Māte: "Mans bērns ir draņķis – jā, ir bērni, kas tādi jau piedzimst"

Emocionāli pazemoti, fiziski iespaidoti, seksuāli izmantoti, vecāku nolaidības dēļ atstāti bez uzraudzības – tā ir problēma, par kuru jārunā ne tikai konkrētajās ģimenēs, bet sabiedrībā kopumā – jo tu nekad nevari zināt, kādas šausmas notiek tavu kaimiņu vai paziņu ģimenēs.

FOTO: Shutterstock.com

Visvairāk no vardarbības Latvijā cieš bērni vecumā no 7 līdz 12 gadiem, un 80% gadījumu tas notiek tieši ģimenēs.

Ne velti Latvijā ir neskaitāmi bērnu krīžu centri, atbalsta dienesti un uzticības tālruņi. No vardarbības mūsu valstī ik gadu cieš ap 2000 bērnu vai vairāk, turklāt liela daļa no viņiem cietuši tieši no fiziskas vai seksuālas vardarbības. Bērnu un vecāku krīžu centriem uzticētie stāsti ir tiešām šokējoši. 
 

 

Māte noved bērnu līdz pašnāvības mēģinājumam 

Kādas skolas skolotāja stāsta par pārdzīvojumiem, ko priekšzīmīgai skolniecei Evelīnai (vārds mainīts) nācies izciest pašas mātes uzspiesto prasību dēļ. 
 

Skolotāja raksta: „Gribu lūgt krīžu centrā uzņemt manu audzēkni Evelīnu, viņa steidzami jāatšķir no ģimenes, kamēr nav notikusi nelaime. Meiteni audzina tikai māte, kas skolu apmeklē gandrīz tikpat bieži kā meita. Viņa iejaucas it visā, kas skolā notiek, uzstājīgi virza un bīda savu meitu pa dažādiem pulciņiem, nerēķinoties ar viņas interesēm, liek viņai piedalīties visās iespējamās olimpiādēs, strostē, ja meitene neuzvar. Māte uzstāj, ka meitai jābūt apaļai teicamniecei. Evelīna raud, ja saņem tikai labu atzīmi. Viņa ir bikla, nedroša, izskatās neveselīgi bāla, ļoti jūtīga meitene. 

Pirms divām dienām Evelīna no tilta iekrita ledainā upē. Krastā to redzēja makšķernieks, kas metās ūdenī un meiteni izvilka malā. Viņš apgalvo, ka jauniete pati pārrāpusies pāri margām un ielēkusi ūdenī. Tagad viņa ir mediķu aprūpē, ne ar vienu nerunā, ir ļoti nomākta.  Manuprāt, nedrīkst pieļaut, ka meitene šobrīd atgriežas mājās, jo ir acīmredzams, ka tur viņa cieš no emocionālas vardarbības.” 
 

 Meiteni audzina tikai māte, kas skolu apmeklē gandrīz tikpat bieži kā meita. Viņa iejaucas it visā, kas skolā notiek, uzstājīgi virza un bīda savu meitu pa dažādiem pulciņiem, nerēķinoties ar viņas interesēm, liek viņai piedalīties visās iespējamās olimpiādēs, strostē, ja meitene neuzvar.

 



Mans bērns ir draņķis – jā, ir bērni, kas tādi jau piedzimst 

Tikpat šokējošs ir arī kādas māmiņas stāsts par savu dēlu. Viņa atzīst, ka bērns ir neaprēķināms un neklausa, tāpēc grib dēlēnu atstāt krīžu centrā. 
 

Māte stāsta: „Es Arni (vārds mainīts) nemaz negribēju, un biju šokā, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī. Viņš ir kā žurkulēns – no visiem baidās, slēpjas kaktos, savos četros gados nemāk pat runāt. Kad apprecējos ar citu vīrieti (kas nebija Arņa tēvs), dēls kļuva par vēl lielāku dadzi acīs. Vīrs bija greizsirdīgs uz visiem un ieņēma galvā, ka joprojām satiekos ar Arņa tēvu. Vienreiz sastrīdējāmies, un viņš, strīda karstumā man iesita, un izmeta Arni pa logu. Nekas traks jau nenotika, pirmais stāvs, puika tikai apdauzījās....” 
 

 

Aizbrauca uz Angliju un pameta bērnu Latvijā 

Mazais Valters (vārds mainīts) krīžu centrā nonācis mātes nevērības dēļ, proti, zēns pamests bez aprūpes Latvijā, kamēr pati māte devusies prom uz Angliju. 

Valters raksta:  „Mēs ar mammu dzīvojām Anglijā, tad kādu dienu viņa man piedāvāja aizbraukt kopīgās brīvdienās uz Latviju, apciemot omīti pansionātā. Es piekritu, biju ļoti priecīgs. Tad mamma teica, lai palieku pāris stundas pie omītes pansionātā, viņai esot dažās lietas kārtojamas. Es paklausīju, bet mamma atpakaļ tā arī neatnāca. Vecāmāte teica, ka mamma aizlidojusi atpakaļ uz Angliju, un mani līdzi neņemšot. Es jūtos vainīgs notikušajā, tāpēc mammai uzrakstīju garu vēstuli, kurā visu paskaidroju par savu uzvedību, apsolīju klausīt, lai tikai viņa mani paņem atpakaļ pie sevis, jo es zinu, viņa mani mīl. Bet viņa neko neatbildēja. Tad es zvanīju viņai, lūdzos, lai viņa atbrauc man pakaļ. Bet viņa teica, ka nebrauks un mani atpakaļ neņems. Es tagad jūtos apjucis, satraukts, nobijies un vainīgs.” 
 

 

Reklāma
Reklāma

No seksuālās vardarbības ik gadus cieš vairāk nekā 100 bērni 

Pērn seksuālā vardarbībā cietuši ap 150 bērni, tas ir skaitlis, kas fiksēts Latvijas bērnu fondā, taču cik reāli šādu gadījumu noklusēti, to nezina neviens no mums. 
 

Kāda 14 gadus veca meitene vērsusies krīzes centrā pēc palīdzības, stāstot, ka mātes jaunais draugs viņu seksuāli izmantojis. Meitene jutusies bezpalīdzīga, turklāt centusies pasargāt savu mazo māsiņu:  „Kad gāju no skolas, viņš iegrūda mani savā mašīnā, aizveda līdz mežam un to izdarīja. Es jutos pretīgi un nezināju, ko iesākt, zināju tikai to, ka nevienam neko nedrīkstu stāstīt, citādi būs vēl ļaunāk,” raksta izmantotā meitene.  Pēc notikušā meitene centusies padarīt sev galu, sadzeroties nezināmas tabletes. Viņu izglāba mazā māsiņa, kura laikus steigusies pēc palīdzības. 

 


Kā pamanīt vardarbības pazīmes? 

Par vardarbību, īpaši seksuālu izmantošanu un fizisku iespaidošanu ģimenē, bērni nereti klusē – viņi ir iebiedēti, ka, pastāstot kādam, varētu kļūt vēl sliktāk. Pēc Latvijas bērnu fonda statistikas datiem vērojams, ka visvairāk no vardarbības Latvijā cieš bērni vecumā no 7 līdz 12 gadiem, un 80% gadījumu tas notiek tieši ģimenēs. Turklāt par to runā vien retais. Kā pamanīt, vai tavu paziņu, vai kaimiņu ģimenē vecāki vai vecvecāki pret bērniem izturas vardarbīgi? Pirmā pazīme noteikti būs bērna nedrošība, nemiers un nevēlēšanās komunicēt ar citiem. Nevēlēšanās uzticēties citiem, noslēgšanās no sabiedrības. Protams, pamats aizdomām par vardarbību ir arī alkoholisms, vai garīgie traucējumi. Taču nereti par vardarbību klusē, un tu nemaz nenojaut, ka tev kaimiņos dzīvojošā ģimene vardarbīgi iespaido savus bērnus. 
 

 

Kur vērsties pēc palīdzības? 

Ja esi pamanījis - kaimiņu vai paziņu ģimenē kaut kas nav kārtībā, vai vēl ļaunāk, no vardarbības esi cietis tu pats, Latvijas bērnu fonda viceprezidente Vaira Vucāne aicina nekavējoties meklēt palīdzību novada bāriņtiesā vai vietējo pašvaldību sociālajos dienestos. Lai risinātu šo problēmu un samazinātu vardarbības izplatību valstī, Latvijas bērnu fonds sācis darbu pie vienotas rehabilitācijas sistēmas izveides. Ja nācies saskarties ar vardarbību ģimenē un nepieciešams rehabilitācijas process, vērsies – Centrā „Dardedze” Rīgā, Zentes ģimenes krīzes centrā Kandavā, Allažu bērnu un ģimenes atbalsta centrā Siguldas novadā, Atbalsta centrā „Rasas pērles” Rugāju novadā, Talsu novada krīžu centrā un citur. 

 


Avots: www.kasjauns.lv