Vecāki ir pārstrādājušies, dzīvība joprojām nav vērtība - par bērnu traumatismu stāsta bērnu ķirurgs Pētersons

Rakstu sēriju "Bērna drošība" atbalsta "Bubchen" un "NUK"

Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas dati liecina, ka 2010. gada palīdzība tika sniegta 16 263 bērniem ar dažādām traumām, 2011. gadā 19 144,  2012. gada pēc palīdzības vērsās 21 125 bērni, savukārt pērn, 2013. gadā –  jau 23 477 bērniem. Katram desmitajam bērnam trauma bija ļoti nopietna. Tas nozīmē, ka bija jāpaliek slimnīcā un ilgstoši jāārstējas. 

Vietai, kurai būtu jābūt visdrošākajai – mājām, izrādās arī visbīstamākā, jo vairāk nekā puse bērnu (54%), ir cietuši, esot mājās. Mazākie bērni līdz 5 gadu vecumam mājās guva 84% traumu. 15% traumas gūtas dabā, 8% - skolā, transportā vai satiksmes zonā – 7% traumu. 
 

Ziemā mierīgāk, vasarā - traumatiskāk
Pašlaik, ziemā, lai arī piekopjot slidošanu, slēpošanu un citas aktīvās izklaides, ir ārstiem ir mazliet mierīgāks laiks, jo kopumā gada aukstajā un tumšajā laikā esam arī fiziski mazāk aktīvi. Tiesa, tās traumas, kuras nākas ārstēt slimnīcās, ir smagas.  Dienā BKUS ieved 2-3 bērnus, kas cietuši uz kalna. Ja vasarā traumu skaits dienā nereti ir teju 100 bērnu, tad ziemā tas ir uz pusi mazāks.
 

Ziemā tipiskākais traumu gūšanas veids gadu no gada ir līdzīgs – uztriekšanās citiem cilvēkiem un neveiksmīgi kritieni, slēpojot un snovojot lielā ātrumā. Tāpat cilvēki pārvērtē savas patiesās spējas un pārgalvīgi brauc ar snovborda dēli vai slēpēm, atrodoties uz tramplīniem.  
 

BKUS bērnu ķirurgs Jānis Upenieks novērojis, ka vecāku mīlestība dažreiz gan sniedzas līdz tam, lai nodrošinātu bērnam fiziskas aktivitātes, bet nepietiek prāta aizdomāties par to, ka jādomā arī par fizisko drošību šo aktivitāšu laikā. Vecāki nopērk slēpes, sniega dēli vai slidas, bet nepadomā par tik ļoti nepieciešamo ķiveri un locītavu sargus. “Ņemot vērā, ka bērni ir vecāku spogulis, varbūt pašiem, dodoties uz kalna, ar savu piemēru jārada priekšstats par drošu un veselīgu sportošanu.” Slēpojot un braucot ar snovborda dēli slēpošanas trasēs, visbiežāk bērni traumas guvuši, neievērojot pamata drošības nosacījumus un neizmantojot piemērotu drošības aprīkojumu – ķiveres un locītavu aizsargus. “ Slimnīcā ik dienas nonāk 2-3 ļoti smagi savainoti bērni, kas tiek nogādāti tieši no slēpošanas kalniem. 

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas dati liecina, ka vasarās traumas lielākoties rada kritieni, apdegumi, dzīvnieku kodumi, kā arī dažādi svešķermeņi elpošanas ceļos un kuņģa traktā, kā arī saindēšanās ar sadzīves ķīmiju. 

Savukārt skolas laikā, rudens periodā, traumas tiek gūtas no neuzmanīgas rīcības uz ceļiem, skrienot pa kāpnēm, saskrienoties vai, piemēram, kaujoties. Šo traumu cēloņi ir ļoti dažādi: nedroša vide, nepietiekama vecāku atbildība (gan bērnu pieskatīšanā, gan atbilstošas vides nodrošināšanā mājās, piemēram, sērkociņu, sadzīves ķīmijas un medikamentu pieejamība), informācijas trūkums, u.tml. Ziemas periodā raksturīgas ir traumas, kas gūtas slēpojot, braucot ar ragaviņām, bet nemainīgi augsts saglabājas mājās gūto traumu skaits.( apdegumu, sasitumi, dažādas brūces u.c.)
 

Pārguruši vecāki un neieinteresēta valsts attieksme
Taujājam BKUS bērnu ķirurgam Aigaram Pētersonam, kā viņš vērtē situāciju un kuri ir vājie posmi vecāku apziņā vai valsts institūciju darbībā, kas  neļauj nosargāt jauno paaudzi? “Joprojām nav atrisināts neviens no posmiem,  lai būtiski mazinātu bērnu traumatismu. Piemēram, Latvijas laikā bija īpašs amats – galvenais bērnu traumu prevencijas speciālists.  Šobrīd šāda posteņa nav, bet vajadzētu. Ir nepieciešams viens cilvēks, kas organizētu sadarbību starp dažādām valsts institūcijām, kas ir saistītas ar bērnu drošību, piemēram, Izglītības un zinātnes ministriju, Veselības ministriju, Iekšlietu ministriju, Satiksmes ministriju utt; izstrādātu Saeimai priekšlikumus, kādi noteikumi jāievieš, lai mazinātu bērnu traumatismu; kas analizētu statistiku, vadītu darba grupu, kuram būtu arī kādas pilnvaras. 

Vēl viena lieta -  skolās joprojām nav pietiekami daudz informācijas par to, kā izvairīties no traumām un kā sniegt pirmo palīdzību traumas gadījumā. Ļoti daudzi bērni noslīkts un viņu draugi nezina, kā palīdzēt pat esot blakus. 

Lai arī likumu līmenī atbildība ir paredzēta, tomēr ir ļoti grūti pierādīt, ka konkrēta bērna applaucēšana ar karstu kafiju ir nevis nelaimes gadījums, bet gan vecāku nolaidība.

Trešā lieta ir vecāku atbildība.  Lai arī likumu līmenī atbildība ir paredzēta, tomēr ir ļoti grūti pierādīt, ka konkrēta bērna applaucēšana ar karstu kafiju ir nevis nelaimes gadījums, bet gan vecāku nolaidība. Pašlaik to parasti traktē kā nelaimes gadījumus.  Labi, ja 2-3 gadījumi gadā ir tādi, kuros atbildību prasa arī no vecākiem arī likuma līmenī.” 

Ārsti uzskata, ka Latvijas neiepriecinošā statistika vairāk nevis ar vecāku nezināšanu, bet gan attieksmi – mēs atļaujamies būt pārāk pavirši pret bērniem.  Ja veiktu anonīmas aptaujas par dzīves prioritātēm, tad pirmajā vietā noteikti  būtu darbs, finanses... Veselība un dzīvība būtu labi ja kādā 7. vietā.  Bērniem redz un mācās, kā veči – bļitkotāji sēž uz nedroša ledus, vai iedzēruši veči braukā pa lauku ceļiem vai atļaujas nesprādzēt bērnus sēdeklīšos. 

Vēl dakteris Pētersons min vienu vecāku nevērības iemeslu – esam pārstrādājušies, noguruši. “Vecāki ir spiesti strādāt ilgākas stundas nekā vecāki, piemēram, Skandināvijā, kur cilvēki strādā mazāk stundas, vairāk laika pavada ar ģimeni un bērniem. Tas nozīmē, ka bērni ir mazāku laiku nepieskatīti. Latvijā ārsti, skolotāji, pārdevēji strādā garas stundas vai vairākos darbos. Vecāki ir noguruši, bērni bez uzmanības. Latvijā lielie bērni atpūšas kā nu paši māki, mazie sēž pie datoriem, bojā redzi, kļūst atkarīgi. Ģimenes neprot vai nespēj pilnvērtīgi pavadīt laiku kopā. 

Joprojām ir par maz vietu, kur bērni var pilnvērtīgi pavadīt brīvo laiku. Ja vēl Rīgā ir parki, kuros ir ko darīt, tad laukos situācija ir daudz bēdīgāka. Tur ir viens veikals, kur nopirkt aliņu, dīķis, kur var ziemā spēlēt hoķi, vasarā un pat tumšajā laikā ar velosipēdu braukā bez atstarotājiem,”  tā bērnu ķirurgs. 

Tomēr ir jomas, kurās traumatisms ir samazinājies. Piemēram, ievērojami samazinājies ir ārpus mājas gūtu elektrotraumu skaits, tiesa, mājās gūto elektrotraumu skaits nav kļuvis mazāks. Klasiskā modernā trauma šobrīd ir batuts, kur lēkājot bez tīkla, bērni gūst ļoti smagas vasaras traumas.  Mazāk ir traumu, kas radušās, bērnus iesēdinot staigulīšos. Teju desmitkārtīgi ir samazinājies  ar etiķskābi apdedzinājušos bērnu skaits. 

REKLĀMA

Bübchen - kvalitāte, kurai var uzticēties
Produkti ideāli piemēroti maigās zīdaiņu ādas aprūpei. Visi produkti ir dermtoloģiski pārbaudīti.  Der arī ādai ar alerģiskām reakcijām. Vecmātes, pediatri un dermatologi iesaka Bübchen.  Daudzi Bübchen produkti pārbaudīti klīniskos pētījumos un ieteikti kā ādas pamataprūpes produkti bērniem ar alerģiskas izcelsmes ādas slimībām. Pateicoties pastāvīgam zinātniski pētnieciskajam darbam, Bübchen pilnveido un uzlabo produktu receptes, izvēloties sastāvdaļas, kas atbilst EKO-TESTA prasībām. Ražots Vācijā! Izcila kvalitāte!

NUK ortodontiskie knupīši
1956.gadā divi zobārstniecības eksperti V. Balters un A. Millers ielika pamatus NUK dibināšanai, radot pirmo ortodontiskās formas mānekli. Viņi atklāja, ka sievietes krūtsgals zīdīšanas laikā maina formu, nodrošinot optimālu  savstarpēju mijiedarbību starp žokli, aukslējām, mēli un lūpām. Citiem vārdiem sakot, no dzimšanas un turpmāk zīdīšana veicina veselīga mutes dobuma attīstību, kas savukārt nākotnē ir būtiski bērna runas veidošanā.

Pamatojoties uz šiem atklājumiem, tika izstrādāta NUK Ortodontiskā forma, kas ir asimetriska. Proti, tāda, kā māmiņas krūtsgala forma zīdīšanas laikā asimetriska. NUK saīsinājums vācu valodā no “natürlich und kiefergerecht” (dabisks un ortodontisks).

NUK knupīšu īpašā ortodontiskā forma veicina mazuļa mutes dobuma veselīgu un vēlāk arī pareizas runas attīstību, kā arī mazina kolikas, ko izraisa nevēlama gaisa norīšana. Visiem NUK produktiem ir funkcionāls dizains, kas ir ideāli piemēroti, lai lietotu dažādos bērna attīstības posmos no dzimšanas līdz pat pirmsskolas vecumam.