Kā ar vecāko bērnu runāt par gaidāmo mazuli

Nākamā bērna ienākšana ģimenē ir ļoti priecīgs notikums, bet vienlaikus tas rada daudz satraukumu un bažu par gaidāmajām pārmaiņām ģimenē. Vecāki parasti uztraucas, kā brālis vai māsa uzņems mazuli, vai starp bērniem nebūs greizsirdības un kā tam visam sagatavoties.
  • Līga Bernāte

    Līga Bernāte

    Psihoterapijas speciāliste

FOTO:

Bērnam ir jāsaņem ziņa – tu drīksti gan mīlēt brāli vai māsu, gan dusmoties, gan baidīties, vai vecāks tagad nemīlēs tevi mazāk

Latvijas vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv” nodrošina iespēju bez maksas abonēt digitālos žurnālus un saņemt regulāru un uzticamu informāciju savā e-pasta kastītē par bērnu audzināšanu dažādos vecumposmos. Digitālie žurnāli lasāmi gan latviešu, gan krievu valodā. Digitālie žurnāli lasāmi un abonējami to digitālajā platformā Zurnali.mammamuntetiem.lv.
 

Nav vienas receptes, kas derētu visām ģimenēm, un nav iespējams par 100 % visu paredzēt un sagatavot vecāko bērnu mazuļa ienākšanai ģimenē tā, lai tas neradītu pretrunīgas emocijas un reakcijas. Jāsaprot, ka emocijas un uzvedība var būt visdažādākās un iespējams pat vecākiem nepieņemamas, tomēr ir vairāki aspekti, kuri ir jāņem vērā, lai satikšanās un sarašana vienam ar otru būtu pēc iespējas mierīgāka. Tomēr bērnam, kurš ir pieradis būt viens un saņemt nedalītu pieaugušo uzmanību, ļoti bieži emocionāli ir grūti krist no troņa un zaudēt savu statusu, jo viņš ir izbaudījis iespēju būt vienīgajam. Otrajam un trešajam bērnam šādu problēmu nav, jo viņu pieredzē nav bijusi šāda iespēja.

 

Bērni ļoti labi jūt, ja ģimenē, mammā, vecākos norisinās pārmaiņas. Ja viņi nezina, kas notiek, tas var radīt nevajadzīgas emocijas, stresu, pārpratumus un pārdzīvojumus.

 

Pastāsti bērnam, kas gaidāms!

Ļoti svarīgi ir savlaicīgi pateikt bērnam, ka viņam būs brālis vai māsa, un ar to būtu jāsāk. Katru vecāku sajūta par to, cik agri vai vēlu par to runāt, ir sava, bet to nevajadzētu atstāt uz pēdējo trimestri, kad mammas puncis acīm redzami ir kļuvis liels. Bērni ļoti labi jūt, ja ģimenē, mammā, vecākos norisinās pārmaiņas. Ja viņi nezina, kas notiek, tas var radīt nevajadzīgas emocijas, stresu, pārpratumus un pārdzīvojumus. Tāpēc, tiklīdz vecāki jūtas droši par to runāt, svarīgi ir stāstīt, ka ģimenē ienāks vēl viens bērniņš. 

  • Pavisam mazam bērnam (līdz 3 gadu vecumam) pietiks ar to, ka teiksiet, ka mammai puncī ir bēbītis, un sāksiet pieradināt pie jēdziena “brālis” vai “māsa”. Divgadniekam arī nekas daudz vairāk nav jāskaidro, tikai tas, ka bēbītis ir puncī un bēbītis un mammas puncis augs liels. Laikam ejot, aizvien vairāk sanāks runāt par bēbīti un gatavošanos bēbītim – drēbīšu pirkšana, gultiņas, ratiņu parādīšanās mājās. Šiem jautājumiem aktualizējoties, dabiski sanāks vairāk runāt par pārmaiņām un tās skaidrot. Daudzās praktiskās lietās, kas notiek, var iesaistīt esošo bērnu, prasīt viņa viedokli vai padomu. Kad tas būs atkal atļauts, var ņemt bērnu līdzi uz ultrasonogrāfiju, lai viņš arī redzētu mazuli. Noteikti var stāstīt un rādīt sonogrāfiju bildes un to, cik liels ir bēbītis vēderā un kā viņš aug. Vajag atgādināt vai rādīt bildes no vecākā bērna pirmajiem mēnešiem vai mammas grūtniecības laika; stāstīt, ka viņš bija puncī un arī bija ļoti, ļoti maziņš. Ja draugiem, radiem ir bēbīši, tad ir labi satikt viņus, lai mazais bērns var mazuli pavērot un jūs varat pakomentēt, kopā paskatīties, kāds tad ir bēbītis un ko viņš dara, nedara, māk vai nemāk.
  • Sākot no 3 gadiem, bērnam var stāstīt vairāk gan par gaidāmo mazuli, gan par izmaiņām mammā, piemēram, ka mamma gribēs vairāk atpūsties, kaut kad nevarēs tik daudz viņu cilāt vai ka tad, kad mammai puncis būs liels, būs grūti apsēsties mammai klēpī. Protams, tas viss nav jāstāsta pirmajā sarunā, bet tam, grūtniecībai ritot, ir jāpievērš uzmanība, lai bērns saprot, kas notiek. Reālistiska un skaidra informācija sniedz lielāku drošību un paredzamību. Tas nozīmē, ka jāstāsta gan divgadniekam, četrgadniekam, gan lielākam bērnam, ka bēbītis sākumā tikai gulēs, ēdīs un raudās. Jo lielāks bērns, jo nedaudz plašāka informācija. Ja bērns sagaidīs, ka viņš varēs ar mazuli spēlēties vai palīdzēt, un tad pienāk realitāte, kad vecāki jaundzimušo nedod četrgadniekam vienam pašam turēt vai ar viņu spēlēties; ja bērns ir gaidījis vienu, bet ir kaut kas cits, var būt liela vilšanās un dusmas. Tāpēc ir svarīgi pārrunāt, ko no brāļa vai māsas varēs sagaidīt pirmajos mēnešos un ko – vēlāk. Tas nenozīmē, ka jāstāsta tikai “neērtās” lietas. Ir jāuzsver, ka bēbītis jau tagad dzird un atpazīs lielākā bērna balsi un ka bēbītis skatīsies un daudz mācīsies no viņa, gribēs būt kā viņš, ka pēc dažiem mēnešiem varēs rādīt bēbītim, kā velties un runāt – atkārtot dažādas skaņas. Šīs lietas pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem patīk – justies lieliem,  noderīgiem un īpašiem. Kad mazulis ir piedzimis, vecākiem ir svarīgi lielajam bērnam palīdzēt ieraudzīt tās lietas, kur mazulis veido attiecības ar savu lielo brāli vai māsu, ka viņš viņam uzsmaida, seko līdzi ar acīm, atdarina mīmikas. Tas lielākajam bērnam liek justies īpaši.
  • Pusaudži visbiežāk par gaidāmo mazuli rādīs vienaldzīgu attieksmi, bet tas nenozīmē, ka viņiem nebūs gan prieks, gan satraukums par to, kas līdz ar mazuli mainīsies viņu dzīvē. Pusaudzis var prātot, vai viņam nebūs jākļūst par aukli, kā būs jādala istaba, tāpēc svarīgi ir pašiem vecākiem ar lielāko bērnu izrunāt šīs bažas. Iespējams, pusaudži neko nejautās par to, kā rodas bērni, lai gan arī viņiem var būt jautājumi vai neskaidrības par dzemdībām. Šī ir laba iespēja pašiem vecākiem nedaudz pieskarties šīm tēmām – pārrunāt, paskaidrot, it īpaši meitām, jo dzemdības ir dabiska dzīves sastāvdaļa.

 

Bērns – tas ir vecāku lēmums

Jāatceras, ka vecāki ir pieņēmuši lēmumu, ka grib vēl vienu bērniņu, un tas nenozīmē, ka ģimenē jau esošajam bērnam jebkurā vecumā par to vienmēr un uzreiz ir jāpriecājas. To arī nevajag sagaidīt vai neapzināti dusmoties, ja bērnam par to nav tāds prieks, kāds ir jums. Jāsaprot, ka tas var radīt daudz un dažādas jūtas – arī ne tik patīkamas. Bērns var baidīties, dusmoties, var uzdot jautājumus: vai tad es jums neesmu gana labs? Kāpēc vajag vēl vienu bērnu? Un tie ir diezgan dabiski jautājumi, kas var rasties un uz kuriem jāmēģina atbildēt. Protams, tas nenozīmē, ka nav bērnu, kas ļoti grib brāli vai māsu un paši par to jautā, bet ir dabiski izjust bažas, kamēr pierod pie domas par gaidāmajām izmaiņām. Vienalga, kādā vecumā ir lielākais bērns, nevajadzētu uzsvērt, ka māsa vai brālis būs, lai viņam būtu labāk, lai viņam būtu ar ko spēlēties, lai viņam būtu ko mīlēt. Līdz iespējai spēlēties paies daži gadi, ja vecuma starpība ir neliela, bet, ja liela, tad diez vai vispār būs kopīga spēlēšanās – būs “sīkais”, kurš traucē un kurš grib “vilkties” visur līdzi. Iedomājieties, ja jūsu sieva vai vīrs teiktu: “Mīļā, tāpēc, ka es tevi ļoti mīlu, pie mums nāks dzīvot vēl viena sieviete, lai tev nav garlaicīgi, lai jūs kopā varētu pavadīt laiku un dalīties ar mantām!” Kādas emocijas pārņem?

 

Kā bēbis tiks laukā?

Jāatceras, ka pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērni, visticamāk, arī jautās, kā bēbītis nokļuva mammai puncī un kā viņš tiks ārā. Vecākiem to jāspēj pietiekami adekvāti, atbilstoši bērna vecumam izskaidrot. 3–4 gadus vecam bērnam šādi jautājumi ir pilnīgi dabiski: “Kā viņš izlīdīs? Caur dibenu?” Vecākiem ir jāpārdomā savas atbildes uz šiem jautājumiem.

 

3 praktiski ieteikumi vecākiem

  1. Ļoti labi gatavoties mazuļa ienākšanai ģimenē palīdz bilžu grāmatas par šo tēmu, jo tajās parasti ir apskatīti ļoti dažādi aspekti par to, kā vecākais bērns varētu justies. Ir labi, ja tādas grāmatas stāv plauktā un bērns pats vai vecāks kopā ar bērnu var tās ik pa laikam palasīt, pašķirstīt. Latviešu valodā diemžēl šādu grāmatu nav daudz, bet noteikti var pasūtīt kādu grāmatu arī angļu valodā, skatīties un pārtulkot tās bērnam. Piemēram, grāmata un animācijas filma “Bize un neguļa” arī ļoti labi skar šo tēmu.
  2. Ar jebkura vecuma bērnu ir svarīgi kopā skatīties bilžu albumu par laiku, kad bērns bija mazs. Ja tāda nav, būtu labi uztaisīt albumu no viņa pirmā dzīves gada. Tādējādi bērns redzēs, kā vecāki viņu ir auklējuši. Bērnam patiks dzirdēt dažādus pozitīvus stāstus par laiku, kad “lielais” bērns bija maziņš. To var un vajag darīt gan ar divgadnieku, gan pusaudzi, tikai, protams, katram vecuma atšķirsies stāsta ilgums un dziļums.
  3. Pirmsskolas vecuma bērniem, arī puikām, ir labi nopirkt lelli – bēbīti. Bērnam būs gan iespēja rūpēties par to, gan izdusmoties un izpaust emocijas – aizsviest lelli utt.

 

Dzemdību laiks

Reklāma
Reklāma

Savlaicīgi ir jāizskaidro, kas notiks laikā, kad mazulis dzims, – cik ilgi mamma varētu būt prom slimnīcā un kas tajā laikā par bērnu rūpēsies. Svarīgi, lai tas ir cilvēks, ko vecākais bērns labi zina un ar kuru jūtas ērti. Ja vecuma starpība ir neliela un bērns līdz šim nav palicis ilgāku laiku ar omēm vai citu pieskatītāju, tad bērns ir jāpieradina, ka viņš var uz kādu laiku būt bez mammas. Tām noteikti nav jābūt dienām, kad bērns tiek atstāts ar pieskatītāju, bet gan pieredzei, ka mamma uz kādu laiku aiziet un tad atnāk atpakaļ. Ja šobrīd Covid-19 apstākļos nevar mammu slimnīcā apmeklēt, tad noteikti ir jābūt regulārai saziņai attālināti, lai nav tā, ka mamma pazūd un nesazvanās, jo ir bail no emocijām, nav laika vai citu iemeslu dēļ.

 

Mazais ir klāt!

Ļoti svarīgs aspekts, kas vecākiem jāņem vērā, ir bēbīša pārvešana mājās. Vajadzētu, lai lielais bērns tajā ir iesaistīts un, piemēram, brauc pakaļ, nevis atbrauc mājās un viņam priekšā ir pārsteigums – bēbis. Vecākais bērns var sagaidīt mājās brāli vai māsu, bet nevajadzētu būt otrādi.

  • Noteikti ir jāizrunā drošības jautājumi, ko drīkst un ko nedrīkst dot bēbim, kā ir jāpaijā brālis vai māsa, lielākiem bērniem jāstāsta, kā jātur mazulis. Šīs ir lietas, kur bērni nezinot var nodarīt mazulim pāri un saņemt nepelnītas vecāku dusmas vai asas reakcijas, kas sabojā attiecības un visiem liek justies slikti.
  • Pirmsskolas vecumā bērni bieži arī grib palīdzēt, tāpēc ir svarīgi izdomāt, kas tie varētu būt par darbiņiem, ko uzticēt bērnam. Palīdzēšanai nevajadzētu kļūt par kaut ko obligātu vai pienākumu. 2–3 gadus veca bērna palīdzēšana var būt pateikt, ka zīdainis ir pamodies – atskriet un pateikt “acis vaļā” var būt lielisks darbiņš, kur justies noderīgam. Arī autiņbiksīšu padošana mammai ir ļoti atbildīgs darbs.
  • Jūtīgs laiks vecākajam bērnam bieži ir bēbīša barošana. Ja vecuma starpība ir neliela, bieži vien, kad mamma paņem zīdīt bērnu, vecākajam bērnam mierīgākā variantā sāk daudz ko vajadzēt – klēpī, ēst, dzert, uz tualeti. Ja bērns ir temperamentīgāks, tad mamma var piedzīvot dažādas dusmu izpausmes – sišanu, mantu mešanu u. tml. Tāpēc ir vērts par to savlaicīgi domāt – kā ēšanas laiku padarīt ērtu visiem: var dot vecākajam brālim uzlīmi, mazu dāvaniņu kā pateicību par pagaidīšanu un sapratni. Var runāties ar vecāko bērnu par to, ka mazulim būs daudz jāēd, un stāstīt, kā tas notiek. Kad mazulis ir klāt, var pārrunāt, kā vecākais bērns jūtas, to redzot. Var aicināt skatīties, kā bēbītis ēd, vai jau iepriekš izdomāt, kā bērnu nodarbināt zīdaiņa ēšanas laikā. Pusaudžiem var būt mulsinoši redzēt krūts barošanu, tāpēc arī šī ir tēma, ko iepriekš pārrunāt, un, ja redz mulsumu, respektēt to un domāt, kā visiem justies ērti. Ar lielākiem bērniem var izrunāt, ka barošana ir tas laiks, kad labāk mammu un bēbi netraucēt, bet pagaidīt.

 

Tas nozīmē, ka jāstāsta gan divgadniekam, četrgadniekam, gan lielākam bērnam, ka bēbītis sākumā tikai gulēs, ēdīs un raudās.

 

Viņš te paliks?

Parasti pirmajās dienās vai nedēļās pēc mazuļa nākšanas pasaulē visi ir priecīgi par brāli vai māsu. Emocijas un uzvedības reakcijas sākas pēc tam, kad nāk apjausma – mazulis ir šeit uz visiem laikiem. Tikai pēc laika bērns sāk reāli piedzīvot to, ka mazulis paņem diezgan daudz vecāku uzmanības un laika. Līdz ar to no mazākiem bērniem var sekot jautājumi, cik ilgi viņš vēl te paliks, vai mazo nevar kādam atdot. Lielākiem bērniem var būt noslēgšanās vai neiecietība. Ja šādas emocijas tiek novērotas, svarīgi ir vecākiem runāt par to, kā īsti lielais bērns jūtas, kas viņam ir nepieciešams. Noteikti ir jādomā par nedalītu laiku, ko var veltīt lielajam bērnam, darot kopā lietas un pārrunājot tēmas, kas viņam ir aktuālas. Īpaši par to var piedomāt, kamēr mazulis vēl pietiekami daudz guļ.
Reizēm greizsirdība vai dusmas sākas tikai tad, kad mazulis sāk pārvietoties, sāk jaukt lielāko bērnu mantas. Visiem jākļūst piesardzīgiem, paradās sētiņas, un jāsāk skatīties zem kājām. Šādā situācijā var būt pirmās intensīvās emocijas – iespējams, ir bijis tā, ka vecākais bērns nav īpaši pievērsis uzmanību un iedziļinājies mazulī, bet līdz ar viņa mobilitāti lielā bērna ikdiena kļūst grūtāka. Šeit vecākiem ir jābūt gudriem un jāsaprot, ka nevar vienmēr būt atbilde: “Viņš taču ir mazāks, tev jāsaprot, tev jādalās…” Reizēm vecākajam bērnam vajag vecāku palīdzību, lai viņam būtu iespēja aiztaisīt istabas durvis, lai mazākais nedrīkstētu jaukt viņa mantas un lai arī mazākais nedaudz pagaidītu.

 

Laiks ar mammu un ģimeni – svarīgs arī lielajam bērnam

Būtiski ir arī padomāt, kā mamma var vecākajam bērnam veltīt kaut nedaudz, bet individuālu laiku, turklāt ne tikai tad, kad bēbis guļ. Šeit noteikti ir svarīga tēva loma, kas ne tikai nodarbina vecāko bērnu un ved viņu prom, bet kas var paņem mazuli un dot laiku mammai ar lielo bērnu. Reizēm tēti, vecvecāki aizraujas ar to, ka vecākais bērns visu laiku kaut kur tiek vests prom un izklaidēts, bet arī viņam ir svarīgi būt kopā ar visu ģimeni un būt kopā tikai ar mammu, jo vienīgi tā var pierast viens pie otra un nejusties pastumts malā. Svarīgi ir arī neplānot nekādas citas lielas izmaiņas bērna dzīvē, jo būs gana ar brāli vai māsu. Bērnudārza uzsākšana un pārvākšanās nav tas labākais laiks tieši tad, kad parādās brālis vai māsa, jo stresa var būt par daudz. Katras pārmaiņas ir stress, tāpēc šajā laikā vislabāk ir pēc iespējas mazāk kaut ko mainīt ikdienas ritmā. Nav obligāti jāņem brīvdiena no bērnudārza vai skolas, jo mamma ir slimnīcā, – pierastā rutīna dod drošības sajūtu.

 

Emociju karuselis – vai zīme, ka netiekam galā? 

Jāatceras, ka pārsvarā bērni ir greizsirdīgi un tas ir dabiski, tikai katrs bērns atkarībā no sava temperamenta un vecāku attieksmes to pauž citādi. Daži dusmosies, daži centīsies izpatikt vecākiem un būt priecīgi, ļoti bieži bērni (jo īpaši jaunāka vecuma) regresē savā uzvedībā un attīstībā, bet tas ir normāli. Vecākiem galvenais ir jābūt vērīgiem, jāatbalsta lielākais bērns un jārāda veids, kā ar to tik galā. Bērnam ir jāsaņem ziņa – tu drīksti gan mīlēt brāli vai māsu, gan dusmoties, gan baidīties, vai vecāki tagad nemīlēs tevi mazāk.  Ja bērns savas emocijas sāks apspiest, tad ir lielāka varbūtība somatiskām reakcijām vai uzvedības izmaiņām. Jāatceras arī – jo mazāka vecuma starpība un vienāds dzimums, jo lielāka konkurence, kas arī ir normāli, tikai prasa vairāk enerģijas no vecākiem. Tas nenozīmē, ka, bērniem augot, nebūs tuvu attiecību – tās būs intensīvas, jo viņam katram jāatrod un jāizcīna sava vieta ģimenē. Kopumā jau brāļi un māsas ir tie, ar kuriem mēs savas dzīves laikā pavadām kopā vai pazīstam visvairāk gadu.