Dzemdē kā dieviete jeb stāsts par dzemdību pozām

Inga Meļķe. teica:

Inga Akmentiņa-Smildziņa teica:

Inga, jā, norāda, un tam, ka sieviete jūt, es no sirds ticu. un šis raksts ir tam, lai iedrošinātu sievieti šodien lūgt dzemdību speciālistiem ievērot sievietes vēlmes. Traki jau ir, ka mums uz savām tiesībām ir jāpastāv, nevis tās vnk tiek ievērotas. bet pamazām, pamazām viss mainīsies

Beata Gaidule teica:

Nezinu tagad manliekas ar ļoti liela izvēle, kā dzemdēt. Man arī ir trīs bērni un protams katram ir savs pasaulē nākšanas stastiņš, bet vienu varu pateikt mazo dzemdēju ietupiena un gan dakterītes, gan māsiņas rāpja, un bebi pieņēma guļus, jo savādāk viņas man netika klāt. Tā kā es domāju, ka tagad jau nu gan ļauj izvēlēties! 

dzēsts lietotājs teica:

Tev taisnība, Beata - par laimi, izvēle ir. Un šīs izvēles iespējas nosaka galvenokārt dzemdību pieņēmēju personības. Dažas dakterītes un māsiņas ir ar mieru rāpot, bet citas - nav. Dažu stacionāru iekšējie noteikumi pieļauj šādu taktiku, citi - nepieļauj.

Ikviena vecmāte un ārsts pirmkārt ir cilvēks - katrs ar savu izvēli, pārliecību, drosmi. Esmu pārliecināta, ka pilnīgi visi dzemdību aprūpes speciālisti dzemdībās novēl māmiņai un bērniņam tikai to labāko. Taču izpratne, kas ir šis  vislabākais, ir atšķirīga. Gan dzemdētājām, gan dzemdību pieņēmējiem.

Tāpēc ir ļoti svarīgi, gaidot bērniņu, meklēt un atrast SAVU cilvēku, kas gatavs atbalstīt dzimšanu veidā, kas vislabākais gan gan mātei, gan bērnam, gan mediķim. Ir vērts ieguldīt laiku šī cilvēka meklējumos un apzināties šīs izvēles nozīmi: reizēm tā var ietekmēt visu turpmāko dzīvi.

Linda Auniņa teica:

Kad man dzima dvīņi(pirms 3 gadiem),mani tupināja visvisādi uz ceļiem,tas ilgstoši bija grūti,jo ceļgali sāpēja,tad uz galda guļus,tā kā visu laiku kā uzkāpu uz galda bērna galva ieslīdēja atpakaļ,tad man tika atnests dzemdību pakaviņš-soliņš,uz kura arī nāca pasaulē pirmais bērns,otrs uz dzemdību galda guļus. Man liekas,ka tas dzemdību pakavs-soliņš bija vislabākais,iekrampējos dakterim kājās un aiziet! 

Nata Kaktiņa-Vitkovska teica:

Nezinu gan,izklausās kā pasakā.Kur man nācies dzemdēt nekā, izņemot parasto dzemdību galdu nav bijis.Dzemdēt nebija neērti ,taču pēc tam uz tā galda gulēt gan ir īstās mocības,vienmēr ļoti lauza muguru.Varbūt tikai man.

*Zaiga Fridrihsone teica:

izvļēloties vietu,kur dzemdēt, noteikti jānoskaidro kādas iespējas šajā iestādē ir! un jāņoskaidro kurš speciālists jāizvēlas,lai saņemtu vēlamās iespējas!
Bieži ir tā,ka vienā slimnīcā viena vecmāte ir atsaucīga un gatava uz vēdera pa grīdu vārtīties,lai mammītei un mazajam ērtāk, bet cita izlamā,ka nevar uztusnīties uz galda kontrakcijas laikā!
Es savu dēliņu dzemdēju Vidzemes slimnīcā pie vecmātes Aijas Mikovas vannā! Super jauki, intīmi, mierīgi un bez liekiem traucēkļiem!
Runājot kaut par to pašu dzemdību namu-it kā iespējas ir visdažādākās, bet īsti pielietot vecmātes negrib, jo tad viņām ir vairāk jāpiepūlas!...

Kristīne Uldriķe (ex. Skabe) teica:

Kad man vajadzēja dzemdēt otro mazuli (pēc ķeizara bija pagājuši 8 gadi), es biju izdomājusi dzemdēt ūdenī, vai arī tupus un rāpus, bet ne uz dzemdību galda. Jelgavas slimnīcā ūdens ir tikai atsāpināšanai un ka pirms dzemdībām tāpat ir jākāpj uz mediķu iemīļotā dzemdību galda. Atsāpināšanai tiek piedāvāti soliņi, bumbas utt, bet tāpat gala rezultātā - atkal dzemdību galds. Man tas īpaši nesaistīja, tāpēc meklēju alternatīvas. Un atradu. Dobeles slimnīcu. Vecmāte Rasma tieši ir specializējusies ūdens dzemdībām un ja dzemdētāja vēlas tad var dzemdēt sev ērtā pozā. Kā beigās man sanāca? Par to var lasīt manā pieredzes rakstā - Dzemdības pēc ķeizara. Tas IR iespējams.
Pilnīgu piekrītu, ka dzemdību galds ir domāts mediķiem, nevis dzemdētājai.