"Zāles iedarbojas!" Par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu dēlam stāsta Aleksa mamma Olga

Manu dēlu sauc Alekss Marks, viņam ir deviņi gadi. Mūsu ģimenē viņš ir pirmais adoptētais bērns, līdz ar to – dārgākais, vērtīgākais, jo mēs Aleksa dēļ esam izgājuši cauri daudz kam. Mūsu ģimenē viņš ir no 11 mēnešu vecuma, pirms tam viņš dzīvoja bērnu namā.

FOTO: Flickr.com

Bērns jāmīl tāds, kāds viņš ir.

Viņš nupat pabeidza otro klasi un turpinās mācīties trešajā. Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma (UDHS) simptomi viņam parādījās trīs gadu vecumā, jo trīs gadi ir svarīgākais posms bērna dzīvē, iestājas, t.s., trīsgadnieku krīze.

Es sāku ievērot, ka kaut kas ir citādi, jo viņš skaļi uzvedās, nevarēja ilgstoši lasīt grāmatu vai krāsot. Viņu visu laiku bija kaut kā jāieinteresē un jārāda viņam kaut kas jauns. Tas bija četru gadu vecumā.

Alekss apmeklēja bērnudārzu, un mēs klausījāmies, ko viņš tur dara. Tādi bērni nevar nosēdēt mierā, viņiem visu laiku vajag kaut ko darīt. Un tad, kad viņiem nav interesanti, viņi sāk darīt arī blēņas un kādam piebakstīt. Audzinātāja sāka sūdzēties, mēs nomainījām bērnudārzu, un tur bija labi. Pirmsskolas vecumā viņš pazina burtus, bet viņam bija logopēdiskas problēmas. Savienot burtus zilbēs viņam bija neiespējamā misija, kaut gan matemātiskā puse bija ļoti laba. Es daļēji visu “norakstīju” uz to, ka viņam it kā iztrūkst pirmais dzīves gads [pilnvērtīgā ģimenē]. Visi jau gadu bija mācījušies bērnudārzā un gatavojušies skolai, bet Aleksam interese parādījās tikai gada beigās, kad jau bija pienācis izlaidums. Tad vasarā mēs mēģinājām sasteigt.
 

Kad Aleksam bija četri gadi, es daudz lasīju par UDHS. Es esmu psiholoģe, un šis jautājums mani ļoti interesē. Tad sāku ievērot, ka arī mūsu audžuvecāku atbalsta centra vecākiem ir līdzīgi bērni, kas pēc uzvedības ir tikpat trokšņaini, skaļi, bet vecāki nedzird, ka viņi tādi ir. Tikpat harizmātiski un teatrāli apdāvināti. Nevar nosēdēt uz vietas, visu laiku darbojas – vingro, stāv uz rokām, skrien. Jau tad es daudz lasīju, un man bija aizdomas, tikai pirms skolas vajadzēja saprast, vai tiešām tā ir, vai arī tās ir tikai manas aizdomas. Apmeklējām vairākus psihologus gan mūsu pilsētā, gan Rīgā. Arī psihiatru. Paveicās, ka mēs nonācām pie slavenā psihiatra Ņikitas Bezborodova. Viņš, uzdodot man dažus jautājumus, teica: “Jūsu aizdomas [par UDHS] apstiprinās.” Vērojot Aleksu, viņš uzreiz pateica, ka būs ar to jāsadzīvo. Tā mēs arī sadzīvojam, viss ir kārtībā.


Es morāli biju gatava un noskaņojusies, ka tas nebūs viegls ceļš. Es arī gāju pie pedagogiem un brīdināju. Mana kļūda bija tā, ka mēs Aleksu palaidām ģimnāzijā. Ģimnāzija nenodrošina atbalsta programmu, vien kaut kādus minimālus atbalsta pasākumus. Es pati jutu, ka Aleksam tas nav vajadzīgs, jo viņu ģimnāzijā uztvēra citādāk, sākās apsaukāšana. Viņš protestēja, jo gribēja draudzēties par spīti visam. Tad mēs nomainījām skolu. Arī ar visu to, ka bija psihiatra slēdziens, un es uz skolu atnācu ar informāciju, ka mums vajag iziet komisiju, lai mums ir tā saucamā “5-6” programma ar atbalsta pasākumiem. To mēs dabūjām tikai pavasarī. Ziemā sākām lietot medikamentus. Komisijā ārsts teica, ka, lasot psihologa atzinumu, Aleksam ir ievērojama uzlabošanās. Tas bija pateicoties medikamentiem, jo tie spēj stimulēt to pieres daivas smadzeņu daļu, kur ir visa tā problēma. Tādiem bērniem smadzenes attīstās citādi – tās nav pilnībā attīstītas brīdī, kad jāiet uz skolu. Arī ārsts teica: “Aleks, tu esi malacis! Tu tagad lasi.” Bija grūti, jo Aleksam pretīgākais šķiet lasīšana, jo tā nav matemātika, un viņš uzskata, ka tas nav interesanti, bet mēs joprojām mēģinām to dozētā veidā mācīties.

Bērnam ir jāsocializējas. Viņš grib būt aktīvs, lekt kājās, skriet, dauzīties, bet ne katrā situācijā tas ir iespējams. Ir jāmācās socializēties, ka jāuzklausa arī pārējie cilvēki, nav visu laiku nepacietīgi jākliedz, pievēršot sev uzmanību. Ir jābūt draudzīgam. Viņš ir ļoti dāsns, viņam nekā nav žēl. Viņš vienmēr labprāt dalās un ir sirsnīgs. Meitenēm tas ļoti patīk. Bet skolā šādiem bērniem ir nepieciešams stingrs režīms, lai viņam nav domas, ka varētu būt arī citādi.

Ļoti palīdzēja mūzikas skola. Viņam patīk sev pievērst uzmanību, tad viņam atveras visa viņa iekšējā pasaule. Viņam, tāpat kā citiem šādiem bērniem, patīk skatuve. Tas ļoti daudz deva viņa attīstībai, jo klavieres attīsta sīkās pirkstu kustības, smadzenes darbojas. Palīdz iegaumēt vārdus, jo viņš apmeklē kora klasi un tur jāzina no galvas ļoti daudz vārdu. Mūzikas skola mūsu bērniem ir svēta lieta, ļoti vajadzīga.

Mēģinājām arī sportu, bet diemžēl ne visi treneri mūs iztur. Ja treneris man saka: ”Es ar jūsu bērnu netieku galā,” es vairs negribu pie tāda trenera bērnu vest. Man rodas šaubas, vai viņš kā pedagogs tiešām spēs tam bērnam kaut ko dot. To pašu var teikt par pedagogiem skolā. Ērti ir strādāt ar “ērtiem” bērniem, kas mācās, bet arvien vairāk ir arī tādu bērnu [kā manējais]. Ir jāmācās strādāt arī ar tādiem bērniem.

Tagad sabiedrība jau ir diezgan izglītota, un cilvēki pārsvarā zina, kas ir hiperaktivitāte.   Šī diagnoze nav trakākais, kas varētu notikt. To varu teikt par jebko, kas notiek ar cilvēku. Ar visu var sadzīvot. Bērniem, kuriem ir UDHS, ir arī stiprā puse – viņi ir ļoti harizmātiski, patīk sev pievērst uzmanību, darboties, būt aktīviem, ir pieklājīgi. Katram bērnam, kuram ir UDHS diagnoze, ir gan stiprās puses, gan arī dažādas nianses. Tas ir individuāli. Es zinu bērnus, kam nav nekādu logopēdisku problēmu un viņi ideāli lasa, bet ir cita veida problēmas. Taču strādājot ar visu var tikt galā. Ir jādarbojas, jāstrādā.

Alekss ir nepacietīgs, mēģina visu laiku pievērst sev uzmanību. Citreiz atslēdzas un dzīvo savā pasaulē, aizsapņojas. Viņu uzrunā, bet viņš ir kaut kur citur. Fiziski spēcīgs, aktīvs, nepacietīgs. Nevar nosēdēt, ilgstoši strādāt pie vienmuļa darba. Aleksam ļoti patīk viss, kas ir saistīts ar mākslu. Kaut kādi pinumi, kaut kas interesants ar lapiņām. Pārējiem zēniem tas ne visai interesē, bet Aleksam ļoti patīk. Aleksa mīnuss ir mazliet ierobežotā leksika, pat neskatoties uz visu paveikto darbu. Tagad mēs lasām, un es neatlaidīgi, pat ar skandāliem, mēģinu visvisādi panākt, lai piecas lapaspuses dienā izlasītu. Tagad ir daudz labāk. Es biju priecīga, kad viņš sāka lasīt, jo man bija bailes, ka ja nesāks, ko tad mēs darīsim? Pēc psihiatra ieteikuma zāles uzsākām lietot tikai brīvdienās, un pirmo reizi viņš apsēdās un izpildīja vairākus latviešu valodas uzdevumus vienā stundā. Viņš sauca brālim: ”Zāles iedarbojas! Es varu!” Bērni arī jūt diskomfortu no tā, ka viņi nevar nosēdēt mierā. Citreiz viņam ir haotiskas kustības, bet tad viņš nomierinās, un pašam prieks.
 

Reklāma
Reklāma

Zāles palīdz viņam nomierināties un motivē smadzenes darboties. Iedarbība ir īslaicīga – četras stundas. Tas ir laiks, kad viņš ir skolā. Zāles ir jālieto dienas sākumā, citādi nevarēs aizmigt. Viņš tās lieto dienas sākumā, un mums ar klases audzinātāju bija noruna, ka divpadsmitos viņam iedos vēl. Efektu pamanīja visi. Pedagogi sāk slavēt un teikt, ka Alekss šodien ir ideāls. Vasarā viņš zāles nelietoja. Varbūt, ka psiholoģiski vai psihosomatiski kaut kas ir mainījies, jo tagad viņš var piespiesties. Viņš ir teicams manipulators, mēģina visādi man iestāstīt, ka lasīšana īsti neko nedod, ka matemātika ir spēks. Runāšana mums aizņem daudz laika, bet viņš spēj izlasīt tās piecas lappuses – ar pauzēm, pārtraukumiem.

Viņš ir ļoti harizmātisks, mīļš, sirsnīgs. Kad ir izdarītas kaut kādas blēņas un Alekss raud “krokodila” asaras, un saka, ka vairs tā nedarīs, viņš pats tic, ka nedarīs. Tas nekas, ka nākamajā dienā būs tieši tas pats. Nevar uz viņu dusmoties. Bet jāpieskata un jāuzmana visu laiku, jo viņam var ienākt prātā jebkas. Man ir jāuztraucas visu laiku.

Šiem bērniem ir ļoti raksturīga bezbailība, viņi provocē likteni tur, kur nevajag. Tas apgrūtina manu dzīvi, bet es tomēr ticu, ka varbūt Alekss būs tajos procentos, kas vidusskolā pieaugs.  Ceru, ka viņš iemācīsies sevi vairāk kontrolēt. Tas noteikti nāks ar gadiem, jo jau tagad mēs redzam izmaiņas viņa uzvedībā. Ceru, ka būs labi, ka viņš strādās uz skatuves – dejos, dziedās, apgaismos vai vēl kaut ko.

Saprotu citus bērnus, kuri distancējas, kad redz, ka Aleksa uzvedībā kaut kas nav kārtībā. Citreiz sanāk greizi, un visi uzgriež viņam muguru. Tad viņš saka: labi, ka ir brāļi, ka ir, ar ko draudzēties. Viņiem ir ciešas attiecības. Viņam patīk draudzēties ar mazākiem bērniem. Varbūt viņš psiholoģiski jūt, ka vienaudži viņu ne visai pieņem, tad labāk ar jaunākiem. Viņš uzvedas ļoti vīrišķīgi savam vecumam – ir pats ar savu nostāju, domām, kas arī ir stiprā puse.

Sabiedrībā viņa uzvedība ir izcila. Ir dzirdēts no skolotājiem un treneriem, ka “ar tādu mēs nestrādāsim, jo Alekss nav valdāms, mēs nevaram tikt galā”. Viņš laikam jūt, ja cilvēks ir ar stipru raksturu, un nav nekādu izredžu noteikumus apiet, un tad viņš mēģina provocēt, izmēģināt visu ko, paskatīties, vai izdodas. Ja nē, tad viņš klausa. Mūzikas skolā ir pedagogi, pret kuriem viņam ir cieņa.

Lasa viņš joprojām slikti. Viņš nelasa raiti, un es pieļauju, ka ļoti ātrā tempā viņš nelasīs nekad, bet tas nav vajadzīgs. Viss, kas ir saistīts ar skolu, mani maz uztrauc, jo es apzinos, cik cilvēki ir dažādi. Viņš ir atšķirīgs, toties uz skatuves viņš pievērš visu cilvēku uzmanību. Mums bija Ziemassvētku luga, kur bija dažādas galvenās lomas, un Alekss bija vējš. Bet viņš bija tāds vējš – vēju vējš!

Alekss joprojām ir ļoti skaļš, viņš bļaustās, kliedz. Mēs dzīvojam privātmājā, nav kaimiņu. Dzīvoklī mums noteikti samaksātu, lai mēs ietu dzīvot kaut kur citur. Bet viņš to nejūt: “Es nekliedzu, mammu, ko tu runā? Viss ir kārtībā, es spēlējos.” Nav jāuztraucas, un bērns jāmīl tāds, kāds viņš ir. To es varu ieteikt visiem vecākiem.

Pacietība – tā vecākiem noderētu, jo bērni ir ļoti apdāvināti un viņiem patīk uzmanība, un viņi darīs visu, lai pievērstu sev uzmanību. Un panākumi būs. Palīdzētu, ja vecāki ar pedagogiem būtu kā laba komanda. Bērnudārzā bija labs piemērs: divas audzinātājas pieklājīgā vecumā, vienaudzes. Kad uzzināja [par UDHS], viena lasīja visu ko, teica: “Man nav ne zināšanu, ne saprašanas par to, bet es izlasīju. Ceru, ka man noderēs.” Un ar viņu nebija nekādu problēmu. Problēmas bija ar otru audzinātāju, kas bija padomju laika audzinātāja, un Alekss bija “vainīgs” visur. Arī tur, kur nebija vainīgs. Bija arī smagas [pedagoģiskas] kļūdas. Vajadzētu būt komandas darbam: es atnāku pie pedagoga un izstāstu, ka man ir tāds bērns, un pedagogam ir zināšanas, kā rīkoties. Arī psihiatrs uzraksta, kas bērnam ir ieteicams – sēdēt pirmajā solā, lai var koncentrēties. Ja bērns piecelsies stundas laikā un izies gaitenī, un pēc brīža atgriezīsies, tas nav nekas vājprātīgs. Citi pedagogi nepieļauj pat domu, ka tā var. Jābūt elastīgiem. Nepieciešams labs komandas darbs no visām pusēm. Es saku paldies tiem pedagogiem, kas māk, un es redzu, ka Alekss tādus klausa un problēmu nav. Bet ir tādi, kas mēģina izvairīties, lai arī mums skandina, ka ir izmaiņas izglītības sistēmā un cenšas strādāt, lai iekļautu gandrīz visus bērnus.
 

Rakstītais stāsts literāros nolūkos ir rediģēts un ir īsāks, nekā video versijā.

Viss ir Norm.a