Latviete Islandē: Ir bail. Ir patiešām bail

 23. marts 2020 11:00 Pieredze

Šobrīd Islande ir viena no TOP vastīm Covid-19 izplatības ziņā, ja rēķina saslimušo skaitu uz 1 miljonu iedzīvotāju. Par to, kāda šobrīd ir dzīve Islandē, savā blogā raksta Ilze jeb kā viņu "Twitter" lietotnē pazīst – mamma Islandē. Ar viņas atļauju publicējam stāstu.



Foto: Shutterstock.com

20. martā, saslimušo skaits jau ir 409 un karantīnā atrodas 4166 cilvēki. Ir 1 miris austrālietis un 7 slimnieki atrodas slimnīcā, 2 no tiem intensīvajā terapijā


Ilze jeb mamma Islandē, kā viņa sevi sauc lietotnē “Tvitter”, jau daudzus gadus ar vīru dzīvo Islandē, tur dzimuši arī viņu abi bērni. Ilze "Twiter" lietotājiem pazīstama ar saviem atmiņu stāstiem par to, kā no iepriekšējās ekonomiskās krīzes bēgot, uzsākuši pagaidu dzīvi Islandē. Šobrīd tas “pagaidu” ir, visticamāk, uz visiem laikiem.

2020. gada 21. marts
“Tas vakars trīs nedēļas atpakaļ tagad liekās tāds tāls, tāls, gandrīz tikpat tāls kā pagājušā gada vasara. Bija piektdiena un es pie savas meistares un labas draudzenes biju aizbraukusi atjaunot savas pieaudzētās skropstas, kas ir mana gandrīz vienīgā sievišķīgā vājība. Es gulēju uz kušetes, mēs runājam par šo un to, kā vienmēr no sirds izsmējāmies, un tad viņa man paziņoja, ka šovakar Islandē esot atklāts pirmais ar Covid-19 inficētais cilvēks. Mēs abas pašausminājāmies, kas nu būs, bet ātri vien vērsām sarunu uz citu pusi. Tas ir tikai viens, tomēr. Varbūt nebūs tik traki?

Šodienas preses konferencē runāja par prognozēm – visgrūtākais brīdis būšot aprīļa vidū un saslimušo skaits varētu sasniegt 2000.

Ak jel, ja varētu pagriezt laiku atpakaļ uz to mierīgo un jauko vakaru. Kaut uz pusstundu, lai uzkrātu spēkus. Jo ir, ir traki. Pēc inficēto skaita uz iedzīvotāju daudzumu, Islande ir lepni iesēdusies pirmajā vietā pasaulē, apsteidzot gan Ķīnu, gan Itāliju. Bet sekosim līdz notikumu gaitai pamazām. Tātad, 28. februāris – pēdējā diena, kad vēl Itālijā inficēto skaits bija zem tūkstoša un no turienes kā reiz Islandes pirmais slimnieks arī vīrusu ir atvedis. Policija cītīgi meklē cilvēkus, kuri ar viņu ir kontaktējušies, tiek pārbaudīta sieva un kolēģi. Karantīnā nokļūst 49 cilvēki. Viss ir sācies. Prezidents un premjerministre cilvēkiem iesaka saglabāt mieru un kārtīgi mazgāt rokas. Roku dezinfekcijas līdzekļi veikalos tiek izpirkti līdz pēdējam.

Nedēļas nogales laikā atklājās vēl trīs inficētie un 270 cilvēki ir nokļuvuši karantīnā. Valsts noīrē viesnīcu karantīnas vajadzībām, bet parasti cilvēki pavada karantīnu mājās. Cilvēkiem tiek ieteikts nedoties uz “sarkanajām zonām” – tajā laikā tā ir Ķīna, Itālija, Irāna un slēpošanas kūrorti Alpos, bet tiem, kuri no turienes atgriežas – pavadīt 14 dienas mājas karantīnā. Un mazgāt rokas, mazgāt rokas visu laiku.

Ar pirmdienu Civilās aizsardzības departaments sāk rīkot ikdienas preses konferences, pulksten divos dienā, tās pārraida televīzija un radio. Tikmēr arodbiedrības un darba devēji nevar vienoties vai karantīnā pavadītais laiks ir vai nav jāapmaksā. Ja nu cilvēks nesaslimst? Kā tās drīkst skaitīt kā slimības dienas? Arodbiedrības uzskata, ka ir jāskaita, darba devēji uzskata, ka tā ir likumīga atrašanās ārpus darba – kā, piemēram, sliktu laikapstākļu gadījumā – kas nav jāapmaksā. Arī ātri tiek meģināts arī noslēgt jaunākos koplīgumus – arodbiedrības nav varējušas vienoties ar pašvaldībām un devušās daļējā streikā. Bērnudārzi nestrādā, skolu un citu sabiedrisku vietu tīrīšana un atkritumu izvešana nenotiek un tas nu tagad pavisam nav vajadzīgs. Pirmdienas laikā atklājās vēl astoņi saslimušie un var sākt dzirdēt stāstus par cilvēkiem, kuri negribot ievērot karantīnu, ir mainījuši savus lidojumus un ieradušies Islandē no Minhenes vai Londonas un nākamajā dienā mierīgi gājuši uz darbu.

Un tā inficēto skaits aug no dienas uz dienu. Cilvēki sāk satraukties, pārtikas veikala Netto interneta veikals piedzīvo 60% pieaugumu. Pirmās kompānijas sāk aicināt cilvēkus strādāt no mājām. Gan manā, gan vīra darbavietā sāk pievērst pastiprinātu uzmanība tīrīšanai un parādīties daudz vairāk roku dezinfekcijas līdzekļu. Uzņēmumi sāk atcelt izstādes, publiskus pasākumus un darbinieku balles. Līdz piektdienai inficēto skaits ir izaudzis līdz 37 un Civilās aizsardzības dienests izsludina ārkārtas situāciju. Slimnīcas un pansionāti aizliedz apciemojumus. Grūtniecēm vairs nedrīkst neviens pievienoties ultrasonogrāfijas pārbaudē un dzemdības drīkst piedalīties tikai partneris. Bet tā vēl ir gana mierīga nedēļas nogale, arī mēs vēl iepērkamies un pat izejam ārpus mājas paēst.

Ar pirmdienu mēs tiekam iemesti jau pavisam citā līmenī – nedēļas nogales laikā inficēto skaits ir pieaudzis līdz 60 un, ja iesākumā visi vēl dzīvoja kā ierasts, tikai pievēršot mazliet lielāku uzmanību roku mazgāšanai, tad nu jau cilvēkiem paliek patiešām bail. Neviens vairs par vīrusa tēmu nejoko. Pirmdienas pēcpusdienā pie manis saskrien visa priekšniecība, ar dezinfekcijas līdzekļa kannu un mazām pudelītēm, kur to pildīt. Tiek ātri ierīkota vēl viena izlietne roku mazgāšanai, visur salikti plakāti par pareizu roku mazgāšanu, tās svarīgumu un visiem pārējiem veidiem kā izvairīties no vīrusa. Aizliegtas sapulces un nevajadzīga staigāšana no viena kabineta uz citu. Beidzot noder mana vienpadsmit gadus ilgā pieredze pārtikas ražošanā – es labi zinu un daudz mācījusies par pareizu higiēnas normu ievērošanu un zinu kā tas viss būtu jādara. Iesākumā priekšniecība runā viens pār otru un viens ar otru, bet beigās pieklust un sāk manī klausīties – ko vēl vajadzētu un kur vēl vajadzētu. Toties, kad es esmu pabeigusi uzpildīt visus dezinfekcijas līdzekļus, novietot paredzētajās vietās un, kārtējo reizi, dezinficēt visu durvju rokturus, man piezogas panikas lēkme – sāk likties, ka man pašai ir temperatūra, ka man sāp galva, ka lauž kaulus, ka tūliņ sākšu klepot. Ir bail. Ir patiešām bail.

Bet vilciens ir ticis uz sliedēm un tikai uzņem ātrumu. Otrdien jau ir 81 inficētais, trešdien 97. Pirmie divi cilvēki ir hospitalizēti, bet ne intensīvajā terapijā. Pieeja vīrusam pagaidām ir – pēc iespējas ātrāk veikt testus, apzināt cilvēkus, kuri ir saskārušies ar inficēto personu un ievietot karantīnā. Ja inficēts ir darbinieks, karantīnā nonāk visi viņa kolēģi. Ja bērnudārza darbinieks – viss bērnudārzs. Ja skolotājs – visa skola. Bet, joprojām, var dzirdēt stāstus par bezatbildīgiem cilvēkiem – piemēram, no Itālijas atlidojis cilvēks nav gribējis doties mājās ar speciālo autobusu un izvēlējies taksi. Tagad ir slims arī taksists un taksista ģimene karantīnā. Nu, toties slēpotājs aizbrauca mājās ar komfortu. Tieši baidoties no bezatbildīgiem cilvēkiem mēs ģimenē nolemjam pagaidām atteikties no sabiedrisku vietu apmeklēšanas – protams, ir jāiet uz darbu un jāved bērni uz dārziņu vai pie auklītes, bet tas arī viss. Saņemos un pasūtu visu nepieciešamo nākamajai nedēļai internetā, ar piegādi mājās.

Pagaidām cerība ir palēnināt vīrusa izplatīšanos un it īpaši nepieļaut riska grupu inficēšanos. Vairāk vai mazāk izskatās, ka tas arī izdodas – inficēto pieaugums ir ap 20 jauniem slimniekiem dienā. Līdz piektdienai, 13. martam, saslimušo skaits ir pieaudzis līdz 133 un ar pirmdienu visā Islandē tiek izsludināts pulcēšanās aizliegums – ne vairāk par 100 cilvēkiem. Aizslēgts nekas vēl netiek, bet nekur nedrīkst savākties vairāk par 100 cilvēkiem, un visiem veikaliem, ēstuvēm, sporta zālēm, izklaides vietām un arī darbavietām ir jāvar nodrošināt vismaz 2 metru atstatums starp cilvēkiem. Vidusskolas un augstskolas pāriet uz attālinātajām mācībām, pamatskolām un bērnudārziem ir atļauts turpināt darbu, bet īpašā režīmā – klasē ne vairāk kā 20 bērnu un klasēm savstarpēji nesatiekoties, bērnudārzos arī samazinot bērnu skaitu un saskari. Mums jau atnāk e-pasts, ka pirmdien bērnudārzā būs brīvdiena, lai pielāgotos jaunajiem apstākļiem.

Un tā pienāk pirmā “paliec mājās” nedēļas nogale un viņa nav patīkama. Lai gan tāpat, ne katras brīvdienas mēs devāmies iepirkties vai uz baseinu vai citur sabiedrībā, ir pavisam cita sajūta zinot, ka tas vairs nav brīvas izvēles jautājums. Protams, nekas nav aizliegts un mēs esam vieni no retajiem cilvēkiem, kas jau ir uzsākuši šādu režīmu. Tomēr tā mēs jūtamies drošāk, lai gan par kādu drošības sajūtu īsti var runāt – panikas lēkmes mani joprojām mēdz piemeklēt. Vīrs skumst pēc formulas, kurai tikko bija jāsākās, visa ģimene kopā skumstam pēc futbola, kas ir atcelts uz nezināmu laika posmu. Televizoru principā var nemaz neslēgt iekšā, tikai uz ikdienas preses konferenci. Arī mazie jūt, ka kaut kas nav kārtībā un paši paliek satraukti. Trīsgadīgajai meitai gan mēģinām saprotamā valodā paskaidrot, kas tagad notiek, bet puikam nav vēl pat pusotrs gadiņš un kaut ko skaidrot īstas jēgas nav. Mēģinām vien savaldīties paši, lai neuztrauktu bērnus vēl vairāk.

 Lai gan tāpat, ne katras brīvdienas mēs devāmies iepirkties vai uz baseinu vai citur sabiedrībā, ir pavisam cita sajūta zinot, ka tas vairs nav brīvas izvēles jautājums.

Tikmēr veikali tiek paniski un sabiedriski izpirkti. Pirmais cilvēks nonāk intensīvās aprūpes nodaļā. Ar svētdienu, 15. martu, pētnieciskā laboratorija deCODE uzsāk vīrusa testēšanu pēc cilvēku izvēles. Inficēto skaits turpina kāpt par aptuveni 20 dienā un sāk likties, ka varbūt tomēr tā maģiskā flattening the curve lieta mums sāk izdoties. Varbūt viss vēl būs labi? Tikmēr Islandes, no tūrisma atkarīgā, ekonomika ir nonākusi pamatīgās sprukās. Tūrisms ir gandrīz vai apstājies, viesnīcas, muzeji un autonomas nīkuļo, cilvēki zaudē darbu. Valdība piedāvā tūrisma uzņēmumiem nodokļu brīvdienas un atlaides, lūdz saglabāt darbiniekus vismaz uz 25% slodzi, solot atlikušo algas daļu cilvēkiem kompensēt no valsts budžeta. Beidzot arī arodbiedrības un darba devēji ir vienojušies par to, ka karantīna tomēr ir jāapmaksā. Centrālā Banka samazina procentu likmi, tās piemēram seko arī komercbankas un piedāvā arī kredītu brīvdienas un elastīgus aizdevumus. Islandes krona krīt.

Ar pirmdienu vīrs dodas uz darbu, kā viņš pats pēc tam smejas “cietuma apstākļos”. Ir samazināts pārtraukumu skaits, lai pēc iespējas stingrāk ierobežotu saskarsmi. Pārtraukumos drīkst sēdēt pie viena galda tikai ar saviem tuvākajiem kolēģiem. Brokastu un pusdienu vietā tikai jau iesaiņota pārtika, pat kafijas aparātu vairs nedrīkst aiztikt- pavārs ar cimdiem rokās ielies tev kafiju, pielies pienu un iebērs cukuru, ja vajadzēs. Mēs ar meitu paliekam mājās un gaidām ziņu no dārziņa, par jaunajiem apstākļiem. Un jaunie apstākļi ir interesanti – dārziņa darbalaiks tiek mazliet saīsināts un bērni un darbinieki sadalīti divās maiņās. Viena maiņa iet uz dārziņu pirmdienā, trešdienā un piektdienā, otra otrdienā un ceturtdienā. Nakošajā nedēļā otrādi. Brāļi un māsas tiek ielikti vienā maiņā. Un tā līdz aprīļa vidum, vismaz. Un es labi zinu, ka pēc darba likumdošanas dienas, kurās vecākiem būs jāpaliek mājās ar bērniem, neviens nav spiests apmaksāt. Labi tiem, kas var strādāt attālināti, bet ne es, ne vīrs neesam vieni no tiem.

Un jaunie apstākļi ir interesanti – dārziņa darbalaiks tiek mazliet saīsināts un bērni un darbinieki sadalīti divās maiņās. Viena maiņa iet uz dārziņu pirmdienā, trešdienā un piektdienā, otra otrdienā un ceturtdienā. Nakošajā nedēļā otrādi

Islandes ziemeļos, Hūsavīkā, austrāliešu tūrists ierodas vietējā poliklīnikā ar sūdzībām par sliktu pašsajūtu un pēc pāris stundām nomirst no pneimonijas un tiek atklāts, ka viņš ir bijis inficēts ar Covid-19. 20 poliklīnikas darbinieki un 2 policisti nonāk karantīnā un mūsu statistikā ir ierakstāms pirmais nāves gadījums. Gadījums, kurš pirms tam nedēļu ir ceļojis pa Islandi un saticis, kas to lai zin, cik daudz cilvēku. Bet karantīnas noteikumi joprojām neattiecas uz tūristiem un par lidostas aizslēgšanu neviens pat nerunā. Toties Islandes iedzīvotājiem ir jādodas 14 dienu karantīnā atgriežoties no jebkuras citas valsts, kur pavadīts vairāk par diennakti. Vairs nekādas sarkanās zonas.

Ar otrdienu es atgriežos darbā un, jāsaka, ka valda drūma noskaņa – cilvēki daudz mazāk tiekas, daudz mazāk runā, joko un smejas. Arī mums ir zināmas izmaiņas pārtraukumu laikos, lai cilvēki pēc iespējas mazāk satiktos. Es šonedēļ strādāju virtuvē – sejas maska, nepārtraukta mazgāšana un dezinficēšana, visa sagatavošana tā, lai pēc iespējas mazāk būtu kaut kam jāskaras klāt. Pēc pusdienām satieku priekšnieci, kura ir izprintējusi kaudzi ar zīmēm STOP! Have you washed your hands? un līmē tās visās iespējamajās vietās. Saku, ka jūtos kā iesprūdusi sliktā apokalipses filmā. Viņa piekrīt. Toties, viņa arī apsola, ka visas brīvdienas, kas man būs vajadzīgas dēļ dārziņa darbalaika, būs apmaksātas. Jo mēs visi esam vienā laivā. Bet, kā jau minēju, tas ir tikai darbavietas labās gribas jautājums, likumdošana viņus nespiež to darīt.

Tikmēr salīdzinoši mierīgais, +20 inficētie dienā, pieaugums ir beidzies un mēs strauji pārejām nākošā līmenī. Otrdien, 17. martā, inficēto skaits pieaug par 52 un mēs nepagūstam ne attapties, kad nākamajā dienā šis rekords tiek gāzts ar +76. Šodien, 20. martā, saslimušo skaits jau ir 409 un karantīnā atrodas 4166 cilvēki. Ir 1 miris austrālietis un 7 slimnieki atrodas slimnīcā, 2 no tiem intensīvajā terapijā. Bet ir arī labās ziņas – 22 cilvēki ir pilnībā izveseļojušies un Eiropas savienība tomēr piekrita pārdot mums sejas maskas, aizsargtērpus un dezinfekcijas līdzekļus, par ko uz brīdi visi bija diezgan nopietns uztraukums. Landspitālis Reikjavīkā ir saņēmis vienu mākslīgās elpināšanas aparātu no Amerikas, kā dāvanu no privātpersonas, un vēl 9 ir nopirkti un būs klāt nākošnedēļ.

Eiropas savienība tomēr piekrita pārdot mums sejas maskas, aizsargtērpus un dezinfekcijas līdzekļus, par ko uz brīdi visi bija diezgan nopietns uztraukums.

Ir pagājušas trīs nedēļas un, starp citu, manas skropstas no stresa ir nokritušas kā lapas rudenī. Panikas lēkmes sāk atkāpties, bet bail ir joprojām – šī ir nebijusi, neaptverama situācija. It kā pie mums vēl dzīve rit gandrīz kā ierasts – veikali ir atvērti, cilvēki var doties gan uz baseinu, gan uz kino, bet es par to nevaru neko pastāstīt – mana ģimene ir tā pašizolējusies, ka, kā šodien spriedām – ja tiks pasludināts liegums iziet no mājām, mūsu ikdienā tikpat kā nekas nemainīsies. Šodienas preses konferencē runāja par prognozēm – visgrūtākais brīdis būšot aprīļa vidū un saslimušo skaits varētu sasniegt 2000. Bet man grūti tam noticēt – kamēr situācija paliek tikai sliktāka un sliktāka, ne tikai te, bet arī visā Eiropā, man ir stipri maz ticības, ka šajā brīdī kaut kas vispār ir aprēķināms. Bet cerēsim, ka viņi zin labāk un jau nakošajā ierakstā man būs iemesls teikt, ka es vienkārši esmu sasodīta pesimiste.”

www.leduszeme.home.blog




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas