Es nekad nenovecošu!

Jā, mana māmiņa ļoti mīlēja pucēties un būt skaista, ne vien iekšēji, bet arī ārēji! Vai tā bija apmātība vai pārlieku sevis sargāšana no vecuma, tagad man grūti spriest. Pucēties, iegādājoties jaunas drēbes, lietot labākos pretgrumbu krēmus. Un viņas smiekli — tie ir dzīvelīgākie, ko esmu dzirdējusi savā mūžā!
Tas viss reiz piederēja pie manas mammas ikdienas! Kad pirms astoņiem gadiem gaidīju pirmo bērniņu, topošā omīte tā priecājās, ka gaidāma "mazmeitiņa" (kaut piedzima mazdēliņš), ka jau laikus iegādājās visu nepieciešamo, lai mazo varētu pucēt — gan rāpulīšus ar mežģīnītēm, gan rozā albumiņu ar špicītēm u.c. raksturīgas princesīšu lietas.
Nu, varbūt kādam liekas, ka omīte bija saskumusi, par to, ka nebūs mazmeitiņas, kuru pucēt, taču nē, viņa prata arī piemeklēt labāko savam mazdēliņam. Tā viņai, smieklos par dzīvi un klēpī turot, kopā ar mazdēliņu bija lemts nodzīvot vien divus gadus. Nelaime atnāca drīz vien pēc viņas 51 dzimšanas dienas. Nelaimīgi viņa aizgāja... Skaista, jauna un dzīvespriecīga...Tāda viņa man paliks atmiņās. Un tik ļoti es vēlētos kaut uz mirkli viņu vēl atgrieztos, jo aug viņas mazā, nesagaidītā mazmeitiņa, kurai jau rit trešais gads. Kura ikdienā spēlē princeses un pucējās, kā vien māk, tā ikdienā man atgādinot par manu māmiņu.

Iesūtījusi Jolanta, Lielais stāstu konkurss dalībniece