Vecāku loma - audzinoša, vecvecāku — atbalstīšana. Vai mēģināt pāraudzināt omīti?

Dzēsts lietotājs

 Mazbērnu gan man vēl nav, bet, manuprāt, ir cilvēki jau krietni gados, kas nepārtraukti grib sevi un citus pārliecināt, ka viņu padoms ir vispareizākais. Viņi ir aizrāvušies ar sava mīlulīša audzināšanu. Un viņi negrib to savu bērnu "palaist vaļā", bieži pat izjaucot jaunās ģimenes.

Dzēsts lietotājs

Mammiiteem jaanoraada savu vietu! Bet taa lai vinjas neaizvainotu! Taa tak vinju otraa jauniiba! Sievieshu buutiiba! Vairaak prieka!

Dzēsts lietotājs

"Vecāki un vecvecāki — tās ir sociālas lomas, kurām ir atbilstoša uzvedība, ko no tām sagaida apkārtējie." lūk visas problēmas stūrakmens. "sagaida apkārtējie. :) tāds labs aizsegs. es taču esmu vecmāmiņa, n ērnus izaudzinājusi un zinu labāk. uhh.. Domāju, ka absolūta taisnība ir Sandrai. Tā vienkārši ir cilvēka nevēlēšanās pieņemt, ka viņa bērni ir lieli un paši zinās kā labāk. vēlme vienmēr pierādīt savu "taisnību", jo tas būtu neiedomājami, ka kāds varētu domāt savādāk. nevar visus audzināt pēc vienas mērauklas. un neviens savu bērnu nepazīst labāk par vecākiem.

Dzēsts lietotājs

      Vai tad par mani šī tēma?  Mani mīļie ,laikam, nevarēšu laboties. Tāda nu esmu un ņemat pa labu

Dzēsts lietotājs

Mana mamma,paldies Dievam, ar palidzibu un padomiem par bernu audzinashanu man nav uzbrukusi.Mani kaitina kas cits.Tagad, kad meita jau pusaudze, vinjas ar Omi biezji apspriez manu ricibu.Uzskatu, ka tas nav pieljaujams, jo grauj manu autoritaati meitas aciis.Jaa, oma ir mana mamma, bet ja vinjai kas nepatiik tad lai saka man,nevis apspriez manu riiciibu ar manu pashas beernu! To gan omiiteem dereetu ielaagot!

Dzēsts lietotājs

šī klasiskā problēma ir aktuāla visās sabiedrībās, bet man ir aizdomas, ka tā īpaši saasinās tajās valstīs, kur jaunie vecāki dažādu apstākļu dēļ ir kaut kādā veidā atkarīgi no saviem vecākiem. tiem vecākiem, kuriem "bērnkopības" jautājumi ir sakārtoti neatkarīgi no vecvecākiem, ir daudz labākas iespējas "nolikt pie vietas" citādi domājošos vecvecākus.
Un vēl kāda izplatīta mūsu problēma, manuprāt, ir tas, ka mūsu sabiedrība tikai pamazām atkopjas no sociālisma laikiem, kad, cik saprotu, privātās dzīves īpaši nevarēja būt un gandrīz katrai tantei bija neoficiālas tiesības "mācīt jaunajai sabiedrības šūniņai dzīvot". Un nav jau arī neviena ideālā alternatīvā modeļa uz kādu tiekties... Līdz ar to sabiedrības "labā toņa" robežas Latvijā ir daudz izplūdušākas nekā lielākajā daļā pasaules un mūsu pašu izpratne par pieļaujamo iejaukšanos ne vienmēr ir konsekventa.
Piemēram, ja mēs pie omām/opjiem braucam tikai ciemos, viņiem nav tiesību pēkšņi atļaut/aizliegt kaut ko pretēji mūsu ikdienai. Bet ja mēs ikdienā dzīvojam kopā ar vececākiem vai "noparkojam" pie viņiem bērnus uz ilgāku laiku (it īpaši mazā vecumā jebkas vairāk par pāris stundām laikam tomēr ir ilgāks laiks), nav jābrīnās, ka vecvecākiem rodas kārdinājums palīdzēt acīmredzami vismaz kaut kādā ziņā bezspēcīgajiem bērniem... :(
Nav jēgas man oponēt pie ekonomiskās situācijas! un es nesaku, ka es dzīvoju pasakā! vienkārši tās ir reālas lietas, ar ko reālā pasaulē jārēķinās... (diemžēl, vai par laimi...) Un atcerieties - vecākus jāaudzina no mazotnes!!! (gan savā bērnībā, gan sākot ar sava bērna pirmajām dienām!!)

Dzēsts lietotājs

šāda problēma ir arī man - mana vecāmāte visu laiku, kopš ir piedzimis manā ģimenē dēliņš, pārkāpj visus manus bērna audzināšanas principus - ļauj darīt to, ko mēs ar 'vīru neļaujam vai uzskatam, ka tas nav pareizi, izturas pret viņu kā pret zīdaini, zvana vismaz vienu reizi dienā manam dēlam, mēģina būt bērnam vis- vis - ... . Nu jau kā divus gadus ir tā, ka esmu aizliegusi viņai biežāk kā reizi divos-trijos mēnešos braukt ciemos, jo mans mērs bija pilns - kā nekā bērnam jau ir 10 gadu!!! Tagad gaidu otru bērniņu un ļoti ceru, ka viņa manā ģimenē nejauksies :(

Dzēsts lietotājs

Lai cik es ļoti cienītu savus un vīra vecākus es neļaušu jaukties ar saviem padomiem! Audzināšu savu gaidāmo dēliņu pati ar vīru:)
1 2

Kategorijas