Latviešu lektore Ungārijā. Uz neatgriešanos

Atgriezos uz pāris mēnešiem, lai pēc tam vēlreiz dotos ceļā. Šoreiz uz Ungāriju, taču tā bija iespēja atkal strādāt savā profesijā. Uz Vāciju devos ar skumju sirdi, uz Ungāriju – vairs ne. Kāpēc turp braucu? Teikšu godīgi – pēc darba perioda Vācijā nespēju vairs Latvijā „aklimatizēties”, nespēju pieņemt dzīvi un tos nesacījumus, kādi tie ir šeit un, vēl jo vairāk, nespēju pieņemt to, ka Latvijā visas lietas var nokārtot tikai „pa draugam”. Tas attiecas ne tikai uz darba iegūšanu; ar to man šo pāris mēnešu laikā nācās sastapties ik uz soļa.

Īsi pirms došanās uz Vāciju 2005. gadā tikko kā biju beigusi savas maģistra studijas. Studējot akadēmijā, paralēli par ļoti zemu atalgojumu strādāju divās darba vietās. Savdabīgs darba grafiks: nedēļu nostrādāju Liepājā, otru nedēļu – Rīgā. Un tā visu laiku. Var jau pārmest, kāpēc nemeklēju labāk apmaksātu darbu un kāpēc nemēģināju ko mainīt, bet gan samierinājos (vismaz uz kādu laiku). Jāatzīst, ka pavadītā darba nedēļa Rīgā man pašai deva morālu gandarījumu. Jau no bērnības bija savāda, neizskaidrojama vēlēšanās – strādāt medicīnas skolā par pasniedzēju. Tagad strādāju. Viss labi līdz algas dienai. Taču pat tad, kad jau sen dzīvoju Maincā (Vācijā) un strādāju turienes universitātē, man ik pa brīdim sapņos rādījās mana Rīgas medskola, mani kolēģi, manas studentes… Pagāja ilgs laiks, līdz es no tā kļuvu brīva. Rezumējot: sapnis tika izsapņots. Tagad, atceroties dzīvi Latvijā, pati vairs nespēju saprast, kā tolaik ar visu tiku galā: gan ar savām studijām, gan ar darbu divās darba vietās. Šodien, iespējams, to vairs nespētu – nebūtu tik daudz spēka.

Kāpēc esmu ārzemēs? Pirmkārt, jau materiālu apsvērumu dēļ. Cilvēks dzīvo tikai vienu reizi un nevar mūžīgi gaidīt un cerēt, līdz apstākļi tavai profesijai kļūs labvēlīgi, vai vismaz labvēlīgāki.

Kāpēc esmu ārzemēs? Pirmkārt, jau materiālu apsvērumu dēļ. Cilvēks dzīvo tikai vienu reizi un nevar mūžīgi gaidīt un cerēt, līdz apstākļi tavai profesijai kļūs labvēlīgi, vai vismaz labvēlīgāki. Ticība tam, ka tā varētu būt, Latvijā vienkārši nomira. Otrkārt, ārzemēs esmu tāpēc, ka varu strādāt tieši savā profesijā.Un tas man ir ļoti svarīgi.

    2007. gada augustā, pirmoreiz braucot uz Ungāriju, manā koferī, ja neskaita darbam vajadzīgo literatūru un materiālus, bija divas grāmatas – Jāņa Petera darbs Raimonds Pauls (Liesma, 1982) un Kārļa Dziļlejas autobiogrāfiskais romāns par mūsu vecmeistaru Janis Rozentāls (Signe, 1996). Man Latviju personificē tieši šie abi cilvēki: komponists un gleznotājs. Divi tik dažādi talanti, par kuru veikumu mūsu tauta var būt lepna. Varbūt izklausās bērnišķīgi, bet šīs abas grāmatiņas, Ungārijā vairākkārt pārlasītas, ir kā mans talismans prom no Latvijas.


Iesūtījusi: Rietumungārijas Universitātes lektore, publiciste Lāsma Ģibiete, Stāstu konkursa par tiem, kuri nedzīvo Latvijā dalībniece.