Bērnus — mācīt vai mocīt?

 21. aprīlis 2009 18:00 Emuāri  skatījumi: 3023

Nekāp, nokritīsi, neņem — sasitīsi, nedari — tu vēl esi par mazu. Pazīstamas frāzes jau no bērnības, vai ne? Tagad arī pirmais, kas nāk prātā, lai pasargātu savus bērnus no briesmām, ir šī vienkāršā iebaidīšana. Tas varbūt strādā, kamēr esam klāt. Bet visu laiku klāt stāvēt nav iespējams. Nelaime notiek pāris sekundēs.



Foto no personīgā arhīva


Kā tad ir labāk — pastāvēt blakus bērnam, kamēr viņš pats pārliecinās, ka uguns ir karsta, bet ūdens smeļas mutē? Vai cerēt, ka viņam mūsu padomi liksies gana nozīmīga barjera? Mums ar sievu regulāri sanāk par to „parunāties”. Taisnība jau viņai ir, ka bērnam, pat uz mirkli aizrijoties, var apstāties sirds. Bet es neesmu tāds optimists, lai domātu, ka vienmēr varēšu būt klāt, kad mazais ieraudzīs ūdeni. Vai mūsu mutiskie brīdinājumi būs spēcīgāks arguments par viņa dabisko izziņas tieksmi?
Vienkāršāk bija ļaut to pirkstiņu piedurt degošam skalam, jo apsvilis pirkstiņš likās mazāks  ļaunums, salīdzinājumā ar nodegušu siena šķūni.

Manai māsai bija 3, man — 4, māsīcai — 5 gadi. Mūsu vecmammai, pie kuras vasarā laukos dzīvojām, nebija laika mums stāvēt klāt – lopi jākopj, nezāles jāravē un siens jāpļauj.  Vienkāršāk bija ļaut to pirkstiņu piedurt degošam skalam, jo apsvilis pirkstiņš likās mazāks  ļaunums, salīdzinājumā ar nodegušu siena šķūni.

Vai man sirds nenodreb, redzot, kā manas meitas kāpj pa stāvām trepēm vai krāmē traukus augšējā atvilktnē? Nodreb. Gribas piesteigties un paturēt rociņu vai šķīvi. Un es mierīgi varētu piekrist arī kādam, kurš teiks, ka es vienkārši esmu paar slinku, lai bērnam pastāvētu klāt. Reizēm esmu.

Autors:
Valdis Melderis
,
Radio Skonto
programmu direktors un trīs meitu tēvs
 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk