa
planēta satraukti gaidīja jauno tūkstošgadi, bet Ilzes vienīgā doma
bija – kaut meitiņa izdzīvotu un būtu vesela. “Nedēļu pēc dzemdībām
mūs pārveda uz bērnu slimnīcu Vienības gatvē, kur mūs sagaidīja
fantastisks kolektīvs. Tad sākās mūsu cīņa divu ar pusi mēnešu
garumā. Gāja visādi, bet 15.februārī devāmies mājās, un tolaik
meita svēra jau vairāk nekā divus kilogramus,” atminas Ilze.
Viņa priecājas, ka bērns attīstījās labi, un arī tagad meitai ir
laba imunitāte. Elizabete mācās vidusskolas 10.klasē, daudzus gadus
dejo tautas dejas, bet šogad sākusi apgūt arī bungu spēli. Viņas
krustmāte ir atzinību guvusī fizioterapeite Klaudija Hēla, ar kuru
kopā Ilze savulaik studējusi. “Viņa visu laiku bija klāt,
uzraudzīja meitu, atbalstīja gan mani, gan Elizabetes tēti.
Neizsakāms paldies viņai, tāpat kā dakterei Tropai un Kviļūnai, kā
arī visam Neonatoloģijas nodaļas kolektīvam,” teic Ilze un piebilst
– lielu atbalstu sniegusi arī ģimene. “Mamma gatavoja zupas un veda
uz slimnīcu, meitas tētis mani mēdza aizvest pusdienās arī ārpus
slimnīcas, lai mana diena būtu mazliet citādāka. Atbalsts bija
liels un tas ir ļoti vajadzīgs, jo tās dienas ir saspringtas,” teic
sieviete.
Piedzimt 24. nedēļā
Mūsu dēliņš piedzima 24. grūtniecības nedēļā, svēra vien 775g un
bija 30 cm garš- tāda miniatūras lellīte. Viss sākās 2 dienas pirms
dēliņš piedzima. Parādījās smērējumi, bez nekādām sāpēm vai citām
izmaiņām, drošības labad devos uz Dzemdību namu, lai veiktu USG,
ārsts noteica nekas labs nav, jo ir dzemdes atvērums 3,5cm un ir
jāpaliek uz saglabāšanu. Tā nu es gulēju uz saglabāšanu ,pie
sistēmām un lūdzu mazulītim, lai tik viņš nesteidzas vēl nākt šajā
pasaulē, lai aug un attīstās, bet viņš bija izlēmis savādāk. Bija
otrās dienas vakars kopš biju slimnīcā, jutu kaut kas nav labi.
Sākās nenormālas vēdera sāpes, cietos un cietos, jo nedomāju, ka
man sākušās dzemdības.. kamēr neizturēju un saucu ārstu, kurš
veicot apskati secināja, ka man ir pilns dzemdes atvērums un ir
jādodas uz dzemdību zāli. Pēc nepilnām 40 min mazulītis bija
klāt, viņu sagaidīja neonatologu komanda, dēliņš piedzima bez pirmā
kliedziena, neelpoja, iekliedzās tikai pēc 15 min (tā vismaz ir
rakstīts slimnīcas izrakstā). Ārsti cīnījās par mūsu mazulīti
Intensīvajā terapijā, 5.dienā mūs pārveda uz BKUS. Gāja mums ļoti
smagi, jo dēliņš pats neelpoja ļoti ilgi. Slimnīcā būdami esam
pārcietuši- sepsi, meningītu, krampjus, Bottala vada slēgšanu
(operāciju) .Cerības mums nedeva ne mirkli, jo smags, neparedzams
stāvoklis bija 2,5 mēnešu garumā, katra minūte, stunda bija stresa
pilna... Bet dēliņš cīnījās par sevi un izcīnīja šo cīņu ar uzvaru-
3 mēnešus pavadījām BKUS, visu cieņu ārstiem, māsiņām un visiem
citiem ,kas bija kopā un cīnījās kopā ar mums. Tagad dēliņam ir 3,5
gadi, viņš attīstības ziņā ir tāds pats kā citi vienaudži.
Neviens no malas nevar pateikt, ka mazais dzimis 24.nedēļā un
svēris vien 775g.
Stāsti no lapas espiedzimuagrak.lv