Kāpēc līgojam nepareizā dienā

Taču astronomiski tieši 21.jūnijs ir saules uzvaras gājiens, jo šajā dienā tā sasniedz visaugstāko punktu un diena ir visgarākā.  Ja jūtam, ka kosmiskā enerģija un apskaidrība pār mums nāk īstajos saulgriežos — 21. jūnijā — dodamies svinēt!

Jānis neesot latvisks vārds
Folklorā ne Līgo dienu, ne Līgo vakaru atrast nevar. Nosaukums „Līgo diena” parādījās nacionālā romantisma ziedu laikos 20.gs. 30.gados. To ieviesa Emilis Melngailis, uzskatot, ka Jānis nav latvisks vārds un aizstājams ar Līgu. Mūsdienās folkloristi uzskata, ka vakaram būtu jāatgriež tradicionālais nosaukums — Jāņu vakars un diena jādēvē par Ziedu dienu, Zāļu dienu. Daļa cilvēku domāja: ja jau tas Jānis ir saistīts ar kristīgo reliģiju, tad mums vajadzētu atgriezties pie kaut kā senāka un pagāniskāka, tāpēc centās izskaust Jāņa vārdu un tā vietā sāka lietot Līgo, lai gan tā nav senāka dievība. Latvijas Kultūras akadēmijas lektore Iveta Tāle uzskata, ka problēma slēpjas senajā kalendārā, jo iznāk, ka Jāņu diena ir pēc Jāņu vakara un tas ir  savādi — kā gan dienas vakars var pienākt pirms dienas.

Mūsdienās folkloristi uzskata, ka vakaram būtu jāatgriež tradicionālais nosaukums — Jāņu vakars un diena jādēvē par Ziedu dienu, Zāļu dienu.

Piemēram, senos laikos piektvakars tika uzskatīts par ceturtdienas vakaru. Arī Ziemassvētku vakars ir pirms pašiem Ziemassvētkiem, bet ar to esam samierinājušies. Jāņu ugunis ir sastopamas visā Eiropā, kur tās dedzina Svētajam Jānim par godu, bet tikai latvieši ir izveidojuši savu Jāni un nav atkāpušies no tradīcijām. 20.gs. filologs Kārlis Straubergs rakstīja: „Tā kā Jāņu dziesmās apdziedātais un Jāņos svētītais kults nav izskaidrojams ar kristīgās baznīcas Jāņa ietekmi, tad jāpieņem, ka šis pagāniskais kults ir pastāvējis jau pirms vācu ienākšanas Latvijā un tur minētais Jānis ir saistāms vai nu ar romiešu Jāna (Janus), vai citas kādas pagānu dievības nosaukumu.” Ja pieņemam, ka Jānis vasaras saulgriežos pārņem daļu saules funkciju, tad tomēr ar saules kultu vien Jāņa būtību skaidrot nevar.

Jāņu erotika baznīcai nepatīk
Mītologs, etnogrāfs Austris Grasis uzskata: ja rituāla daļas, kas saistītas ar uguni, dejošanu ap to, saules sagaidīšanu, savītas ar saules kultu, tad otra spēcīga Jāņu sakne ir sens, fallisks auglības kults. Ar to saistīta pušķošana ar meijām, Jāņu zālēm, lauku aplīgošana un meiju spraušana laukos un tīrumos, lai veicinātu auglību, kā arī  Jāņa saistība ar kokiem un Jānis „vārtu staba galiņā”. Erotiska Jāņos vienmēr ir bijusi auglības veicinoša  rituāla sastāvdaļa un ir tāda līdz mūsu dienām. Auglības kulta izpausmes kristīgajai baznīcai nevarēja patikt, tāpēc tā  ielika pastāvošiem svētkiem citu vārdu un mēģināja ielikt arī citu saturu. A.Grasis saka, ka vēsturiskais Jēzus Kristus nav dzimis Ziemassvētkos, bet ziemas saulgrieži ar atdzimstošo Sauli bija plaši svinēti svētki, tāpēc tos atvietoja ar „jauno gaismu” Jēzu Kristu un likumsakarīgi vasaras saulgriežos sešus mēnešus pirms Kristus bija jāpasludina Jānis Kristītājs. Turpretim ezotēriķis, mākslas zinātnieks Modris Slava noliedz, ka  Jāņi ir auglības un saules gaismas svētki. Viņaprāt, Jāņi ir tumsas mistērija — tās tumsas, kas ir aiz gaismas. Viņš raksta, ka vārds „jana” sanskritā nozīmē riteni. Tātad Jānis ir cikla jeb riteņa valdnieks. Viņš ir jebkura cikla sākums un beigas, alfa un omega. Jānis ir vārtu sargs, pa kuriem būtnes ielaiž cikliskajā reinkarnācijas riņķojumā un tad izlaiž  no tā. Senajā Eiropā jāņuguns bija kārts galā pacelts ratu ritenis, kura rumbā iekūra uguni. Vēl senāks prototips Jānim ir no atlantiskā laikmeta nākusī „jan” un „iņ” zīme. Tā parāda sākotni, kura iekšienē ir divi vienā, gan saplūduši viens ar otru, gan ar  iespēju atdalīties.

Autore: Evija Hauka, www.kasjauns.lv