Bērns bez mammas ne mirki, bet mammai jādodas uz darbu! Ko darīt?

Mums raksta kāda portālā mammmam.lv/tetiem.lv reģistrētā mamma: „Dēlam ir divi gadi, bet viņam ļoti ir vajadzīga mana klātbūtne. Viņš pat no rītiem kategoriski atsakās iet uz bērnudārzu, viņš kliedz un spirinās, nākas ņemt līdzi uz manu darbu. Nesaprotu, kādēļ negrib iet uz dārziņu, mēģinu spēlējoties visu izrunāt, bet, kā sākam spēlēties, it kā ir labi, bet, kā sāku runāt par dārziņu, atkal kliedz un bļauj. Audzinātājas saka: "Kad viņš atnāk uz dārziņu, viss ir kārtībā.” Ejot mājās arī neizrāda nekādu nepatiku pret dārziņu vai audzinātājiem. Bet, no mājām ejot, viņš atkal kliedz un bļauj. Gribam dažkārt pabūt ar vīru divatā, jo gribam meitiņu, bet nav laika, jo mazais lien pie mums... Katrreiz, kad aizejam uz citu istabu, mazais pie mums, bet, kad durvis aizveram, viņš pie tām raud, ja netiek iekšā. Mēs negribam, lai viņš, ejot uz dārziņu raud un gribam, lai kļūst patstāvīgāks... Ko darīt?”

Situāciju komentē geštaltterapeite un māmiņa Aija Baha-Velvele:
„Jūsu dēliņš patiesībā vēl ir ļoti mazs un tāpēc ir tikai pašsaprotami, ka viņam Jūs esat ļoti nepieciešama. Dažiem bērniem atdalīšanās no mammas notiek ātrāk un vieglāk, citiem tas tik vienkārši neizdodas. Tomēr tas, ko Jūs varat mēģināt darīt, ir mācīt viņam izprast, ka ir iespējams kādu brīdi dzīvot bez Jūsu klātbūtnes. Iespējams, Jūsu dēliņam nav pārliecības, ka Jūs atgriezīsieties, ja dodaties kaut kur prom. Es savam dēlēnam mācīju pabūt pašam ar sevi šādi — es sāku ar viņa atstāšanu blakus istabā uz neilgu laiku, saglabājot iespēju aprunāties. Piemēram, es stāstīju, ka man ļoti sakārojies padzert tēju, es aiziešu uz virtuvi uzvārīt ūdeni, viņš tikmēr lai uzbūvē augstu torni no saviem mīļajiem klucīšiem, bet es tūlīt atgriezīšos un mēs varēsim kopā priecāties par jaunceltni! Tā maz pamazām es paildzināju brīdi, kad viņš bija vienatnē un ar laiku viņš saprata, ka es nekur nepazudīšu, ka ar viņu nekas nenotiks.

Vecāki drīkst neizpildīt visas bērnu vēlmes!
Tieši tāpat bija tad, kad sāku gatavot viņu lielajam notikumam — bērnudārzam. Es jau iepriekš viņu atstāju pie vecmāmiņas uz kādu brīdi un stāstīju, ka man drusku jāaiziet, bet viņš pa to laiku kopā ar omīti varēs parotaļāties. Es vienmēr atgriezos tad, kad biju solījusi. Lai gan bērnam vēl nav izpratnes par laiku, viņš lieliski saprot, ja viņam paskaidro, ka tagad tu parotaļāsies, tad paēdīsi zupiņu, un tad jau es būšu tev pakaļ! Varbūt Jūsu dēliņš vēl nav gatavs bērnudārzam, ja varat, mēģiniet viņu radināt palikt bez Jūsu klātbūtnes pakāpeniski, piemēram, atstājot mazo bērnudārzā nevis uz visu garu dienu, bet līdz pusdienlaikam, vēlāk paildzinot šo palikšanas brīdi.

Mazuļiem ir ļoti svarīgs dienas ritms un režīms, tad viņi jūtās drošībā un ir mierīgi. Viņi iemācās izprast lietu un notikumu secību.

Jums ir gudrs mazulis, jo viņš jau tagad ir apguvis lielisku metodi, kā palikt ar Jums divatā un panākt savu, proti, ar kliegšanu un bļaušanu viņš panāk to, ka Jūs viņu ņemt līdzi uz darbu, nevis vedat uz bērnudārzu! Mazuļiem ir ļoti svarīgs dienas ritms un režīms, tad viņi jūtās drošībā un ir mierīgi. Viņi iemācās izprast lietu un notikumu secību. Jūs pavisam noteikti varat daudz ar savu dēliņu runāt par to, ka viņš drīkst būt dusmīgs un neapmierināts par to, ka viņam jāiet uz dārziņu, tomēr tas nemainīs to, ka Jums jāiet uz savu darbu. Jūs varat pavisam atklāti pateikt, ka arī Jums sāp sirsniņa, ja redzat, ka viņš tik ļoti raud, bet varbūt Jūs varat sarunāt, ka Jūsu abu sirsniņas nebūs bēdīgas un tā vietā, lai dusmotos un raudātu, Jūs abi mēģināsiet pasmaidīt! Nekas jau ļauns nenotiek, ja reizēm bērns dusmojas un skaļi protestē, viņš taču ir dzīvs cilvēciņš ar savām vēlmēm un savām vajadzībām, savu raksturu. Ir brīži, kad vecākiem vienkārši jābūt stingrākiem un bērnam jāparāda robežas, bet tas jādara tikai un vienīgi klausot savai sirdij.

Mēs mīlam savus bērnus arī tad, ja ne vienmēr izpildām visas viņu vēlmes. Un bērniem ir svarīgi to paskaidrot, piemēram, sakot: „Es redzu, kā tu dusmojies, tu to vari darīt, es tevi tik un tā ļoti mīlu, bet tavas dusmas nemainīs to, ka mums jādodas uz bērnudārzu.” Jums jādraudzējas ar pacietību, izpratni un laiku, tad arī viss nokārtosies!”

Kas raksturīgs divgadniekam?
Bieži vien uzvedība, kas pašam bērnam šķiet pavisam piemērota, ir nepieņemama vecākiem un citiem pieaugušajiem. Taču ir svarīgi paturēt prātā, ka šajā vecumā bērna galvenās rūpes ir veltītas tam, lai izveidotu un izprastu savu pašapziņu un identitāti. Neilgi pēc savas otrās dzimšanas dienas bērns sāk apjaust, ka viņš nebūt nav pasaules uzmanības centrā un šī atklāsme viņu biedē un satrauc. Bērns joprojām grib visu kontrolēt un panākt, lai viss notiek pēc viņa prāta. Bērnu var sakaitināt itin viss — sākot ar vecāku dotajiem noteikumiem, beidzot ar to, ka viņa ķermenis nevar izdarīt visu, ko mazulis vēlas. Cenšoties bērnu pieradināt pie konkrētas dienas kārtības un izvirzot jaunus noteikumus un ierobežojumus, arvien biežāk piedzīvosiet strīdus un spītēšanos — sākot ar apģērbšanos no rīta un beidzot ar aizliegumu spēlēties ar telefonu. Cik vien iespējams, ļaujiet bērnam iesaistīties ikdienas notikumos un nesteidziniet viņu, ja tas prasa vairāk laika nekā jums pašiem. Taču ir svarīgi noteikt skaidras robežas un mīlošā veidā darīt zināmu, ko bērns var un nevar darīt. Tomēr pat šajā laikā, kad bērns apgūst savu neatkarību, viņš joprojām vēlas nepārtrauktu jūsu klātbūtni. Bērns mirkli spēlējas vienatnē, taču tad aši atskrien pie jums, lai pārliecinātos, ka esat turpat, kur viņš jūs redzēja pēdējo reizi. Tā tiešām var būt, ka bērns sāk protestēt, kad mēģiniet iziet no telpas vai atstāt viņu auklītes uzraudzībā.

Mazulis šajā vecumā iziet no savas mazā, drošās pasaulītes, kur bijis uzmanības centrā, un nonāk pasaulē, kurā jūtas mazs un nespēcīgs.

Nemitīgās bailes
Šajā vecumā bailes ir izplatītas emocijas. Tiklīdz esat tikuši galā ar vienām bailēm, to vietā nāk citas. Visizplatītākās ir bailes no atšķirtības, un tās piedzīvo faktiski visi bērni. Tikpat izplatītas šajā vecumā ir bailes no tumsas un iemigšanas. Daži bērni baidās no suņiem, citi baidās iekrist tualetes podā, tāpēc negrib iet tualetē, vēl citi sabīstas no pēkšņiem skaļiem trokšņiem un maskās tērptiem cilvēkiem.
Kas izraisa šīs bailes? Bērns vēl joprojām cenšas pielāgoties dzīvei lielajā pasaulē, un lielākoties viss, ko viņš ikdienā piedzīvo, ir kaut kas jauns. Mazulis šajā vecumā iziet no savas mazā, drošās pasaulītes, kur bijis uzmanības centrā, un nonāk pasaulē, kurā jūtas mazs un nespēcīgs. Reizēm bērna bailes ir pārsteidzoši stipras. Tādos gadījumos ir svarīgi noskaidrot, vai bērns ir vienkārši nobijies vai arī izrāda stresa pazīmes. Piemēram, ja bērns pēkšņi atsakās doties ārā no mājas un gauži raud ikreiz, kad kāds no vecākiem gatavojas pamest māju, iespējams, bērns pārdzīvo kādu dziļāku stresu.

Pazīmes, kas liecina par bērna stresu
Tā kā viņš šajā visumā neprot aprakstīt savu satraukumu, ir konkrētas pazīmes, kas var palīdzēt šo stresu ieraudzīt. Tās var būt vēdergraizes vai izsitumi bez redzama iemesla, apetītes zudums, pārmaiņas uzvedībā, dodoties uz podiņu, biežākas dusmu lēkmes, biežāki murgi un miega traucējumi. Ja novērojat vienu vai vairākas no šīm stresa pazīmēm, pievērsiet uzmanību bērna dienas kārtībai un jebkādām pārmaiņām, kas varētu bērnā izraisīt satraukumu, piemēram, pārvākšanās, auklītes maiņa, tēta vai mammas komandējums, bērnudārza gaitu uzsākšana. Kad esat atklājuši stresa iemeslu, jūs varat vai nu tikt ar to galā vai arī sniegt bērnam pietiekami iedrošinājumu un laika, lai viņš pielāgojas jaunajām pārmaiņām. Ja bērna dzīve ir kļuvusi aizņemtāka, viņam būs nepieciešams vairāk klusu brīžu, ko pavadīt kopā ar mammu un tēti. Bet varbūt pat ir vērts atcelt kādas aktivitātes bērna ikdienā.



Izmantotā literatūra: Kā izaudzināt laimīgu mazuli no 0 līdz 5 gadiem., R.: Valters un Rapa, 2007.