Enurēze jeb "Atkal slapja gulta!". Ko jāzina vecākiem

Bērns aug lielāks, bet slapja gulta un pieslapinātas bikšeles joprojām gadās pārāk bieži, lai domātu, ka tā ir īslaicīga nejaušība. Ja mazulis ir fiziski vesels, tad enurēze ir neirozes izpausme. 

FOTO: Shutterstock.com

Enurēze parasti ir viens no rūpīgāk slēptajiem bērnu noslēpumiem un katrs no viņiem domā, ka tikai viņš vienīgais tik ļoti cieš no šīs, viņaprāt, šausmīgās un apkaunojošās ligas.

Neorganiskā enurēze, proti, enurēze fiziski veselam bērnam, tiek klasificēta  bērnu neirotisko traucējumu grupā. Tā ir periodiska, nekontrolēta un neapzināta urīna noplūde nakts miega laikā vai dienas laikā, kas bērniem ir ļoti izplatīta parādība. Kā pierāda prakse, enurēzes cēloni ir grūti saprast un atrast, taču vēl grūtāk ir to novērst. 


Jāuzsver, ka enurēzes iemesls nav atkarīgs no paša bērna. Neskatoties uz to, ka “problēmas nēsātājs” tādās situācijās ir bērns, parasti no tās cieš visa ģimene. Enurēze parasti ir viens no rūpīgāk slēptajiem bērnu noslēpumiem un katrs no viņiem domā, ka tikai viņš vienīgais tik ļoti cieš no šīs, viņaprāt, šausmīgās un apkaunojošās ligas. Arī pārējos ģimenes locekļus pārņem visdažādākās jūtas: nemiers, kauns, vainas apziņa, trauksme, sarūgtinājums, dusmas. Vecāki šādos gadījumos parasti veic izvēli starp divām taktikām – bārt vai nebārt. 
 

Bērni visbiežāk pārtrauc slapināt biksītēs vecumā ap 2,5 – 3,5 gadiem un slapināt gultā ap 3,5 – 4,5 gadiem. Kamēr bērns nav sasniedzis šo vecumu, nez vai būtu jēga pievērst tam pastiprinātu uzmanību un piedēvēt kādu nozīmi. Faktiski par problēmu iespējams runāt tad, ja bērns turpina slapināt gan biksītes, gan gultā jau pēc šī atvēlētā fizioloģiskā vecuma sasniegšanas. Vēlams tomēr atzīmēt, ka norādītie orientieri ir tikai kopējā norma,  taču arī no tās ir iespējams nozīmīgas novirzes.

 

Bērni visbiežāk pārtrauc slapināt biksītēs vecumā ap 2,5 – 3,5 gadiem un slapināt gultā ap 3,5 – 4,5 gadiem. Kamēr bērns nav sasniedzis šo vecumu, nez vai būtu jēga pievērst tam pastiprinātu uzmanību un piedēvēt kādu nozīmi.

 

Urīna nesaturēšanu var izsaukt daudzskaitlīgi faktori, kas nav saistīti ar bērna fizioloģiju:

  • bailes no tumsas;
  • grūtības nokļūt līdz tualetei;
  • bērns vienkārši var nezināt, ka slapināt gultā nedrīkst;
  • pārlieku liels pārdzīvojums, jauni un spilgti iespaidi, izbīlis;
  • infantilisms, palēnināta psihiskā attīstība vai vispārējā attīstības aizture;
  • pārlieku agri un stingri podiņapmācības mēģinājumi. 
     

Ļoti bieži vecāki, kas saskārušies ar šo problēmu, caur pārmetumiem un draudiem cenšas visai kategoriskā formā pieprasīt, lai bērns pārstāj slapināt biksītēs vai gultā. 
 

Pateicoties šādai attieksmei bērnam var rasties bailes no dabiskajām vajadzībām, kas, savukārt, uzskatāma par negatīvu iezīmi un var būtiski apgrūtināt ikdienas dzīvi gan bērnam, gan arī viņa vecākiem. Viens no izplatītākajiem veidiem kā bērnam apslēpt savas bailes  ir izrādīt riebumu pret fekālijām (kakām). Šādā gadījumā veidojas tā saucamais „anālais“ raksturs – bērns, kurš aug ar saasinātu uztveri attiecībā uz netīrumiem un uz jebkura veida nekārtību, kā arī  „ieciklējas“ uz tīrību. 
 

Аllans Fromms, amerikāņu psihologs un pedagogs uzskata, ka urīna nesaturēšanu var “nogludināt” ievērojot sekojošus soļus:

  • Vispirms pret visu jāizturas mierīgi un ar pārliecību, ka vecāks varēs tikt galā ar šo problēmu.
  • Nav jāsagaida no bērna, kurš tikko iemācījies pa dienu saturēt slapināšanu, ka tas uzreiz pārstās arī pa nakti slapināt gultu. 
  • Nevajag ar bērnu eksperimentēt un censties no bērna sagaidīt brīnumu. Tā mēs tikai kaitēsim viņam.
  • Ir jāpriecājas par katru bērna mazo izdošanos, kad viņš iemācās pa dienu sevi saturēt - pastāv liela varbūtība, ka arī naktis būs sausas.
  • No rītiem nav jārāj bērns, ja gadījusies slapja gulta. Labāk ir noklusēt vai samīļot bērnu. 
     

Vienai no bērnu psihologiem Violetai Oklenderai (Violet Oaklander) ir savs interesants viedoklis par šo problēmu. Viņa uzskata, ka slapināšanās gultā ir viens no veidiem kā bērns izpauž sevi. Ja bērns nav atradis adekvātu veidu kā paust to, kas viņam ir nepieciešams, tad viņš sāk izpaust citos veidos. Ja bērns nebūtu uzgājis šo ceļu, tad neapmierinātās vajadzības atrastu citu atspoguļojuma veidu kā to paust, piemēram, ar bronhiālās astmas simptomiem vai ekzēmas attīstību. Tā nav vienkārša sakritība, ka daudzi bērni, kuri slapina gultā, ir labsirdīgi, sabiedriski un reti kad pauž savas dusmas. Urīna nesaturēšana ir saistīta ar nespēju kaut kādā citā veidā paust apspiestās jūtas, jo neviens bērns neizjūt apzinātu vēlmi slapināties gultā. 
 

 

Urīna nesaturēšana ir saistīta ar nespēju kaut kādā citā veidā paust apspiestās jūtas, jo neviens bērns neizjūt apzinātu vēlmi slapināties gultā. 

 


Par bērniem, kuri cieš no enurēzes, Mildreda Krīka (Mildred Creak) teic “Asaras, kas plūst no urīnpūšļa.” Svarīgi, lai vecāki izprastu, ka situācijā nav vainojams ne bērns, ne paši vecāki. Ja bērns periodiski slapinās vai piesmērē bikses, nez vai būtu nepieciešams dusmoties. Ja tas reizēm notiek nervozitātes vai uzbudinātības rezultātā, pieaugušā dusmas izsauks tikai lieku sasprindzinājumu. Labāk parādīt bērnam, ka vecākiem negribētos, lai tas notiktu. Šādā situācijā būtu iespējams iesaistīt bērnu , lūdzot, lai tas izmazgātu biksītes vai bikses. Taču kliegt un kaunināt šādā gadījumā ir lieki ,bezjēdzīgi un nežēlīgi! 


Tikai ļoti nedaudzi bērni šādi rīkojas dēļ vēlmes “ieriebt” un nepaklausības. Gadās, ka iegrimstot vai aizraujoties kādā sev ļoti interesējošā nodarbībā, bērni ignorē ķermeņa sūtītos signālus līdz pēdējam brīdim. Ir arī tādi bērni, kuri tā aizrāvušies ar spēli, ka pat nepamana jau notikušo. Ja novērojamas aprakstītās situācijas, būtu nepieciešams vest bērnus uz tualeti ik pēc noteikta laika intervāla, kā arī atbalstīt un iedrošināt viņu pašu iniciatīvu, saglabājot mieru. 
 

Var mēģināt nodot bērnam atbildību par viņa ķermeņa funkcijām, piemēram, viņš nes atbildību par slapināšanos gultā pats novācot palagu un izmazgājot to.

Reklāma
Reklāma

 

V.Oklendera piedāvā, lai vecāki un, piemērotos gadījumos, arī visa ģimene (tai skaitā brāļi un māsas) dalītos savos pārdzīvojumos ar šo situāciju. Tāpat var mēģināt nodot bērnam atbildību par viņa ķermeņa funkcijām, piemēram, viņš nes atbildību par slapināšanos gultā pats novācot palagu un izmazgājot to. Visbeidzot, nepieciešams palīdzēt bērnam apgūt pieņemamus veidus, kā izpaust to, kas viņam nepieciešams. 


Kad podiņapmācība norit ar grūtībām, svarīgi atcerēties, ka nav vērts kļūt aizkaitinātam vai apsaukāt bērnu. Tā bērns tikai kļūs vēl nervozāks, taču acumirklīgas pārmaiņas tāpat netiks panāktas.


Kas būtu jāņem vērā
Ja bērns ir fiziski un psihiski vesels, bet viņam pēkšņi sākušās nakts slapināšanās, tad pamata iemesls meklējams psiholoģiskā diskomforta izjūtā, kas tiek izsaukta, ja no vecāku puses netiek apmierinātas bērna vajadzības pēc mīlestības, emocionālās tuvības, ja vērojama nespēja pieņemt bērna personību un tiek nepareizi izmantotas audzināšanas stratēģijas. 


Ļoti bieži, ja nebūtu šī simptoma, neviens pat nepamanītu tās grūtības ar kurām saskaras bērns. Tas tikai norāda uz to, ka bērns ir iekšēji sapinies savā agresivitātē un vainas apziņā. Jebkurā gadījumā, tā ir norāde uz kādu iestrēgšanu attīstībā vai uz regresiju (atkrišanu iepriekšējā attīstības fāzē). Reizēm slapināšanas noturība vai tās atjaunošanās ir raksturīgs simptoms tiem bērniem, kuri nedrīkst masturbēt.  Bērnu masturbācija vienmēr saistīta ar vecāku draudiem, paaugstinātu trauksmi, kaunu un vainas apziņu. 
 

Ļoti bieži, ja nebūtu šī simptoma, neviens pat nepamanītu tās grūtības ar kurām saskaras bērns. Tas tikai norāda uz to, ka bērns ir iekšēji sapinies savā agresivitātē un vainas apziņā. 

Tomēr svarīgi atcerēties, ka balstīties tikai uz vienu simptomu, tādu kā enurēze, ir pārsteidzīgi un maldīgi, jo tādējādi – bez zināšanām par pavadošo emocionālo uzvedību - nav iespējams izprast bērna psihisko konfliktu,  kā arī vadīt psihoterapiju. Tāpat jāņem vērā, ka, ja terapijas procesā šis simptoms izzūd, tad bērns vēl ir tikai pusceļā uz atveseļošanos, neatkarīgi no tā, ko domā vecāki. Galvenais, kas vecākiem šādā situācijā būtu jāņem vērā, ir, ka, ja terapijas gaitā vairs nav novērojams minētais neērtais un/ vai apkaunojošais simptoms, tas nenozīmē, ka tas pazudis uz neatgriešanos. Neveicot pilnu terapijas ciklu, pastāv liela iespēja, ka simptoms migrēs citā, daudz regresīvākā formā, kā piemēram: tiki, kolīts, bezmiegs, stostīšanās vai arī tādā nākotnē novērojamā psihoaktivitātē kā nepiedienīgas seksuālās vai sociālās uzvedības.
 

Noslēgumā daži ieteikumi, ko vajadzētu un nevajadzētu darīt mums kā vecākiem: 

  • Svarīgi neizrādīt nepacietību. Ir bērni, kuri spēj stabilizēties ātrāk, un ir bērni, kuriem nepieciešams ilgāks laiks, lai sausa gulta kļūtu par ikdienišķu parādību.
  • Svarīgi bērnā uzturēt pozitīvu garu un pārliecību par sevi, apbalvojot par progresu - pat par mazāku slapjumu uz palaga. 
  • Jāpārliecinās, ka ceļš uz tualeti ir gana izgaismots un bērnam  turp nokļūšana ir pietiekami ērta. 
  • Svarīgi radīt labvēlīgus apstākļus, lai bērns kārtīgi izgulētos. Pārguruši un pāruzbudināti bērni krietni sliktāk uztver ķermeņa sūtītos signālus no urīnpūšļa. 
  • Nav ieteicams lietot autiņus, lai naktī gulta paliktu sausa. Tas liek bērniem justies kā zaudētājam. Nereti bērni mulst un izjūt kaunu lietojot autiņus. 
  • Būtu pieņemami un atbalstāmi, ja bērnam no rītiem tiktu likts savus slapjos palagus aiznest uz veļas kasti. Tas nav jāuzskata par soda veidu, bet gan par vienu no “pieauguša cilvēka” pienākumiem.
  • Vecākiem bērniem ieteicams likt slapjos palagus pašiem izmazgāt. 
  • Nekad neizsmejiet un nekauniniet. Svarīgi bērnu nerāt, ja tas pamodies slapjā gultā. Bērns, tāpat kā jūs, neieredz šo slapjo gultu. Iespējams -  pat vairāk kā jūs. 
  • Atcerieties -šķidruma lietošanas apjoms bērnam nav jāierobežo.



Psihoterapija kā risinājums
Patreiz arvien izplatītākas kļūst dzīļu psihoanalītiskās terapijas metodes, kas sniedz noturīgus ilgtermiņā rezultātus. Psihoanalītiskā psihoterapija cenšas aiz virspusējiem novērotiem simptomiem izcelt iekšējos psiholoģiskos konfliktus, problēmas un fiksācijas, kas parasti nāk no pacienta agrīnās bērnības. 

Raugoties uz to, kā dažādi autori un pētnieki novērtē pārliecināšanas faktora lomu enurēzes ārstēšanā, iespējams secināt, ka vairums uzskata psihoterapiju par citu izmantojamo metožu iedarbību, t.sk. medikamentozo terapiju, pastiprinošu elementu. Daudzi pētnieki enurēzes ārstēšanā prioritāru nozīmi piešķir tieši psihoterapijai. Regulāri veicot psihoterapijas sesijas, iespējams panākt enurēzes pārtraukšanos. Šādās tikšanās reizēs sarunas tiek izmantotas, lai bērnam radītu pārliecību, ka viņš spēj tikt vaļā no slapināšanās, kā arī stiprinātu viņa ticību saviem spēkiem un iespējām. Īpaši svarīgi ar visiem iespējamajiem līdzekļiem stiprināt bērna gribu, t.sk. iedarbojoties uz viņa apkārtnē esošajām personām (vecāki, audzinātāji utt.). 
 

Tāpat izmantojama smilšu spēles terapija (kā psihokrekcijas metode), kura ir diezgan veiksmīgi sevi pierādījusi darbā ar bērniem, kuri cieš no enurēzes. Tā nodrošina bērnam drošu un aizsargātu vidi, kura pieņemti jebkurus bērna emocionālos pārdzīvojumus, dodot iespēju attīstīt iekšējās pasaules tēlu sistēmu. Terapeita mijiedarbībai ar bērnu jābūt ļoti uzmanīgai un dozētai, balstoties uz minimālu iejaukšanos, dodot bērnam brīvību, kā arī ar cieņu izturoties pret viņa individualitāti. Tāpat jārēķinās, ka nereti procesā jāiesaistās visai ģimenei. 

Protams jārēķinās, ka enurēzes ārstēšanā psihoterapeitiskās metodes dažādos gadījumos sniedz dažādus rezultātus. To var skaidrot ar slimo bērnu personības īpatnībām. Tā kā daudzi enurēzes ārstēšanā koncentrējās tikai uz monosimptoma likvidāciju – nakts slapināšanos, tad nereti daudzas neirotiskās izpausmes un pat personības izmaiņas paliek ārpus redzes loka. Tāpēc šādā – ierobežotā – veidā sasniedzot labvēlīgu iznākumu jārēķinās, ka paliek auglīga augsne recidīvam. Darbā ar vecākiem bērniem un pusaudžiem jāņem vērā, ka smilšu spēles  un spēles terapijas metodes zaudē savu efektivitāti, bet īpaši nozīmīga kļūst sarunu psihoterapija. Tāpat jārēķinās ar to, ka sarunu psihoterapijā nereti paliek neatklāta zemapziņas problemātika. Sesijas laikā iedarbojas psiholoģiskie aizsardzības mehānismi un pretestība slēpj svarīgus zemapziņas un priekšapziņas konfliktus un bailes. 
 

Enurēzes veiksmīgai ārstēšanai ieteicama psihoterapija, kuras pamatā ir psihoanalītiski orientētas teorijas, kas pievēršas affektīvi-instinktīviem impulsiem, procesiem un aizsardzības mehānismiem kas atspoguļo aktuālās personības emocionālās problēmas un analizē agrīnās bērnības ontoģenētiskās formas konfliktus.


Vineta Kesele  
Mag.psych., Psihoanalītiskā psihoterapeite apmācībā, IFPS kandidāte
Sertificēts smilšu spēles terapijas metodes lietotājs
Tālr. 26313130

 



 


 

Raksts veidots sadarbībā ar Latvijas Smilšu Spēles terapijas biedrību