Septiņi ieteikumi, no kādām frāzēm labāk izvairīties sarunā ar pusaudzi

Būt mierpilnās un harmoniskās attiecībās ar pusaudzi nav vienkārši. Te viņš labā omā, te tiek dauzītas durvis un kliegts, ka viņu neviens nesaprot. Visvairāk nesaprot, bez šaubām, vecāki, kas, tīņaprāt, sabojā dzīvi ar nesaprotamām prasībām un nevajadzīgiem noteikumiem.

Patiesībā viss nav tik slikti. Ir sarkanās robežas, kuras nevajadzētu pārkāpt vecākiem, un dažas sarunu metodes, kas agrāk lieliski strādājušas, vajadzētu nedaudz mainīt. Iespējams, ka pēc kāda laika jums jau veidosies jauna valoda, kurā viens otru dzird un pat saprot. 

Pievērsiet uzmanību, ka frāzes, kuras tiek ieteiktas mainīt, ir apgalvojuma formā. Tā ir viena no tipiskākajām vecāku kļūdām, kuras tiek pieļautas, skaidro psiholoģe un  pusaudžu vecāku atbalsta grupas vadītāja Anda Švinka. “Vecāki ar pusaudžiem turpina runāt kā ar maziem bērniem, kuriem apgalvojums ir kā "nāves spriedums" viņu pieaugošajai neatkarībai. Dažkārt vecāki vienkārši nepamana, ka viņu bērns ir izaudzis, un ir jāpārskata komunikācija ar pusaudzi.”

Frāze: "Jā, tu vari!"
Kāpēc tagad šis iedvesmojošais uzmundrinājums neder? Frāze “Jā tu vari!” ir spēcīgs apgalvojums! Ja to lietojam, konflikts ar pusudzi ir diezgan neizbēgams. Parasti šādus apgalvojumus ņem vērā, ja tas izskan no lielas autoritātes, tapēc minētā frāze darbojas uz maziem bērniem, kuriem vecāki ir lielas autoritātes, taču pusaudžiem notiek autoritāšu maiņa.

Pusaudzim ir ļoti nepieciešama varas parādīšana. Bieži šī taisnības pierādīšana ir tikai procesa dēļ – cīkstēšanās pašas cīkstēšanās dēļ. Pusaudzis vēlas, lai taisnība būtu viņam. Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ rodas strīds. Viņam nevajag iedrošinājumu, bet gan pārliecību, ka viņam ir taisība. Ir naivi iedomāties, ka pēc vecāku iedrošinājuma bērns atzīs: “Jā, mammu, tev taisnība! Cik muļķīgi, ka es padevos un domāju, ka es šo nevaru izdarīt. Tūdaļ pat mēģināšu vēlreiz. Un man tagad izdosies." 
Sakot "Jā, tu vari", vecāki tīni faktiski izprovocē uz strīdu, liekot pierādīt tieši pretējo - “Nē! Es nevaru!”. Ieslēdzas aizsardzības uzvedība, un viņš centīsies visiem spēkiem pierādīt, ka patiesībā nevar, un vecākiem nekādā gadījumā nevar būt taisība. 

Komunikācijas eksperts Deivs Frīss iesaka izmantot citu frāzi - “Es saprotu, ka pašlaik tev liekas, ka tu nevari. Iedomājies, kā būtu, ja tev tomēr izdotos?". Šādā teikumā ir vairāki pozitīvi āķi. “Es saprotu”… “Es pieņemu, ka...” liecina, ka kopumā piekrītas sava pusaudža sacītajam. "Tev liekas, ka tu nevari" vairs neizklausās tik pašsaprotami, bet laika apstāklis “tagad" liecina par to, ka drīzumā viņš to spēs, bet šis vājuma brīdis ir pārejošs. "Iedomājies, kā būtu" rada drošības sajūtu un neko neuzspiež, bet "...tev izdotos..." frāzi noslēdz ar pozitīvu apliecinājumu. Ikvienā grūtību gadījumā ir labi, ja tiek pārrunāts plāns, īpaši pusaudzim, ļaujot viņam pašam iztēloties vēlamo risinājumu.  

Frāze "Nē, tu nedrīksti!"
Mazu bērnu vecāki diezgan bieži automātiski izmanto frāzi “Nē, nedrīkst!” Tā ir pirmā reakcija, kas liek piesargāties mazulim, bet nestrādā, ja to izmanto komunikācijā ar pusaudzi. Pusaudzim ir nepieciešams dialogs un argumentētas atbildes. Paredzams, ka tīņa reakcija būs “Kāpēc?”. Un šis jautājums var atkārtoties neskaitāmas reizes un atspēkot jebkuru vecāku sniegto itkā saprātīgo argumentu. Ja vecākiem ir problēmas ar noteikumu un noteikto robežu noturēšanu, vienā brīdī viņi piekāpjas ar klasisko "Nu labi, bet tikai šoreiz!". Vienreiz parādot, ka tīnis ar neatlaidību ir salauzis vecāku nosprauso robežu, tas tiks darīts vēlreiz un vēlreiz... 

Labāk izmantojiet frāzi "Es par to padomāšu".  Tiešām - padomājiet paši un uzklausiet savu pusaudzi. Dodiet laiku sev un bērnam padomāt, kā arī iemācām pusaudzim “pagaidīt”. Pagaidīšanas laiks ļauj sakopot domas un emocijas. Ja jums ir pārdomāts un argumentēts “Nē!”, tīnim būs grūtāk ietekmēt vecāku sākotnējo lēmumu. Ja tas nav izdarīts bērnībā, tad šis ir pēdējais laiks parādīt, ka jūsu "Jā" nozīmē "Jā", un "Nē" nozīmē "Nē". 

Frāze "Es tev neticu!" 
Ja ir jāsadzīvo ar pusaudzi, kurš mēdz sameloties, mērķis ir panākt uzticēšanos un godīgumu, tāpēc diskusijās uzreiz miniet pierādījumus, kurus nevar apstrīdēt. Sakot frāzi "Es tev neticu", pusaudzis sāks taisnoties un savos melos sapīsies vēl vairāk. Iespējams, patiesība nekad nenāks gaismā. Ja ir pamatoti iemesli domāt, ka bērns tiešām melo, uzsāciet sarunu citādāk, piemēram, ar frāzi "Interesanti, kādēļ tu tā saki?". Šāds atvērta tipa jautājums ļaus veidot dialogu vai vismaz novērtēt tīņa reakciju. 

Frāze: "Tādēļ, ka es tā teicu!"
Striktas pavēles bez paskaidojumiem pusaudža vecumā vairs nestrādā. Ja vēlaties sadarbību, jums jāpanāk iesaistīšanās, nevis bezierunu piekāpība. Pusaudžu vecums ir laiks, kad jāmācās pieņemt pašam savus lēmumus un arī atbildēt par pieļautajām kļūdām. Tāpēc labi, ja vecāki, būdami ar lielāku dzīves pieredzi un spējot prognozēt notikumu attīstību vismaz pāris soļus uz priekšu, ierosinātu bērnu padomāt, ko viņš darīs, ja viņa ieceres piepildīsies ne gluži tā, kā bijis iecerēts. "Ko tu darīsi, ja tava ideja nedarbosies?" liks izstrādāt vismaz A un B plānu, turklāt radinās pie domas, ka kļūdīties nav nekas katastrofāls un ieradinās uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. 

Frāze "Es darītu šādi..."
Ja vēlaties rast kontaktu ar bērnu, nebaidieties atzīt, ka arī jūs visu nezināt un nesaprotat. Saruna, kas varētu rosināt uz atvērtību, varētu sākties ar savas pieredzes izstāstīšanu, nevis gatavu padomu sniegšanas. “Kādu laiku atpakaļ man bija šāda problēma..." Aprakstiet savu problēmu līdzīgu tai, kādu piedzīvo jūsu pusaudzis šobrīd. Atrodiet kopīgo jūsu situācijās. Izrādiet empātiju – jūtiet līdzi un saprotiet. “Tagad es tā nedaru" - šodienas un šī brīža pieminēšana ir tas brīdis, kad vecāku pozitīvais dzīves piemērs ir vietā. "Lūk, kā es to risināju” - pastāstiet tīnim, kā viņam tikāt galā ar savu situāciju. Svarīgi ir uzvērt tieši to, kā bija iepriekš, kā ir tagad un kāds bija ceļš uz to. Pusaudžiem tīri labi patīk vecāku pieredzes stāsti, norāda Anda Švinka.

Frāze "Tu mani necieni!"
Šādi pārmetumi nekad nenāk par labu. Bērni nesāk cienīt vecākus tāpēc, ka vecāki pārmet necieņu un turklāt vēl viņu aizvainojat. Derēs labais padoms runāt par savām jūtām. "Es jūtos dusmīga, bēdīga, nenovērtēta, ja tu nenāc vakariņās." Vienmēr runājiet par tīņa uzvedību, nekad nekritizējiet rakstura īpašības un iezīmes, kuras ir grūti vai pat neiespējami mainīt. 

Frāze  "Es taču teicu, ka tā būs!"
Kam rūp pagātne, kas nav maināma? Vecāku pārmetumi liks justies vēl sliktāk. Labāk teikt šādi: "Labi, ka centies. To tu izdarīji lieliski, bet šis vēl jāpielabo." Tas uzliek fokusu uz nākotni un ļauj nekoncentrēties uz to, kas nav izdevies.

Izmantota informācija no portāla www.psychologytoday.com