Foto: Shutterstock.com

Citu nepārtraukšana ir prasme, ko bērni var apgūt! Protams, ne uzreiz, bet ar laiku.


Montesori pedagoģes padoms: Kā bērniem mācīt citus nepārtraukt?

 29. decembris 2020 10:50 Mammamuntetiem.lv Padoms

Nemaz nav vajadzīga daudzbērnu ģimene, lai bērnam būtu vēlme ar saviem jautājumiem vai komentārim spraukties sarunās, kas runā citi. Ar praktisku padomu, kā mācīt bērniem citam citu nepārtraukt, savā blogā www.espats.lv dalās Viktorija Ozola, Montesori pedagoģe un piecu bērnu mamma.



Mammu, mammu, mammu! Pazīstami? Tagad iedomājieties manu situāciju, kad šis viss ir reiz pieci. Un patiesībā arī mēs ar vīru savā starpā dažkārt vēlamies pārmīt kādu vārdu, kas šad un tad beidzas – “Ai, pastāstīšu kaut kad vēlāk…”.

Šodien pie brokastu galda trīs bērni VIENLAICĪGI (!) man saka:

- Es vakardien sāku lasīt grāmatu un šodien jau būšu pabeidzis, es varētu sākt nākamo.

- Laukos mēs redzējām gliemezīti, kas bija pavisam ielīdis savā mājā.

- Kola un fanta īstenībā nav krāsainas, tām pieliek krāsvielu.

Tas tiešām, tiešām, godavārds, bija vienlaicīgi pateikts. Plus divgadīgie dvīņi arī kaut ko dudināja fonam. Mani pārsteidz tā tēmu dažādība, ko mūsējie prot vienlaicīgi pacelt. Pārsteidz arī tas, ka es vēl spēju uztvert to visu.

Ja tu man gribi, ko teikt, laikā, kad kāds cits ar mani runā, uzliec man savu roku. Es pretī uzlieku virsū savu roku un tā ir mūsu vienošanās, ka es tevi redzu, es zinu, ka tu gribi man ko teikt, un tas ir apsolījums, ka tiklīdz es beigšu sarunu, es pievērsīšos tikai tev.

Šādos brīžos saku stop un atgādināju par mūsu noteikumu – pagaidīt līdz otrs beidz runāt! Tas ne vienmēr visiem izdodas, bet iespēja trenēties visiem ir nepārtraukti un katru dienu. 

Tīri praktisks padoms, kas mums sevi ir pierādījis (ne vienmēr 100% gadījumu kā redzat šī rīta atstāstījumā, bet mēs esam procesā, tas ir “ceļš, ko ejam katru dienu”) – ja tu man gribi, ko teikt, laikā, kad kāds cits ar mani runā, uzliec man savu roku. Es pretī uzlieku virsū savu roku un tā ir mūsu vienošanās, ka es tevi redzu, es zinu, ka tu gribi man ko teikt, un tas ir apsolījums, ka tiklīdz es beigšu sarunu, es pievērsīšos tikai tev. Ja tas ir ēdienreizē, tad vecākie dēli ir iemācījušies pacelt rādītājpirkstu, bet četrgadīgai meitai es veltu skatienu “es tevi redzu, uzgaidi” un, ja nepieciešams, paceļu arī plaukstu ar apturošu žestu. Divgadīgie dvīņi šo visu ignorē… bet ziniet, ja ģimenē ir sistēma, tad katrs “jaunpienācējs” šo sistēmu pieņem un viņi ar laiku arī sāks tā darīt.

Seko Viktorijas bloga jaunumiem www.espats.lv




0 Pievienot komentāru

Kategorijas