Mazais kavalērists. Intervija ar Renāru Kauperu 28

 29. septembris 2009 13:05 Intervija  skatījumi: 86077

“Man šobrīd ir ļoti labs posms, man ir prieks kontaktēties, bet bija laiks, kad gribēju nolīst maliņā un arī tur jutos draņķīgi,” atklāti intervijā stāsta Renārs Kaupers.



 

Viņš izkāpj no sava minikūpera un nāk pretī smaidīdams, rokās turot kurpju kartona kasti, tā ir pilna ar ķiršiem no mammas dārza. Apsēžamies uz akmens pakāpieniem pie Daugavas ar skatu uz Vecrīgu, noliekam kasti pa vidu, metam ķiršu kauliņus pa gaisu kā bērnībā un pļāpājam par šodienas sajūtām un notikumiem pēdējos gados. Pa Daugavu aizpeld kuģītis Jelgava... Šai pilsētā arī viss sākās. Šoruden grupai Prāta vētra aprit 20 gadu — piedzīvotas gan slavas virsotnes, gan smagi zaudējumi. Renārs atklāti stāsta par savu veģetatīvās nervu sistēmas sabrukumu, par meditāciju, kristietību un par abām savām ģimenēm, un, protams, par savu Agnesi.

EJAM LAUKĀ!
Tā kā tev ir žurnālista izglītība, iedomājies, ka tu dodies intervēt Kauperu. Ko tu viņam vispirms jautātu?

Nu, sāktu ar kādu ievadjautājumu — atceries, kā mums mācīja, lai atraisītos, jāsāk ar spirālveida, tā saucamajiem “starp citu” jautājumiem — kā šorīt gāja, ko šodien ēdi, kā jūties? (Pauze.) Bet vispār, ja man būtu jāintervē, es ļoti uztrauktos, esmu no tiem, kas uztraucas. Dažreiz, kad atskatos uz Mežaparka koncertu, domāju — ārprāts... Kad jāsaka tosts pie galda, es jau divas stundas pirms tam nevaru mierīgi baudīt pasākumu, visu laiku domāju, ko teikt... Tas ir dīvaini — kautrīgie lien uz skatuves, bagātie zog... Pretrunīga dzīve. Uztraukums pāriet, kad sakoncentrējos — sākumā domāju par visu ko citu, un man liekas, ka to var just. Dažkārt, kad visi “vētras” puiši sniedz interviju, ir laiks pavērot žurnālistu, kā viņš jūtas. Uzreiz var just, ja žurnālists baidās no tevis... Līdzībās runājot — arī zvērs krātiņā uzreiz jūt, ja tu baidies no viņa, un tad tu esi briesmās.


Rudenī grupa svin 20. dzimšanas dienu. Tas ir daudz vai maz?
Man jau liekas, ka daudz! 1. septembrī man paliek 35 gadi, Prāta vētrai — 20, tas nozīmē, ka lielāko savas dzīves daļu esmu pavadījis ar šo kolektīvu. Tātad man tas ir ļoti daudz! Un Kasparu Rogu es pazīstu kopš trīs gadu vecuma, kad kopā gājām bērnudārzā, tātad viņš ir cilvēks, kuru es uz šī planētas pazīstu visilgāk, neskaitot manu mammu un tēti. Mēs esam diezgan atšķirīgi, patiesībā diezgan lieli pretpoli, taču ļoti smalki jūtam viens otru. Mums ir bijuši dzīves periodi — pat divus trīs gadus, kad ne pārāk bieži kontaktējāmies, lai gan vienmēr esam bijuši blakus. Mūsu draudzība nekad nav bijusi pārspīlēta. Tā ir īsta draudzība, nav lieku pieklājības apliecinājumu, bet tajā pašā laikā svarīgākajos brīžos Kaspars vienmēr bijis blakus vai arī bijis tas, kurš ierosina svarīgos brīžus. Atceros — bērnībā es tāds kautrīgs sēdēju un skatījos pa logu, kā dzīve skrien un puikas spēlē bumbu. Nosēdēju tā pusotru gadu, līdz vienudien pie durvīm piezvanīja Kaspars. “Čau, ejam laukā!”


Tas “ejam laukā” no šodienas viedokļa skan pat filozofiski...

Tas bija kaut kas maģisks. Vai tiešām var tā iziet laukā un piebiedroties pārējiem? Man bija kādi septiņi vai astoņi gadi. Kad izgāju laukā, mani vairs mājās atpakaļ nevarēja dabūt (smejas). Vēl viens mirklis, ko atceros, — mēs ar Kasparu cirtām krūmus DET poligonā, 4. līnijā, un viņam bija pleijers, iedeva arī man paklausīties — skanēja Depeche Mode dziesma Never let me down again. Tas bija tikpat spēcīgs brīdis kā “ejam laukā”, jo tās skaņas, akordu kombinācijas, balss — viss bija tik neparasti, kā no citas pasaules. Tai brīdī man galvā arī radās “Prāta vētra” — man bija 13 gadi.


Tu runā par Kasparu, bet kāda nozīme tavā dzīvē ir pārējiem puišiem?
Jančuks bija C klasē, es — A klasē. Viņš bija šiverīgais, žiperīgais, meitenēm patika... Es biju no nūģīgā gala. Kaut gan, zini, 1. klasē biju aktīvais čalītis, musinātājs un kūdītājs, ar skaitāmiem kociņiem visiem mācīju pīpēt, šad un tad riktīgi uzkāvāmies. Taču vienā brīdī manī kaut kas “aizvērās” — mēģinu tagad atcerēties, kāpēc (pauze). Varbūt tas bija saistīts ar to, ka mani vecāki pašķīrās, nezinu. Neesmu no tiem, kam dzīve saliekas galvā hronoloģiski, laikam vairāk esmu tendēts skatīties uz priekšu, nevis atpakaļ. Nujā, bet Jānītis bija smuks — ar čirkainiem matiem, viņš vienmēr bijis šiverīgs. Pirmo reizi viņu ieraudzīju, kad viņš skrēja iekšā fizkultūras zālē, un nodomāju — re, kādi čaļi šai skolā! Ar Mumiņu iepazinos caur Janku, jo viņiem abiem bija grupa Dzēšgumija. Ar Miķeli savukārt iepazinos mūzikas skolas korī Sienāzītis. Miķeļa onkulis strādāja Latvijas televīzijā, aizbraucām ciemos un saskrējāmies ar Elitu Margu – toreiz viņa vadīja populāro raidījumu Skabarga. Mēs ļoti gribējām kļūt populāri! Onkulis viņai saka – re, kur divi zeperi grib aktīvi darboties. Tā mēs sākām taisīt sižetus, pēc vairākiem gadiem Agnese (Renāra sieva — aut.) atzina, ka vienmēr pārslēgusi Skabargu, kad ekrānā parādījāmies mēs. Jefiņi bijām — skaidra lieta. Vispār, ja atskatās, ir bijis ārkārtīgi daudz brīžu, kad esi bijis smieklīgs, ka tas, ko esi darījis, bijis neveikli, bet vai tāpēc mums būtu jākaunas? Mēs taču nekaunamies, kādi bijām bērnudārzā. Bet tie arī bijām mēs (jau skaļākā balsī). Tie paši mēs... Un vispār — kas tik nav sāvārīts, sarunāts, sadarīts...


Tu teici, ka Kaspars ir tavs pretpols. Kurš varētu būt tavs pols?
Neviens. Mums bija skaidri sadalīts, ka Kaspars ir Zeme, viņā ir kaut kas pamatīgs, Mumiņš bija Ūdens, Janka — Uguns. Protams, kurš gan cits! Es esmu Gaiss, savukārt Miķelis — Piektais elements, jo viņš šad un tad izstrādā baigos brīnumus. Tad, kad Mumiņš aizgāja, šo vienu elementu vajadzēja aizstāt, un sākumā tas pavisam nebija vienkārši.


Kā Mumiņa aiziešana ietekmējusi tevi?
Smagie un grūtie brīži dažreiz ietekmē mūs daudz labvēlīgāk nekā labais, jo liek padomāt. Es no Mumiņa esmu mācījies iecietību. Pieļauju, ka bieži bijām pārāk asi.


Pret ko?
Arī pret Mumiņu. Viņš bija ļoti labestīgs un ļoti labsirdīgs. Viņš šausmīgi pārdzīvoja, ja bija kādu aizvainojis vai kāds bija iedomājies, ka Mumiņš viņu aizvainojis. Netīšām. Viņš vienmēr to pārdzīvoja, viņam bija ārkārtīgi svarīgi izlīgt, lai viss ir labi, lai nav vainas sajūtas.

KĀDA NEIZDEVUSIES DIENA?
Kāda bija tava diena, kad uzzināji
Mumiņa vairs nav...
Pēc Mumij Troll koncerta izklīdām, un nākamajā dienā uzzinājām, ka ceļā uz Jelgavu Mumiņš ir pazudis. Laiks iet, satraukums aug. Kāds pat bija paspējis aiziet pie zīlniecēm, tās redzēja, ka viņš atrodas kaut kur pie ūdens... Bija jau iesaistīta policija, apzvanītas slimnīcas un morgi — nekā... Nākamajā rītā pamodos, un tāda baigi čābīgā sajūta. Zvanu vienam draugam, zinu, ka viņš iet baznīcā, un saku, ka es gribu aiziet uz baznīcu.


Pirms tam biji gājis?
Nē, vienīgi bērnībā ar vecmāmiņu. Draugs saka — jā, brauc šurp, pēc pusstundas dievkalpojums. Dodoties uz Torņakalna baznīcu, apstājos krustojumā pie luksofora, dega sarkanā gaisma, un pēkšņi ieliku pirmajā ātrumā un pārbraucu pāri pie sarkanās. Kaut kas baigi dīvains — vēl nodomāju. No šodienas viedokļa, atceroties tās dienas notikumus, saprotu, ka ne no šā, ne no tā darīju lietas, ko iepriekš nebiju darījis. Pēc dievkalpojuma joprojām jutos ne cepts, ne vārīts, iekšā nemiers, braucu atpakaļ uz centru, zināju, ka Latviešu biedrības namā atbraukuši Tibetas mūki. Apsvēru — nobraukšu garām, bet tieši ir brīva vieta mašīnai, un piestāju, nopērku biļeti un eju iekšā... Un man beidzot iestājās pilnīgs miers... Tās smaržas, krāsas — tas viss mani uzrunāja... Esmu jau agrāk teicis, ka tā bija diena, kad es pazaudēju draugu, bet atradu mājas. Vēlāk zvanīja un pateica, ka atrasta mašīna — jābrauc identificēt, vai tas ir Mumiņš. Tāda bija tā diena.


Kas tajā brīdī notika ar tevi?
Sajūtas jau nevar izstāstīt — tās ir ikvienam pazīstamas, kad kāds tuvs cilvēks ir aizgājis. Tu pēkšņi aizdomājies — johaidī, viņš bija un vairs nav. Un, kas nav pateikts, ir palikts nepateikts.   Iedomājies, aizvakar satiekos ar tēti, saviem puikām, taisīsim žogu. Bet tieši sāk līt lietus. Solīja, ka īslaicīgs, tūlīt jau pāries, bet turpina līt. Istabā spēlējam novusu... Pusstundu, stundu, pusotru... Baigi forši, bet līst. Tētis saka — labi, es laižu mājās, taisīsim žogu citu dienu... Viņš aizbrauc, un tieši pēc klasikas likumiem — lietus beidzas. Ar puikām aizbraucām uz Spici paēst. Braucu un domāju, ka dienas sākumā biju saplānojis tik daudz darāmā, bet tas viss nav sanācis. Principā varētu teikt — neizdevusies diena. Satieku veikalā vienu paziņu, kurš piedalījās Mītava Open kausā, un es jautri uzjautāju: kad futbolu uzspēlēsim? Un viņš saka — futbolu gan ne, jo dienā, kad pēdējo reizi spēlējuši futbolu un ar komandu atpūtušies pirtiņā, viņa meitiņa noslīkusi. Ahhhhhhhhh! (Pauze.)

Es jautri uzjautāju: kad futbolu uzspēlēsim? Un viņš saka — futbolu gan ne, jo dienā, kad pēdējo reizi spēlējuši futbolu un ar komandu atpūtušies pirtiņā, viņa meitiņa noslīkusi.

Ārprāts, kas tevi pārņem tai brīdī... Mazs bērniņš, trīs gadiņi. Kāpēc? Aiziet veci cilvēki, bet kāpēc bērniņš? Ak Dievs! Atsveicinājāmies, izteicu viņam līdzjutību, bet nevar jau atrast vārdus. Sēžam ar puikām, un domāju — kāds es esmu muļķis! Kā es varēju iedomāties, ka mana diena ir neizdevusies!? Es biju ar savu tēti un saviem dēliem, mēs spēlējām novusu, smējāmies. Trīs paaudžu vīrieši bijām kopā, un mums bija labi. Galu galā — es to žogu taču līdzi nepaņemšu, kad iešu projām. To māju, vai riteni. Paņemšu vien atmiņas par labajām sajūtām.

Pirms daudziem gadiem Prāta vētra piedalījās labdarības akcijā, lai palīdzētu 15 gadu vecai meitenītei Baibai Saimenai, kas bija ļoti slima. Kad viņa nomira, es, vēl jauna žurnāliste, tev zvanīju un uzdevu nepareizu jautājumu: “Kā tu tagad jūties?” Un tu, protams, atbildēji — “Bet kā var justies?” Dažkārt tik grūti atrast pareizos vārdus...

Jā — kā var justies?! Esmu sapratis tikai vienu — svarīgākais tajā visā ir tavs nodoms, cik tas ir tīrs un godīgs attiecībā pret citiem vai tevi pašu. Un mūsu nodomi pret Baibu bija vistīrākie. Mēs diemžēl nespējam plānot, kā dzīvē iznāk... Mums, cilvēkiem, tas nav lemts! Izstāstīšu gadījumu. Jelgavā ir izcils koris Spīgo, to vada Līga Celma. Tā kā mums ir labas attiecības ar Celmu ģimeni, viņa prasīja, vai negribam piedalīties labdarības koncertā, jo meitenes grib aizbraukt uz Koreju, kur notiks koru olimpiāde, un vajag saziedot naudiņu. Mēs piedalāmies, Pauls piedalās, Ērglis piedalās, zāle ir pilna, un vispār — superīgs koncerts, ziedojumi tiek savākti. Koris aizbrauc uz Koreju, bet, izrādās, olimpiāde atcelta cūku gripas dēļ. Teorētiski spriežot, tas viss bija lieki, bet es uzskatu, ka nekas nebija lieki — mums visiem bija vislabākie nodomi, un mēs superīgi pavadījām laiku.


Tu pirms tam, stāstot par neizdevušos dienu, teici viss bija saplānots, bet neizdevās. Tu parasti plāno dienu?
Man gads sākas 1. septembrī, manā dzimšanas dienā. Vispār man liekas, ka 1. septembrī sākas dzīvība. Man ir blociņš, kuru es pats sagrafēju, ierakstu datumus, un mans gads var sākties — esmu liels plānotājs, pat sīkumus pierakstu — piemēram, jāatdod grāmata. Blociņā ir gan dziesmu vārdi, gan pārdomas, gan vizītkartes. Vārdu sakot — jebkas, kas pie manis nonāk, atrodas šai blociņā. 31. augustā es to pārskatu, aiztaisu ciet, apsienu ar aukliņu un ielieku skapī. Pēdējo divdesmit gadu laikā sakrājies diezgan daudz, kas jādara, jāsatiek, kas jāpaņem, kas jāatdod. Tas man laikam no tēta. Ja tētis kaut kur dodas, piemēram, pārgājienā, viņš saraksta visu uz lapiņas — līdz pat virvei, nazītim, sērkociņam.

VAIRS NAV TĀ DULLUMA
Atgriežoties pie Prāta vētras, tev ir vieni un tie paši draugi tik daudzus gadus... Neapnīk?

Man ļoti patīk spēlēt kopā ar šiem puikām. Ir sajūta, ka esam savā vietā. Bet, redz, kas notiek ar gadiem — katrs kļūst citādāks, katram izveidojies savs dzīves redzējums, un, jā, — aizvien grūtāk ir atrast kompromisu. Visasāk to izjūt, kad raksta albumu. Agrāk tas bija “fun” – galvenais, kaut kur aizbraukt, piemēram, uz Zviedriju – aizbraucam, ātri ierakstām albumu, un viss ir super! Tagad priekšplānā ir pats albums, kas ir ļoti svarīgs, ir liela atbildība, jo visi kaut ko gaida, taču kaut kas pazūd. Varbūt albums ir tehniski perfekts, bet vairs nav tā dulluma, tā dzīvīguma, tās “veronikas”. Tagad tas ir smuks un noslīpēts, un daudziem varbūt patīk iesaiņojuma dēļ, bet kodols vairs nav tik dzīvelīgs.


Man jau liekas, ka ar radošām profesijām tā mēdz notikt. Atskatos uz saviem rakstiem, kas tapuši pirms 15 gadiem, un domāju kā varēju tik forši uzrakstīt? Nebija vēl profesionālo rāmju, bija kaut kas no tīrradņa...
Bet kā to saglabāt? Pirms pusotra gada iznāca albums Tur kaut kam ir jābūt, bija koncerttūre. Grupā viedokļi dalās — vieni saka, ka vajag turpināt, spiest to tūbiņu, bet ir daļa, pie kuras piederu arī es, kas uzskata, ka vajag mazliet palaist brīvsolī. Tas nenozīmē, ka Prāta vētra kaut ko pasludina.... Neko nepasludina! Teiksim — šobrīd mums ir mazs atvaļinājums, esam darbojušies 20 gadus bez pārtraukuma. Ja godīgi — jau pirms pēdējā albuma bija sajūta, ka vajag mazliet pagaidīt. Nezinu, vai tas ir pareizi vai nepareizi. Jo, dažkārt palaižot brīvāk, pēc tam vispār vairs nevari saņemties. Vai arī spied to tūbiņu un nekas vairs nenāk ārā, jo gluži tāpat kā tomātam jānogatavojas, tā arī dziesmai jānobriest. Man visvairāk patīk tās dziesmas, kas nākušas lēnām un ir briedinātas. Un tādas parasti albumā ir divas trīs, kuras parasti kļūst par hitiem, tās ir dziesmas, kas turpina dzīvot pat pēc desmit gadiem. Šodien laiks ir ātrs — visu vajag ātri, bet dziesmai ir savs dabīgais ritms, kā tā atnāk. Un man gribas pagaidīt.


Ko tu dari, kad neraksti, nedziedi?
Vienmēr tieku iesaistīts tā sauktajos Renāriņa projektos. Tikko jūtu, ka man būs brīvāks laiks, tā atskan telefona zvans — ir tāda ideja, paklausies! Un man patīk piekrist! Jaunākais projekts ir Mazā kavalērija. Tu kaut ko zini par Mazo kavalēriju? Nē? (Skaļā balsī) Ah..... Tas ir tik forši! Tā ir domubiedru grupa, 10–15 cilvēki — muzikanti, studenti, sociologi, baņķieri, pasniedzēji, kas kopš aprīļa reizi trijās nedēļās dodas ārpus Rīgas, vēlams uz laukiem — jo tālāk, jo labāk —, un tur priekšā ir viens, kurš zina, ka mēs braucam, un jau noorganizējis bariņu ar vietējiem talciniekiem... Tad mēs dodamies vai nu krūmu biezoknī, vai arī, piemēram, laukā vākt akmeņus, strādājam visu rīta pusi, kopā paēdam, uzspēlējam futbolu un vakarā pamuzicējam. Viss ir tāds maziņš — maza kavalērija, mazas ambīcijas, mazas prasības. Jo vienkāršāk, jo labāk! Un šie pasākumi man sniedz milzīgu gandarījumu!
Paralēli ir Valta Pūces Tuvplāni — braukājam pa Latvijas kultūras namiem un uzstājamies. Ir sajūta, ka cilvēkiem patīk arī kaut kas kluss un intīms, ne tikai skaļš. Divas trīs reizes nedēļā satiekos ar kādu no “vētras” puišiem. Tagad iet Mītava Open čempionāts, šodien ar Jančiku aizlaidīsim uz Cēsīm, tur sākās ratiņbasketbolistu Eiropas čempionāts, mūs uzaicināja atklāšanā nodziedāt dziesmiņu. Rīt jāiet uz KVN Dzintaru koncertzālē un žūrijā jāpasēž. Katru dienu kaut kas notiek!


Bet tie, domājams, nav naudas darbi...
Nav gan! Naudu pelnu ar koncertiem, albumiem, autortiesībām. Kopš esam Krievijas tirgū, naudas jautājums ir sakārtojies. Krievijā notiek daudzi slēgtie pasākumi, uz kuriem mūs aicina uzstāties... Arī honorārs ir lielāks. Materiālā puse man ir daudzmaz sakārtota, līdz ar to es esmu savas dienas pavēlnieks. Ja gribētu, savu dienu varētu atstāt pilnīgi tukšu, taču tas īsti nav manā dabā. Ja diena ir ļoti saspringta, apzināti vismaz divas reizes dienā atrodu pusstundu, kad ne ar vienu nerunāju un izslēdzu telefonu, lai varētu atkal uzlādēties. Pēdējā laikā ļoti nogurstu no sarunām.

VECĪT, NU SAŅEMIES!
Vai tev nevajag vairāk vienatnes?

Šobrīd man ir diezgan labs balanss. Šobrīd... Taču man ir bijuši arī ļoti grūti posmi. Es īsti par to pat negribu runāt, bet no otras puses... Varbūt kādam, to lasot, vieglāk paliks, zinot, ka arī citiem tā var gadīties. Jo no tās bedres var tikt laukā.


Pirms divarpus gadiem es pakāpeniski piedzīvoju veģetatīvās nervu sistēmas sabrukumu. Paldies Dievam, sagadījās, ka tas notika ar vēl vienu manu draugu, jo varēju ar kādu aprunāties.

Pastāsti! Varbūt tiešām tava pieredze var noderēt...
Pirms divarpus gadiem es pakāpeniski piedzīvoju veģetatīvās nervu sistēmas sabrukumu. Paldies Dievam, sagadījās, ka tas notika ar vēl vienu manu draugu, jo varēju ar kādu aprunāties. Cilvēki, kas nav ar to saskārušies, nesaprot, ko tas nozīmē. Jo tev nekas nesāp, tev viss it kā ir „ok”. Acīmredzot tas ir no pārslodzes, stresa, no ātrās ikdienas... (pauze). Kā lai to izstāsta?! Realitāte ap tevi izmainās. Vispirms tu vairs nevari palasīt, jo šilierējas burti, tu nespēj paskatīties televizoru — tevi viss uztrauc un uzbudina, tu pastāvīgi esi diskomfortā. Visu laiku ir stress! Nevari pa ielu paiet, virsū skrien reklāmas... Un galvenais, ka neviens tevi nesaprot. Kad tu mēģini pastāstīt otram, tas tikai nosaka: “Vecīt, nu saņemies! Re, kur džeks bez kājas spēlē futbolu, bet tu, vesels čalis, pīksti!” Un nav ko viņam atbildēt, jo tu nevari savu sajūtu pārnest viņa galvā, viņa ķermenī. Lai tiktu vaļā no šīs sajūtas, man prasīja ilgu laiku – divus gadus. Līdz galam nesaprotu, vai es no tā esmu ticis ārā vai arī esmu pieņēmis un jau ar to sadzīvojis. Man šobrīd ir ļoti labs posms — labi jūtos, man ir prieks kontaktēties, bet toreiz es gribēju nolīst maliņā, bet arī tur jutos draņķīgi. Patiesībā nebija vietas, kur es justos labi.


Izklausās pēc veģetatīvās distonijas. Man ir divas draudzenes, kurām ir līdzīgas izpausmes. Absurdākais, ka viņām abām ir laba dzīve – veiksmīga laulība, labs darbs. Ir tāda sajūta, ka labuma ir par daudz. Vienu draudzeni atlaida no darba, un viņai šī sajūta pārgāja... Kad reāli ir stress, cilvēks mobilizējas.
Taisnība — šādas izpausmes parādās, kad esi padarījis kaut ko svarīgu un tev ir brīvs laiks. Nedomāju, ka vienmēr to var saistīt ar labu dzīvi, jo veģētatīvās nervu sistēmas sabrukums var būt arī cilvēkiem, kam galīgi neiet. Manuprāt, tas ir saistīts ar stresu un ar to, ka gribam aizvien vairāk... Jo mums nekad nav gana. Un mēs vairs nemākam apturēt skrējienu. Mēs zinām, ka strādāt ir labi un ka tas jādara, bet pienāk brīdis, kad sevi vairs nevar apturēt. Ir cilvēki, kas strādā un neiet mājās, lai tikai nebūtu jāpaliek pašiem ar sevi. Bet vienudien vadzis lūst.
Mana teorija ir līdzīga, ka veģetatīvās distonijas pamatā ir piesātināta dzīve. Piemērs — atbraucam no ceļojuma, kur esam ieguvuši tik daudz iespaidus, bet jau manis pieminētā draudzene nākamajā dienā aizbrauca citā ceļojumā. Viņai vajag vēl! Dzīve esot pārāk īsa, jāpaspēj, jānoķer...
Un tad tu paskaties uz kādu zvejnieku, viņš nekur īsti nav bijis, varbūt divas reizes līdz Rīgai atbraucis, toties viņā ir tas miers un viedums. Jo — re, kur jau ir tā dzīve! Tikko biju Sanktpēterburgā. Pie Zaļā tiltiņa katru dienu jau vairāku desmit gadu garumā stāv vīriņš, gleznotājs. Uzmetot aci, šķiet, pavirši ķēpājas, liek krāsas, bet, kad ieskaties — jā, nu ir taču tas skats. Nedēļu pavadījām Sanktpēterburgā, katru otro dienu viņu satikām un papļāpājām. Viņš stāstīja — redziet, es te nāku un gleznoju, faktiski gleznoju vienu un to pašu, bet katru dienu viss ir savādāk. Katru dienu tas kuģītis aizbrauc savādāk, un cilvēki ir citi, un laiks ir cits, un apgaismojums cits, un es nekad neuzzīmēju vienu un to pašu. Vārdu sakot — viņš stāv uz vietas, un viņam visapkārt viss mainās. Bet mēs mēģinām skriet, noķert visu, mainīt apkārtni. Un nesanāk. (Skaļāk) Trakākais jau, ka nesanāk! Bet tajā vīriņā bija miers un labsirdība, un viņš nav “ku-kū” vīriņš, viņš zina, ko dara. Dzīvo savu dzīvi...


Kā tava ģimene reaģēja, kad tev sākās veģetatīvas nervu sistēmas traucējumi?
Bērni, manuprāt, vispār to neizjūt. Agnese to ir jutusi, jo esmu viņai stāstījis savas izjūtas. Tā kā tās notiek ilgā laika periodā, otrs pierod. Trakākais bija brīdis, kad likās, ka esmu tādā zaptē un ka nekad vairs no tā netikšu vaļā... Tagad ir vieglāk, kaut vai zinot, kas tas ir, kā tas izpaužas. Turklāt, izrādās, tas ir daudziem, daļa vēl nenojauš un turpina dragāt tajā ritenī. Bet ar veģetatīvo distoniju ir kā ar jebkuru slimību — jo ātrāk saproti, kas tas ir, jo ātrāk vari tikt no tās vaļā. Zāles nelietoju, man bija adatu terapija, taču šķiet, ka vissvarīgākais ir sākt sevi disciplinēt — tu sāc apzināties, ka nedrīksti visu laiku skriet, ka stress tev dara sliktu, un sāc plānot savu dzīvi un laiku. Un beidzot tu iemācies atteikt, pateikt “nē”. Turklāt — pilnīgi mierīgi! Sakot “jā”, domājot “nē”, tu drīzāk sevi aizskar un nodari sev pāri. Un tas nav tā vērts!

MĒS ESAM NOSKRĒJUŠIES
Kā tu mācījies sevi disciplinēt?

Acīmredzot nekas nenotiek nejauši. Lasīju literatūru, kas saistīta ar austrumiem, budismu, sāku interesēties par meditāciju. Sāku to praktizēt no rīta un vakarā — pasēdi mierīgi un mēģini apturēt nenormālo domu plūsmu. No šodienas skatpunkta darīju to diezgan neregulāri un virspusēji, varbūt tāpēc īsti rezultāta nebija. Pagājušā gada decembrī saņēmu e-pastu no Jura Rubeņa, kurš uzaicināja uz savas grāmatas Ievads kristīgajā meditācijā prezentāciju. Interesanti — kristietība man nekad nebija saistījusies ar meditāciju. Grāmata ir kolosāla, ļoti vienkāršā valodā uzrakstīta — mans skats uz kristietību mainījās, sapratu, ka tas nav nekas smagnējs, dogmatisks vai veclaicīgs. Lasot šo grāmatu, vienā brīdī absolūti un skaidri pārņēma sajūta, ka vēlos kristīties. Sākām ar Juri satikties reizi nedēļā. Tieši tai pašā dienā man piezvanīja mācītājs no Doma baznīcas un jautāja, vai es negribot atnāk Ziemassvētkos uz baznīcu un nolasīt Evaņģēlija fragmentu. Saku — zini, tā būs liekulība, jo es baznīcā neeju, kristīts neesmu, ko es tur zīmēšos? Viņš saka – runājot par kristīšanos, to var nokārtot. Iedomājies! Pirms divām stundām reāli mani bija pārņēmusi sajūta, ka vēlos to darīt... Taču, tā kā biju jau ar Juri Rubeni kontaktējies, aizgāju kursos un kopš 3. maija esmu pilntiesīgs Torņakalna baznīcas draudzes loceklis.


Tava ģimene ir kristīta?
Nē. Es gribētu puikas nokristīt, tālāk jau, kā paši jutīsies. Kāds varbūt domā, ka tagad esmu apmāts vai pārņemts. Nē! Tie ir daži elementi, kas sakrīt ar manu pārliecību, un tiem sekoju. Protams, nav tā, ka es visu zinu un saprotu. Man ir ļoti daudz neskaidrību, jautājumu, redzu arī pretrunas. Bet, zini, — galvenais ir iekšējā sajūta. Tas ir vienīgais indikators, kam vajag paļauties. Ja manī nemainās šī vēlme un ja netieku svētdienā uz baznīcu, man tās pietrūkst, tad man tas ir indikators. Arī es agrāk biju starp tiem, kas neredzēja baznīcas nozīmi – es esmu šeit, Dievs ir, es Dievam ticu, bet kāpēc man kaut kur jāiet? Bet tagad man ir jāiet, un ne tikai — es gribu iet! Ļoti bieži esmu aizkustināts līdz asarām. Varbūt tās ir ērģeles, atmosfēra, sprediķis... Svētais vakarēdiens. To nevar pastāstīt. Tas ir ticības jautājums. Ja kāds ar mani strīdas, es saku — tam nav nozīmes, es nespēšu tevi pārliecināt, tas arī nav vajadzīgs. Vienudien saku puikām — paklau, aizejam uz baznīcu. Un Edža (Edgars) saka – zini, bet es tur kaut kā īsti nejūtos. Es saku — es tevi saprotu, tad nevajag! Puikām ir tēvs, viņa tēvs esmu es, viņi redz, ar ko nodarbojos, un kaut kur jau tas nosēžas. Kad viņiem dzīvē būs grūti, viņi zinās, kur aiziet...


Kas vispār ar vīriešiem notiek? Kristietība, meditācija, joga. Arvien izplatītāks šis ceļš ir vīriešiem, viņi meklē kaut ko... Kāpēc?
Domāju, ka mēs vienkārši esam noskrējušies. Skrējiens sākās pēc Padomju Savienības sabrukšanas, kad varēji kļūt pats sev saimnieks. Un mēs esam izturīgi — varam skriet tālu... Bet paiet desmit, piecpadsmit gadu, un jūti, ka neņemsi labu galu. Bet tas pats notiek arī ar sievietēm. Lai gan nē — sievietēm tas nav tik ļoti izteikti... Jūs mākat sevi vairāk pataupīt, pasaudzēt, vieglāk laist gar ausīm... Daudzās ģimenēs šobrīd ir izmisums, paņemti kredīti, un kādam tas vezums jāvelk. Un, ja viens nolūst, tad, protams, var būt dusmas — tu domā, kā es viena pati vilkšu, un ko tu — tagad meditēsi? Atradies čalis! Mums, paldies Dievam, nav ne kredītu, ne parādu...


JAUNA CEĻA SĀKUMĀ
Tava un Agneses laulība ir viena no ilgnoturīgajām. Izstāsti mīlestības formulu! Arvien populārāks ir uzskats, ka vīrietim vajag jaunas izjūtas. Un visvienkāršāk sāk mainīt sievas.
Nekādu jaunu Ameriku neatklāšu — ja divi cilvēki mīl viens otru, tad viņi izrāda uzmanību, viņiem ir interesanti sarunāties, vienmēr ir kaut kas kopīgs. Var aiziet uz jūru un paklusēt. Oficiāli kopā esam 14 gadus, un man liekas, ka mums labi sanāk – gan tad, kad esam kopā, gan tad, kad neesam kopā. Tas ir forši, ka ir vienpatības brīži, kad ir laiks arī sev pašam. Vasarā īrējam vasarnīcu Mellužos, vakar braucām vēlu mājās, un Agnese saka — es palikšu Rīgā, dzīvoklī. Nu forši! Toties kāds prieks būs šodien satikties! Mums nav tā, ka visu laiku esam salīmēti kopā.


Nav arī bijis tāds periods?
Kā salīmētiem? Nē. Protams, vienmēr gribas mazliet kontrolēt, bet ar gadiem tas mazinās.
Dažreiz jau Agnese ir mazliet dusmīga, ka par daudz citiem pievēršu uzmanību un atstāju viņu vienu. Viņa saka — kad tu aizej uz pasākumu, tu kļūsti par citu cilvēku. Pēdējā laikā piedomāju – laikam taisnība. Tā kā esmu audzis viens, man ir svarīga komunikācija. Atceros — man ļoti nepatika, ka sestdienās, svētdienās bija jāsēž mājās vienam, līdz ar to man ir svarīga saskarsme. Un tad liekas – esam taču visu laiku kopā, tagad parunāšos ar to un to, bet, jā, — mīļākais cilvēks mazliet paliek ēnā. Nu, nav tas pareizi. Piekrītu, ka nav pareizi.


Un tevī nav greizsirdības? Agnese ir tik skaista sieviete!
Viņa ir tik skaista, bet tik labi uzvedas! (Skaļi smejas.) Šobrīd mēs vispār esam kaut kā jauna sākumā. Gribas vēl kādu bērniņu, gribas mājiņu, dārziņu, puķīti, zālīti...


Tev vai Agnesei vajag to puķīti?

Tu zini, arī man! Agrāk nesapratu, kāpēc vispār vajag dārzu, kāpēc sencīšiem jābrauc un jāravē... Nu, kamdēļ? Taču laiks iet... Puķīte patīk, odziņa patīk, gurķītis, zirnītis...


Tev nekad nav bijusi doma — visa mana dzīve pagājusi ar vieniem un tiem pašiem džekiem, ar vienu un to pašu sievu?
Nekad! Acīmredzot man nav bijis iemesla līdz tam aizdomāties, jo man visu laiku mainās cilvēki apkārt. Mana ģimene un “vētra” ir virsvērtības, bet pārējie cilvēki mainās... Es nemainu galveno! Jūs sieviešu žurnālos parasti rakstāt, ka jāatrod hobiji, kas patīk, kas aizrauj. Jo tad tu atnāc mājās apmierināts un visus, kas tev apkārt, redzi tikai labā gaismā. Ja tu katru dienu atnāc mājās “sagruzījies” un kaut kas tevi nospiež, tad tieši tādā gaismā tu redzi cilvēkus. (Skaļākā balsī) Bet tie taču ir tie paši cilvēki!


Tu ieminējies, ka jums varētu būt jauns sākums. Un par to bēbīti ierunājies varbūt tāpēc, ka tavi dvīņupuikas Edgars un Emīls jau ir padsmitnieki...
Tieši tāda ir tā sajūta! Puikas ir lieli, vēl divi, trīs, četri gadi, un aizlidos no ligzdas, paliksim divatā. Protams, tas nav tikai tehnisks jautājums, bet ir tāda iekšēja sajūta. Zini, kad plāno bērnus, ir baigi grūti saplānot. Kad paši piesakās, tad ir daudz vienkāršāk. Pretējā gadījumā vēl tas darbs jāizdara, jāpabeidz remonts, jānopērk mašīna. Jāpabraukā pa pasauli, jāizdauzās...


Kā tev liekas, kā Agnese jūtas kā tava sieva?
(Atmet galvu) Ak, es nezinu! Kas tur sevišķs — būt Kaupera sievai! Ir visādi forši pārsteigumi. Piemēram, pagājušo vasaru pie Mellužu vasarnīcas pieklauvēja grupas Travis solists Frens un atnesa Agnesei kastīti ar lauku olām. Stāsts bija tāds — braucu uz Jūrmalu, zvana telefons, izrādās, Frens. Viņam šovakar brīvs vakars. Aizbraucu viņam pakaļ un saku — tu ej iekšā mājā un pārsteidz Agnesi. Man šķiet, ka mūsu mājās bieži ciemojas daudzi forši cilvēki. Man gribas ticēt, ka ir interesanti būt Kaupera sievai. Forši, jo tas Kauperītis ir tik labiņš, vienmēr smaida un ir mīlošs. Ļoti, ļoti mīlošs!

 

Kas tur sevišķs — būt Kaupera sievai! Ir visādi forši pārsteigumi. Piemēram, pagājušo vasaru pie Mellužu vasarnīcas pieklauvēja grupas Travis solists Frens un atnesa Agnesei kastīti ar lauku olām.


Tu esi romantisks?
Šad tad jā. (Pauze.) Es nezinu, man šie jautājumi... (pauze). Manī kaut kas bremzējas to stāstīt, jo tā ir privātā dzīve.


Vai tu esi veltījis dziesmas Agnesei un dēliem?
Kad pirms piecpadsmit sešpadsmit gadiem iepazināmies ar Agnesi, Doma laukumā notika Mikrofona televīzijas vakari, katru mēnesi bija Top 20. Mēs pirmo reizi bijām iekļuvuši divdesmitniekā... Agnese bija atbraukusi no Liepājas ar draudzenēm skatīties Lingu...  Domāju, ka “vētras” pirmsākumi Agnesi vispār neuzrunāja. Viņa ir tāds neatkarīgais meitēns, ļoti agri sāka patstāvīgi dzīvot, un arī mūzika, kas viņai patīk, man ļoti patīk – tāda neatkarīga, diezgan alternatīva, forša. Man patīk, ka viņa nefano par Prāta vētru. Tā ir lieta, ar ko nodarbojas vīrs — viņam patīk, arī man patīk, bet man patīk arī daudz kas cits pasaulē. Manuprāt, tas ir forši! Atgriežoties pie tās dienas, kad iepazināmies – vienai no viņas draudzenēm patika mūsu grupa, tā mēs satikāmies un parakstījāmies viņu blociņos. Agnesei blociņā ierakstīju vārdus: “Es tev veltīšu dziesmu.” Viņa man vienmēr prasa – nu, kur ir mana dziesma? Kura ir mana dziesma? Es saku — sieviņ, visas dziesmas ir tev, visas ir tev! Man šķiet, ka dzimšanas dienā viņa dzirdēs savu dziesmu. 


Bet tad jau to nevar rakstīt šajā žurnālā...
Tātad sarunājam tā, ka pirms šīs frāzes tu pasaki: “Un tagad Agnese nedrīkst lasīt, un neviens nedrīkst to viņai teikt!” Nu, vai es neesmu romantisks!? (Pasmaida.) Jums, sievietēm, vienmēr svarīga romantika! Esi lasījusi Dostojevska Idiotu? Tur ir tāda epizode: kņazs Miškins aiziet pie Ragožina, un atvadoties viņi aizrunājās par Dievu. Ragožins prasa viņam: vai tu tici Dievam? Miškins saka, ka pēdējo divu dienu laikā šai sakarā viņam bijušas četras tikšanās. Viena bija ar jūrnieku, kas bija piedzēries un pārdeva krustiņu, un droši vien naudu nodzēra. Taču visspilgtāk man atmiņā iespiedies Miškina teiktais — es satiku vilcienā zinātnieku, ļoti erudītu un pieklājīgu cilvēku, ar mani sarunājās tā, it kā es arī visu zinātu. Starp citu, Dievam viņš netic, un visas sarunas laikā man likās, ka viņš runā “ne par to”, kaut gan no malas izskatījās, ka „par to”. Arī man pēdējā laikā ļoti bieži ir šī sajūta, ka mēs runājam ne “par to”. Ka ir daudz būtiskākas lietas, būtiskākas sajūtas, kurās vajadzētu dalīties. Man ir krievu draugs Paška. Pāvels. Ar viņu runājot, mana dvēsele priecājas... Mēs runājam pat ne par reliģiozām lietām, bet par sajūtām, jo mums tās sakrīt pat niansēs. Kaut arī esam tikai nesen pazīstami, mēs varam parunāt “par to”!

Saruna ķiršu kastes garumā, noteic Renārs intervijas beigās. Viņš uzmet skatienu manām papīra lapām, kur izprintēti viņa dziesmu vārdi. Vislabāk viņam patīkot šie:
“Ir tik daudz tuksneši un stepes
 tik daudz kur iet, un vienmēr meklēt
kad drosme gaist un šaubas krājās
es aizveru acis un esmu mājās.”


Vēl tikai trīs ķirši. Viens Renāram, viens — man... Un trešais? Lai iet Renāram — par nākamajiem 20 gadiem.



Autore: Lauma Lūse, stils: Agnese Kaupere, foto: Nils Vilnis, žurnāls Una
 

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Una.
Ienāc! www.una.lv



28 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk