Covid-19 pandēmijas laikā bērnu atstāt mājās vai laist uz bērnudārzu?

Mamma jautā, kāds lēmums būtu vispareizākais saistībā ar Covid-19 un bērnudārza vecuma bērnu. Ģimenē ir trīsgadnieks un omīte, kas ir riska grupā vecuma dēļ. Visi dzīvo vienā mājsaimniecībā. Covid-19 dēļ mazo pagaidām mazo uz dārziņu nelaiž, bet ir satraukums, ka bērnam iet garām adaptācija dārziņā. Notiek gan darbošanās ar dārziņa atsūtītajiem materiālus, abi ar omīti iet ārā, bet socializēšanās ar citiem bērniem izpaliek.

FOTO: Shutterstock.com

Ja ir nolemts, ka bērns paliek mājās ar vecmāmiņu, tad šajā vecumā un esošajos apstākļos svarīgākais ir svaigais gaiss un rotaļas.

“Ziņās lasu, ka bērni slimību izslimo vieglāk, bet var palikt sekas - grūtāk mācīties, galvassāpes utt. Tā kā bērnus nepotēs, droši palaist bērnu uz pirmsskolas izglītības iestādi vai skolu bez riska inficēties varēs tikai tad, kad sabiedrībā būs izveidojusies kolektīvā imunitāte, un ar pašreiz esošajiem vakcinācijas tempiem tas var aizņemt vairākus gadus. ”


Viedokļus, kā šī situācija būtu risināma, jautājām ārstei, pediatrei Dacei Gardovskai, psiholoģei Līgai Bernātei un divu bērnu mammai Elzai Lāmai, kas izvēlējusies šo laiku pavadīt mājās ar bērniem. 


RSU Pediatrijas katedras vadītāja profesore Dace Gardovska, kas darbojas arī Imunizācijas valsts padomē, norāda, ka laikā, kad saslimstība ir tik augsta, bērns var inficēties jebkurā vietā, ne tikai ģimenē vai bērnudārzā. “Lai arī tā nav bieža parādība, tomēr šādi gadījumi ir konstatēti. Tāpēc apgalvot, ka neejot uz bērnudārzu, bērns noteikti neatnesīs mājās infekciju, apgalvot nevar. Bet, protams, apmeklējot pa nedēļas vidu bērnudārzu, bet nedēļas nogalēs ciemojoties pie omes, risks inficēt ir lielāks. Šajā situācijā ir jāsaglabā veselais saprāts, jāizvērtē iespējamie riski un iegūstamie labumi. Pasaulē timēr iesaka izvairīties no liekiem kontaktiem. 

Ja ir nolemts, ka bērns paliek mājās ar vecmāmiņu, tad šajā vecumā un esošajos apstākļos svarīgākais ir svaigais gaiss un rotaļas. Arī es esmu vecmāmiņa un esmu par to domājusi. Manuprāt, kodols šobrīd ir ģimene, tie cilvēki, kas dzīvo kopā. Ja pavada dienas ar vecmāmiņu, tad uzsvars ir jāliek uz komunikāciju ar viņu. Lai vecmāmiņa nepavada dienas datorā, bet iet pastaigāties, stāsta, ko redz, kas notiek apkārt, lai viņi runā par sajūtām. Bērnu var iesaistīt ģimenes aktivitātēs, ēst gatavošanā, mājas darbos. Ja diena paiet pilnvērtīgi, komunikācijas trūkums ar vienaudžiem neatstās tik lielu emocionālu iespaidu uz bērna attīstību. Ja bērns tiks atstāts novārtā, jo pieaugušie sēž pie ekrāniem, tad gan komunikācijas iztrūkums ar citiem bērnam var atstāt sekas. 

Pētījumi, kas veikti ģimenēs, kurās aug bērni ar hroniskām saslimšanām, atklāj, ka bērni daudz vairāk par acīmredzamām lietām uztver neverbālo informāciju - vecāku bažas, ģimenes iekšējos konfliktus. Vieni vecāki redz iespējas un optimistisku skatienu, citi aiziet pretējā virzienā. 
Ja runājam par vakcinēšanās tempu, tad ģimenei tomēr jābūt gatavai, ka uz vakcinēšanos būs jāpagaida, tomēr tas nebūs tik ilgi, lai paliktu mājās gadiem. Lai arī šobrīd ir neliels pārtraukums, tas atrisināsies.” 

Pētījumi, kas veikti ģimenēs, kurās aug bērni ar hroniskām saslimšanām, atklāj, ka bērni daudz vairāk par acīmredzamām lietām uztver neverbālo informāciju - vecāku bažas, ģimenes iekšējos konfliktus. Vieni vecāki redz iespējas un optimistisku skatienu, citi aiziet pretējā virzienā. 


Svarīgāka par socializāciju ir vide bez stresa

Psiholoģe Līga Bernāte, trīs bērnu mamma, mierina, ka 3 gadu vecumā neejot bērnudārzā, bērns neko nevar nokavēt. Šajā vecumā, ja bērns uzsāk bērnudārza gaitas, tad vairāk vai mazāk viņš tikai vēro, mācās saprast, kāda kārtība bērnudārzā, pielāgoties bērnudārza rutīnai. Trīsgadnieki vairāk tomēr spēlējas paši par sevi vai viens otram līdzās. Protams, bērni visvairāk mācās atdarinot, bet nekāds ''robs'' prasmēs viņam nebūs. Šīs pašas prasmes bērns var iegūt, paliekot mājās un spēlējoties pats piemērotā vidē ar piemērotām rotaļlietām, darot radošas aktivitātes bez steigas, kopā lasot grāmatas, saņemot nedalītu uzmanību, ievērojot dienas režīmu. 
Nav arī jāuztraucas par uzdevumu izpildi, ko sūta bērnudārzs. Tos vairāk vajadzētu uztvert kā idejas, kā vēl pavadīt laiku. Bērna uzdevums šajā vecumā ir spēlēties, caur to arī viņš mācās, un caur to nobriest smadzenes, kas ir svarīgi, lai vēlāk iemācītos visu vajadzīgo. Vide bez lieka stresa un atsaucīgs pieaugušais liks bērnam vaicāt, izzināt, pētīt. Galvenais, lai diena nepaiet pie ekrāniem.

Reklāma
Reklāma


 

Bērnu izlemj dārziņā nelaist – bērnus pieskata mamma, bet tētis strādā vairāk

Elza Lāma, divu bērnu (2 un 4 gadi) mamma kopā ar vīru šā gada rudenī izlēma par labu bērnu atstāšanai mājās. Tas nozīmēja – četrgadnieks oktobra vidū pārtrauca savas tikko uzsāktās dārziņa gaitas pašvaldības bērnu dārza, bet divgadniece pārstāja iet uz mazuļu skoliņu. Šī situācija lika arī Elzai pārskatīt un samazināt darba slodzi. “Pandēmija lika mums pārskatīt savas prioritātes. Savā ziņā esmu priviliģētā stāvoklī, jo mums ir iespēja izvēlēties – laist vai nelaist bērnu uz dārziņu. Saprotu, ka daudziem tādas iespējas nav, tomēr, ja mēs varam palikt mājās, tad mēs dodam iespēju nedrūzmēties tik daudz un iet uz dārziņu tiem, kam šādas izvēles nav vai kas grib turpināt iet uz dārziņu. Paralēli bērnu pieskatīšanai es strādāju no mājām nepilni slodzi dažādos projektos un mācos doktarantūrā. Biju plānojusi, ka rudenī uzsākšu pusslodzes darbu birojā, bet no tā nācās attiekties. Esmu no tām sievietēm, kas samazināja savu darba slodzi, esmu atteikusies no vairākiem projektiem, jo nav iespējams visu “pavilkt” ar bērniem fonā, lai arī cik pašpietiekami un patstāvīgi viņi ir,” stāsta Elza.
 


Esmu no tām sievietēm, kas samazināja savu darba slodzi, esmu atteikusies no vairākiem projektiem, jo nav iespējams visu “pavilkt” ar bērniem fonā, lai arī cik pašpietiekami un patstāvīgi viņi ir.

Viņa norāda, ka grūtākais šajā laikā ir tas, ka visa ikdiena ar bērniem un mājas dzīvi lielākoties ir uz viņas pleciem – vīrs palīdz, kā vien var, taču tā dēļ, ka Elza samazināja savu darba slodzi, vīrs savu darba slodzi ir palielinājis. Arī vecvecāku atbalsts pandēmijas laikā nav iespējams, lai gan pirms tās bērnus bieži pieskatīja vecvecāki. Tāpat tiešsaistes lekciju apmeklēšana vakaros nav vienkārša, ja mājās ir divi mazi bērni, jo bērni ir vecumā, kad viņi vēl līdz galam nevar izprasts, ka vecāki ir sapulcē vai darbā, ja sēž tepat istabā. Tāpat Elza atzīst, ka šobrīd izjūt katastrofālu laika trūkumu, ko varētu veltīt tikai sev. “Sev varu veltīt vien vēlas vakara stundas, lai palasītu grāmatu vai paskatītos seriālu. Ļoti pietrūkst draugu un ģimenes. Tagad jau pat man, intovertam cilvēkam sāk pietrūkt,” atzīmē divu bērnu mamma.

Par bērnu socializēšanos Elzai nav raižu, viņa atzīst, ka īstermiņā bez bērnudārza un mazuļu skoliņas šāda vecuma bērni var iztikt – pie tam, ja ģimenē aug vairāki bērni un viņi var komunicēt savā starpā. Tomēr par atgriešanos dārziņā ģimene vēl noteikti nedomā un tas ir atkarīgs tikai to epidemioloģiskās situācijas. Iespējams, ka ģimene tik apzinīgi ievēro noteikumus, jo tuvāku radinieku lokā ir bijusi saslimšana ar Covid-19. 
 

Elza norāda arī uz to, ka šobrīd, kad pandēmijas dēļ ir spiesta samazināt savu darba slodzi, īpaši nepatīkams pārsteigums ir bijušas pieņemtās izmaiņas nodokļu regulējumā: “Tas, ka es esmu mājās ar bērniem un strādāju mazāk (nepilnu slodzi par atalgojumu, kas svārstās atkarībā no mēnešiem un projektiem), nozīmē, ka mans vīrs strādā vairāk. Tieši tādēļ ir īpaši sāpīgas frāzes no finanšu ministra Reira, solot man "sociālo korekciju" un virzot uz priekšu sasteigtas reformas, kas būtiski ietekmēs manas spējas atrast nepilnas slodzes darbu nākotnē. Tas, ka es šobrīd izvēlos samazināt slodzi, kļūt par pašnodarbināto un palikt mājās, tiek būtībā sodīts ar reformām, kuru virzīšanai netiek ņemti vērā krīzes apstākļi.”