"Esmu grūtniece, nu jau vairs palicis maz laika un bušu māmiņa. Pirms es kļuvu grūtniece, man ar vīru bija nežēlīgi labas attiecības, lidinājās man apkārt taisīja pārsteigumus, dāvināja ziedus, kliedza, cik ļoti mani mīlot…
Tad viņš sagribēja mazuli, bet man likās, ka es nemaz neesmu tam gatava, man bija bail spert tādu soli, kaut arī nav vairs 18, nu un tā sanāca, ka es paliku stāvoklī, un, kad es pateicu, ka gaidu bērniņu, pirmo vai pirmos divus mēnešus vēl viss bija kārtībā, vīrs daudz strādāja, man palīdzēja, ja kaut ko vajadzēja.
 

Visus pārējos mēnešus es esmu vienkārši cietēja, un tie nav nekādi hormoni. Pilnīgi neko man vairs nepalīdz, mūžīgi piekusis, vienmēr bļauj uz mani, atgādina par to, ka es esmu resna, un tad nosmej – es taču pajokojos. Man tie jociņi jau līdz kaklam. Es vairs nevaru klausīties to, ka esmu resna, to, ka man celulīts, to, ka samesta seja un tā tālāk ... Man reizēm liekas, ka es varētu sajukt prātā!

Pirms es kļuvu grūtniece, man ar vīru bija nežēlīgi labas attiecības, lidinājās man apkārt taisīja pārsteigumus, dāvināja ziedus, kliedza, cik ļoti mani mīlot…

Kad viņš bļauj, cenšos neko neteikt tikai tāpēc, jo zinu, ja sākšu teikt, strīds atkal aizies līdz asarām, un cietēja būšu tikai es! Reizēm liekas, ka viņš pilnīgi bēg no manis! Pirmajā vietā viņam draugi, lai ko es prasītu, tagad nav laika, ai, man negribas, es esmu piekusis... Paprasīs kāds draugs – DAVAJ braucam darām, ejam – uzreiz ies. Tas nekas, ka es pirms 15  minūtēm lūdzu to pašu, lai mēs aizietu vai aizbrauktu, tad viņš bija piekusis!
Es sēžu mājās jau visu grūtniecības laiku un vienkārši jūdzos nost, kaut vienu reizi mani būtu kaut uz vienu pastaigu aizvedis. Tik vien ir, cik ar draudzenēm aizeju pastaigāt vai atnāk draudzene ciemos, bet taču nevar visu laiku būt ar draudzenēm, viņām arī ir sava dzīve, citreiz sanāk pat 3 dienas nekur neiet. Kad brauc darīšanās, paprasu, lai paņem mani līdz, vienmēr savelk seju. Vairs nezinu, ko darīt! Pati jūtu to, ka aizdomājos, cik forši būtu, ja man būtu draugs, kurš rūpējas par mani, kurs kaut pasmērētu man manas sapampušās kājas ar krēmu, kuras jau knapi aizsniedzu… Nu pilnīgi neko... Zinu, ka jūtas sāk izgaist un ka sāku domāt par dzīvi atsevišķi, ka gaidu, kad mazais piedzims, un ka gribas brīvību no viņa, jo, dzīvojot ar viņu, man vēl lielāks stress nekā, kad esmu viena. Reizēm nezinu, kā ko paprasīt (visu laiku tā nežēlīgā bļaušana)! Jau teicu, lai iet pie psihologa, vai es bērnu vedīšu prom, jo viņš taču visu jūt un pats būs nemierīgs!

Visus pārējos mēnešus es esmu vienkārši cietēja, un tie nav nekādi hormoni. Pilnīgi neko man vairs nepalīdz, mūžīgi piekusis, vienmēr bļauj uz mani, atgādina par to, ka es esmu resna, un tad nosmej – es taču pajokojos. Man tie jociņi jau līdz kaklam.

Un, protams, arī svētku dienā paliku bez nekā… Kaut puķīti… Nu tas taču nav daudz... Atnāk draudzenes, stāsta, ko uzdāvināja viņām un tik priecīgas. Tad seko jautājums – j ko dabūji tu? Jutos drausmīgi un gribas raudāt...
KAS NOTIEK????
Tāda sajūta, ka viņam tā pirmsdzemdību depresija.
Baidās no atbildības???
Nožēlo izdarīto???
Parunāt ar viņu??? Runāju, nesaprot. Atvainojas, un atkal un atkal notiek tas pats...
Man ari tagad ir grūti, knapi sevi panesu, vēl slimoju ļoti stipri, dzemdības aizkavējušās un var sākties jebkurā laikā...

Man gribas, lai ar mani kāds ir kopā, lai pažēlo un samīļo. Jūtos vientuļi, jau ātrāk gaidu mazo bēbīti, vismaz kādam bušu vajadzīga visu laiku blakus…"

IZLASI ARĪ: Grūtnieces vēders vīrietim?

Sekss grūtniecības laikā

Raksts publicēts 31. jan 07:00

• 31.01.2012 10:03

  Agnese Pētersone teica:

  Nu es neticu ka peekssnni vienaa dienaa viirietis paarveerssaas par monstru. NETICU!!!!!!!!!!

• ---

• 31.01.2012 11:06

  Madara Pelčere teica:

  Agnese,kur tad tiek mineets,ka tas notiek vienas dienas laikaa??? Paarlasi veelreiz.
  

• ---

• 31.01.2012 11:46

  Agnese Pētersone teica:

  Madara!!! Paarlasiiju! Man sskkiet,ka paarlasiit vajaga Tev! Kaa Tu izproti vautores rakstiito,ka pirms vinna palika staavoklii viss bija nezzeeliigi labi,vinnss vinnu miileeja,kad palika staavoklii paaris meenessus arii viss bija ok,tikai vinnss daudz straadaaja,un tad BLADAAC peedeejie menessi kaa murgs!? Hm........?????????

• ---

• 31.01.2012 11:53

  Guna Clarke teica:

  Agnese, tiešām, pārlasi vēlreiz, jo piekritišu Madarai kā tur nebija teikts tā kā tu saprati. Ir daudztādu vīriešu, kuri iedomājas, ka tad ja sagrib bērniņu, tad tas ir tāpat kā aziiet uz veikalu pēc maizes - šodien sagribēju un rīt jau klāt. un tad nu sāk činkstēt un ir neapmierināts, ka redz kā sievietes ķermenis mainās, ka mainās viņa, ka viņš vairs nav uzmanības centrā. Žēl sievietes, ka ar tādu vīrieti kopīgs mazulis.
  

• ---

• 31.01.2012 11:57

  Līga Giniborga teica:

  Manuprāt Diāna Zande varētu palīdzēt. Tā ir viņas doktora darba tēma.

• ---

• 31.01.2012 12:10

  Ligita Liepiņa (Kateiva) teica:

  protams ka var buut viirietim pirmsdzemdiibu depresija, vinsh tachu tagad tikai saak saprast ka jaatbild buus par diviem, jaaruupeejas.un vispaar par to ir labi uzrakstiits Maaminhas dienasgraamataa, kuru izdevusi veseliibas misnistrija un to man iedeva kad staajos uzskaitee.tur vienvaardsakot teiks ka galvenais ir ar otru pusiiti izrunaaties.
  kad es gaidiiju Alisi[3m.], tad man ar viiru bija shaadas sarunas, un tas paliidzeeja.
  nu tas ir jauki ka 'tev gribas, lai tevi pazheelo', bet ne velti saka ka viirieshi nereti var buut vaajaaki.
  IZRUNAAJATIES AR VIIRU UN TAD JAU VAREES DOMAAT KO DARIIT TAALAAK.LAI VEICAS

• ---

• 31.01.2012 13:21

  Juta Fiļipoviča teica:

  Kā vecmāmiņas saka - viena pagale nedeg. Šis man lika atcerēties pašai savu grūtniecības sākumu. man arī likās, ka esmu cietēju cietēja, ka vīrs mani nesaprot, un negrib ne mazdrusciņas palīdzēt. Asaras,  puņki u.t.t, bet tad kādu dienu apsēdos un padomāju, ka ne jau vīrs man kaut ko sliktu dara, bet pati gaidu, ka tagad nez kādēļ man būtu kalni pie kājām jāliek un 24 h diennaktī vīram jābūt tikai pie manis, ja nu man kāds puteklis virsū nosēdīsies. Tad nu sapurinājos, un viss pamazām nokārtojās. Varbūt, ja es būtu turpinājusi tādā pat garā arī uz manas grūtniecības beigām vīrs bēgtu no manis pa gabalu.Tikai tagad tā īsti saprotu, cik patiesība vīrs daudz man palīdzēja, cik uzmanīgs un rūpīgs bija, tikai man nez kādēļ tobrīd likās, ka tas ir pašsaprotami, un ka viņš varētu darīt vēl vairāk...pirms mest pārmetumu akmeni vīra lauciņa vajag padomāt, vai arī tu pati esi tik pat "nežēlīgi" mīloša kā pirms bērniņa, un vai attiecībās ieliec tik pat  daudz. Un nevajag jau vīru, lai izietu pastaigāties, to tīri labi var izdarīt arī vienatnē....

• ---

• 31.01.2012 13:51

  Aiga Zariņa teica:

  Personīgās pieredzes šādās lietās man nav. Taču šajā gadījumā domāju, ka ir saskarsmes deficīts. Arī vīrietim ir nepieciešama Tava uzmanība. Bet Tu runā tikai par to, ko vajag Tev, kā jūties Tu. Bet kā jūtas, ko domā viņš? Tu taču neesi tikai grūtniece, Tu joprojām esi arī sieva un viņš ir Tavs vīrs, Tavs tuvākais draugs, nevis ļaunākais ienaidnieks. Ieteiktu izrunāties no sirds, arī pajautājot kā jūtas vīrs, nevis tikai stāstot par sevi.
  

• ---

1. iepriekšējā
2. 1
3. 2
4. nākamā
5. »