Māte četrgadniekam nes maizītes, lai nav jāpārtrauc datorspēle. Vai tā skaitās moderna audzināšana?

Mums mājās ir dators ar interneta pieslēgumu, kabeļtelevīzija, kā jau vairumam ģimeņu. Bet mani bērni zina, ka datorā augstākais varēs klipiņus youtube.com paskatīties vai noskatīties kādu sev mīļu animācijas filmiņu. Viņi zina, ka nevar būt ne runas par datorspēļu spēlēšanu mājās.

Bumba, paslēpes un grāmatas, nevis datorspēles
Reiz, kad vecākais dēls, kam tagad ir astoņi gadi, centās man stāstīt, ka draugi spēlējot datorspēles, es atbildēju: kad būs izaudzis līdz vecumam, kad nevarēs skolā uzdotos mājas darbus bez datora un interneta palīdzības izpildīt, varēs pie datora mācīties un varbūt arī kādu spēli uzspēlēt. Bet līdz tam laikam ir bumba, ko spēlēt, ar puikām var kariņu spēlēt, sunīšus un paslēpes pagalmā, galda spēles, vai arī grāmatiņas palasīt. Nevis degradēties un spēlēt bezjēdzīgās datorspēles. Puika to ir pieņēmis un akceptē. Starp citu, nav tā, ka esmu principā pret jaunajām tehnoloģijām - man noteikti būtu pozitīvāka attieksme pret datorspēlēm, ja tās būtu izglītojošas. Bet kas tad tur pārsvarā ir - viena vienīga vardarbība.
Bet paziņu puika sēž stundām pie datora, spēlē spēli (mamma pat maizītes pienes viņam klāt pie datora, lai bērnam nav jāpārtrauc spēle). Nesen bijām ciemos, viesojāmies tur trīs stundas un visu to laiku mazais zēns pavadīja pie datora, neatraujot acis no tā ne mirkli.

Nav tā, ka esmu principā pret jaunajām tehnoloģijām - man noteikti būtu pozitīvāka attieksme pret datorspēlēm, ja tās būtu izglītojošas. Bet kas tad tur pārsvarā ir - viena vienīga vardarbība.

Bērnam nav laika paēst, jo „jāiziet līmenis”
Kad mamma centās puikam teikt, ka pietiek, puika sāka histēriski kliegt, ka nē, negribot ēst, viņam esot „jāiziet līmenis”. (Biju šokēta, padomāju - četri gadi, bērnam brillītes jānēsā, un tik un tā tik ilgi pie datora pavada). Mamma, protams, mīļā miera labad atļāva sēdēt vēl. Kamēr dzērām kafiju virtuvē, viņa nebeidza lielīties, cik viņas puisēns ir moderns, cik viņš ļoti daudz saprot no datoriem savos četros gados. Es klusēju, neteicu ne vārda. Jautāju viņai, kāpēc tik reti puiku laiž ārā spēlēties? Viņa atbildēja, ka ārā tikai drēbes sasmērējot, un viņš nemaz nevēloties iet ārā. Turklāt šādā laikā varot iesnas saķert (!!!). Man gan šķiet, ka tās iesnas visvieglāk ir saķert tiem bērniem, kuri tik daudz laika pavada telpās un, tiklīdz ilgāku laiku ir ārā, uzreiz ir slimi, bet atkal paklusēju un ilgi maisīju savu kafijas krūzi.

Vecmodīga audzināšana?
Šobrīd nedaudz tā kā šaustu sevi - varbūt jāpārskata audzināšanas metodes un jāatļauj manam puikam arī spēlēt, lai neatpaliktu no vienaudžiem, bet domāju, ka paspēs... Daudz laika viņš man tagad pavada ārā, svaigā gaisā, redze arī perfekta, slimo salīdzinoši reti. Ļoti ceru, ka vēlāk puika nepārmetīs to, ka agrā bērnībā neesmu viņam ļāvusi spēles spēlēt, tomēr domāju, ka lielāku ieguldījumu un pozitīvākas bērnības atmiņas viņam dos tā „vecmodīgā audzināšana” un spēlēšanās ar draugiem ārā nekā bezjēdzīgā nīkšana pie datora.
Māmiņas un tēti, kā jūs veidojat savu bērnu attiecības ar datorspēlēm un citām jauno tehnoloģiju iespējām? Padalieties pieredzē, lūdzu!
 

Avots: www.kasjauns.lv