No trīsarpus līdz četriem gadiem: fantāziju pasaules rašanās – brīnišķīgi tēli un slikti sapņi

Viņam rādās slikti sapņi

Bērna emocijas transformējas tēlos. Briesmoņi iemieso agresivitāti, no kā viņš ir cietis vai ko ir darījis pats. Šodien uz kāpnēm viņš pagrūda savu brāli? Šonakt viņš sapņos par briesmoni, kas dzenas pakaļ! Zēns ir sajuties kā “ļaunais” pret savu brāli un nespēj pieņemt.

Tāpēc viņš projicē savu agresivitāti uz kādu ārēju tēlu: tas nav viņš, bet briesmonis, kas uzvedas agresīvi. Šis ir laiks, kad ir noderīgi bērnam atgādināt, ka dažkārt mēs jūtamies dusmīgi uz kādu cilvēku un ka mēs varam justies ļauni, lai gan īstenībā esam vienkārši dusmīgi, un mums ir tiesības to pateikt.

Vakarā pirms gulētiešanas varat bērnam piedāvāt:

• parunāt par to, kas dienā ir bijis satraucošs;
• uzzīmēt savus dienas notikumus, tādējādi atainojot uz papīra nepatīkamos notikumus;
• uzticēt savas nepatikšanas “nepatikšanu lellei”. (Nepatikšanu lelles nāk no Dienvidamerikas. Tām vakarā tiek uzticētas dienā piedzīvotās nepatikšanas, un tās visu nakti glabā nepatikšanas pie sevis. Jūs varat izmantot arī skaistu nepatikšanu kastīti (ar piekaramo atslēgu), lai pa nakti tajā ieslēgtu visas nepatikšanas.

Bērnam bija slikts sapnis? Viņš var: 

• uzzīmēt redzēto briesmoni (un tādējādi to savaldīt!);
• uzdāvināt briesmonim dāvanu (jā, jā!);
• izdomāt sapnim beigas, ataicinot kādu varoni, kas viņu izglābj.

Viņa fantāziju pasaule ir pārbagāta, bet trīsarpus gadu vecumā tas, kas ir galvā, pastāv arī īstenībā un rada bailes.

Viņa visu un visur zīmē, glezno, izgriež! Un saka: “Tā nebiju es!”
Kad viņa atbild: “Es nezinu,” - tā ir taisnība! Viņa vēl neatšķir rīcību, kas veikta ar nodomu, no neapzinātas rīcības.

Līdz četru gadu sasniegšanai bērns nepievērš īpašu uzmanību savai rīcībai, pirms nav atklāts tās rezultāts. Tā kā bērns vēl neredz saistību starp saviem darbiem un rezultātu, tad problēmu ierauga tikai ar mūsu acīm.

Palīdziet viņai pazīt sava ķermeņa daļas
“Tā ir tava roka, kas to izdarīja. Tava roka nezina, ko drīkst darīt un ko nedrīkst. Tā tikai vēlas darboties un griezt. Būtu jauki, ja tu varētu uzmanīt savu roku, lai tā grieztu tikai papīru.”

Avots: Izabella Filjoza “Bērns mani neklausa”. R.: “J.L.V.”