Speciālistu diskusija: Vai bērns un ekrānierīce ir nešķirams tandēms?

Pirms pasauli kājām gaisā apgrieza pandēmija, daudz tika runāts par pārmērīgas ekrānierīču lietošanas kaitīgumu dažāda vecuma bērniem. Taču vīrusa radīto ierobežojumu dēļ mēs visi nonācām virtuālajā vidē, un mūsu bērni tajā ne tikai izklaidējās, bet arī mācījās un draudzējās... Tehnoloģijas ir pieteikušas savu uzvaras gājienu, un ekrānierīces kļuvušas pat par mazu bērnu ikdienas sastāvdaļu.
  • Ieva Jātniece

    Ieva Jātniece

  • Ņikita Bezborodovs

    Ņikita Bezborodovs

FOTO:

Ja mazi bērni regulāri tiek nosēdināti pie ekrānierīcēm, tas ilgtermiņā bremzē ne tikai emociju pašregulāciju, bet arī iztēles attīstību, uzmanības noturību, spēju pašiem sevi nodarbināt, atrast kaut ko interesantu, mijiedarboties ar vidi.

Par to, kādus riskus un arī ieguvumus ir izgaismojis šis laiks, uz diskusiju aicinājām Latvijas Universitātes profesori, psiholoģi Baibu Martinsoni, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāni, profesori Lindu Danielu un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītāju, bērnu psihiatru Ņikitu Bezborodovu.


Pētījumi liecina, ka liela daļa bērnu pirmoreiz pie ekrānierīcēm patstāvīgi sāk darboties jau 11 mēnešu vecumā. Par to runāts ir gana daudz, ka zīdaiņiem viedierīces piedāvāt nav vēlams. Kas par to būtu jāzina vecākiem un vai iespējams minēt jau noteiktu vecumu, kad tehnoloģiju lietošana bērnam ir akceptējama?
 

Ņikita Bezborodovs: Tas ir sarežģīts jautājums, jo arī profesionālajā literatūrā pēdējo gadu laikā dažādi apgalvojumi ir mainījušies. Tomēr, ja ņemam vērā bērna kognitīvās attīstības un smadzeņu nobriešanas procesa īpatnības, ekrānierīču lietošana nav iesakāma līdz divu gadu vecumam. Tas tāpēc, ka bērns neuztver ekrāna saturu, tas nekādi neveicina viņa attīstību. Pie ekrāniem pavadītais ir zaudēts laiks, ko bērns būtu varējis veltīt viņu attīstošām aktivitātēm.

Pētījumi rāda, ka savukārt no divu gadu vecuma ekrānierīču lietošana var veicināt bērna attīstību, ar nosacījumu, ka patērētais saturs ir mērķtiecīgi veidots, lai bērnu izglītotu, tas ir vecumam atbilstošs un interaktīvs. Vēl svarīgi, ka mazs bērns ekrānierīču saturu patērē kopā ar pieaugušo, kurš var paskaidrot ekrānā notiekošo un šādi stimulēt arī bērna valodas attīstību. Līdz ar to visu izšķir jautājums, ar kādu mērķi ekrānierīces bērnam tiek iedotas. Ja tās izmanto bērna emociju regulācijai, piemēram, viņam tiek iedots viedtelefons brīžos, kad mazais ir satraukts, līdz ar to viņš netrenē spēju regulēt savas emocijas, un tas, protams, var atstāt turpmāku ietekmi uz viņa attīstību.

 

Baiba Martinsone: Bērna agrīnajā attīstībā ir vairāki svarīgi sensitīvi periodi, kad būtiski ir sekmēt kādas noteiktas spējas. Viena no tām ir fiziskā pašregulācija, kas rada pamatu arī tālākai emocionālai pašregulācijai. Tas ir fundamentāli svarīgi. Diemžēl, runājot ar bērnu vecākiem konsultācijās un jautājot, kāds ir viņu rīts, kad bērns gatavojas doties uz bērnudārzu, nākas dzirdēt stāstus: tēvs izceļ bērnu no gultas, aiznes uz lielo istabu, kur ieslēdz televizoru, un, kamēr mazais skatās animācijas filmu, viņu ģērbj, bet mamma stumj mutē ēdienu. Pie šādas ikdienas rutīnas bērna pašregulācija netiek attīstīta, drīzāk — bremzēta. Bērns nezina, ko ēd, vai vispār grib ēst, vai viņam ēdiens garšo, vai ir jau radusies sāta sajūta. Tāpēc tas ir ļoti svarīgs jautājums: kāpēc vecāki bērnam piedāvā ekrānu?

 


Vai ir izņēmuma situācijas, kad tomēr ekrānu varam iedot arī mazam bērnam?
B. M.: Tās tiešām var būt atsevišķas situācijas, piemēram, mamma ar divgadnieku un zīdaini ir devusies pie ārsta. Lai divgadnieks 15 minūtes būtu mierīgs, kamēr mamma ar ārstu pārrunā jautājumus par zīdaiņa attīstību, viņa bērnam iedod ekrānā kaut ko paskatīties. Bet tam noteikti nevajadzētu kļūt par bērna audzināšanas paņēmienu jeb veidu, kā bērns tiek “izslēgts”, lai vecāki brīvdienu rītos varētu ilgāk pagulēt vai pa dienu pievērsties savām lietām. Ja mazi bērni regulāri tiek nosēdināti pie ekrānierīcēm, tas ilgtermiņā bremzē ne tikai emociju pašregulāciju, bet arī iztēles attīstību, uzmanības noturību, spēju pašiem sevi nodarbināt, atrast kaut ko interesantu, mijiedarboties ar vidi. Vēlāk šie bērni, atnākot ciemos uz otra bērna jubileju, jau pēc īsa brīža saka: “Te nav ko darīt, man ir garlaicīgi!” Lai šiem bērniem būtu interesanti, ir nepieciešams algot firmas, kas noorganizē atrakcijas, jo tās spēj izklaidēt un noturēt viņu uzmanību.

 

Linda Daniela: Baiba minēja labu piemēru par to, ka ģimenē vecāki ar ekrānierīču palīdzību izklaidē bērnus, bet, kad bērni paaugas, viņi to pašu sagaida arī no skolotāja: ka viņš nepārtraukti kaut ko darīs, lai piesaistītu jauniešu uzmanību. Šis aspekts ir jāņem vērā un jāpārstāj uz digitālo vidi skatīties vienīgi kā uz izklaidētāju.
Jau šobrīd ir noticis būtisks pagrieziena punkts. 25. martā ir apstiprināts ANO Bērnu tiesību konvencijas 25. komentārs. Un tas paredz, ka mums bērniem ir jānodrošina piekļuve digitālajai videi. Šim mērķim ir izstrādāti specifiski principi, kādiem ir jābūt bērniem pieejamiem materiāliem, kas sekmēs viņu spēju koncentrēties, analizēt, iegūt jaunas zināšanas. Mēs nekur neizbēgsim no tā, ka digitālā pasaule attīstās, un tas nav jādramatizē. Mēs taču zinām no vēstures, arī kad sākās ražošana, daudzi runāja par šausmām, ko tā nesīs pasaulei. Tāpat bija laiki, kad cilvēki uzskatīja, ka bilžu grāmatas bērnus padarīs par muļķiem. Mums pašiem ir jāsaprot, kā pasaule attīstās, un jāpalīdz arī saviem bērniem ar pareiziem materiāliem un attīstošām spēlēm tajā iekļauties.

 


Tomēr līdz šim internetā atrodot kādu bērna vecumam atbilstošu materiālu, vecākam ir bijis jābūt nemitīgi līdzās uz ekrāna izlecošo reklāmu un arī satura mainības dēļ.
L. D.: Minētajā ANO Bērnu tiesību konvencijas 25. komentārā ir pateikts, ka bērniem pieejamā digitālā vide ir jānodrošina brīva no komercijas un bērnam neatbilstoša satura. Šis jautājums ir aktualizēts, bet vēl nav zināms, kā tas tīri tehniski tiks atrisināts.


Vai jums ir ieteikumi vecākiem, kā jau agrīni bērnam palīdzēt veidot veselīgus ekrānierīču lietošanas paradumus?
B. M.: Vecākiem šajā jautājumā ir centrālā loma. Uzsākot lietot kādu ekrānierīci, bērnam jau sākotnēji ir jābūt skaidriem noteikumiem, pie kuriem arī konsekventi jāturas. Pētījumi pierāda, ka tieši nekonsekventa audzināšanas pieeja, kā arī dzelžaini aizliegumi tieši pastiprina bērna kompulsīvu interneta lietošanu. Savukārt skaidri noteikumi, pozitīva vecāka un bērna mijiedarbība ir kā aizsargājošs faktors, kas ievirza lietas pareizā gultnē. Ja skatāmies plašāk, tad vecāku lomu kopumā var balstīt uz trim centrālajiem vaļiem: pirmais ir mīlestība, otrais ir pieskatīšana un trešais — labs paraugs.
Ir būtiski vecākiem pašiem paanalizēt savus viedierīču lietošanas paradumus. Vai, ēdot brokastis, es skatos telefonā un brīžos, kad bērns mēģina man ko teikt, turpinu raudzīties ekrānā? Vai mūsu ģimenē jau no rīta tiek ieslēgts televizors un tas fonā darbojas visu dienu? Vai televizors kā fons ir arī brīžos, kad mājās uzņemam viesus? Ja tā, tad jādomā, vai tiek atstāts laiks un telpa sarunām un savstarpējai mijiedarbībai.


L. D.: Ārkārtīgi svarīgs ir arī saturs, kas ekrānierīcēs bērnam tiek piedāvāts. Arī tajās bērns var mācīties, piemēram, burtus.

Tīri tehnisks ieteikumus būtu pievērst uzmanību tam, cik, piemēram, vienā materiālā ir tēlu, vai tie nav pretrunīgi. Ja gribam, lai bērns laiku pie ekrānierīcēm pavadītu mācīšanās nolūkā, tad svarīgi raudzīties, lai materiālos būtu pēc iespējas mazāk detaļu, kas var novērst viņa uzmanību. Jo mazāks bērns, jo lēnākai vajadzētu būt arī satura mainībai. Bet, protams, lai arī cik labs un attīstošs ir digitālajā vidē pieejamais materiāls, mazi bērni pie ekrāniem nedrīkst pavadīt neierobežoti ilgu laiku.


Ņ. B.: Un tāpēc ļoti svarīgs jautājums ir par alternatīvām. Līdz piecu gadu vecumam bērni, kuriem tiek piedāvātas alternatīvas, labprāt izvēlas darīt arī kaut ko citu. Taču, ja ilgstoša atrašanās pie ekrānierīcēm būs izveidojusies jau kā uzvedības stereotips, alternatīvas viņu vairs nespēs tik ļoti ieinteresēt.


Kāds ir pieļaujamais pie viedierīcēm pavadītais laiks pirmskolas vecuma bērniem?
Ņ. B.: Vēl 2013. gadā Amerikas Pediatru asociācija minēja konkrētu laiku — līdz piecu gadu vecumam bērni pie ekrānierīcēm var pavadīt vienu stundu. Taču šis pieļaujamais laiks arvien aug, un pēdējos gados rekomendāciju vairs nav — pasaule ir mainījusies. Dzīve iet uz priekšu, un skaidrs, ka atpakaļceļa nav. Tāpēc es teiktu — svarīgāks par laiku, kas tiek pavadīts pie ekrānierīcēm, ir tā saturs, kas tiek patērēts.
Agrāk zinātnieki runāja arī par ekrānierīču izstarotās zilās gaismas ietekmi uz miegu. Taču pēdējie lielie pētījumi parāda, ka zilajai gaismai nav tik liela nozīme kā tam, ko bērns ekrānā skatās. Problēma ir tā, ka saturs, kas vienam bērnam ir nomierinošs, otram var būt stimulējošs. Līdz ar to neviens nevar sniegt universālus ieteikumus.

 

Viens gan ir jāņem vērā — ja bērnam ir dota nekontrolēta piekļuve ekrānierīcēm, viņš miegā pavadīs mazāk stundu. Tāpēc vecāku noteiktās robežas ir svarīgas.
Es piekrītu arī iepriekš teiktajam — bērni mācās no vecāku piemēra, tāpēc svarīgs ir jautājums par ekrānu lietošanas paradumiem mājās. Ja vecāki grib bērnam palīdzēt regulēt pie ekrānierīcēm pavadīto laiku, ir nepieciešami noteikumi, kas attiecas uz visiem. Piemēram, kopīgas maltītes laikā telefonus nelieto arī vecāki. Tas ir pierādījies — jo vairāk ģimenē tiek lietotas ekrānierīces, jo mazāk kvalitatīva ir savstarpēja sociālā mijiedarbība.

 

Jūs minējāt, ka, izmantojot ekrānierīces, ir būtiski raudzīties, lai saturs, ko tajās patērē mazs bērns, būtu pēc iespējas lēnāks. Kāpēc tas ir svarīgi?
B. M.: Ātram, ļoti stimulējošam saturam mazs bērns nevar izsekot līdzi. Šāds saturs notur vien bērna netīšo uzmanību bez viņa paša gribas kontroles, turklāt tas var radīt arī pārstimulāciju. Tam pat nevajag ekrānierīces: ja zīdainim priekšā purina grabuļus un zvana zvaniņus, arī tas var radīt pārstimulāciju un bērna “atslēgšanos”, kad viņš uz notiekošo pārstāj reaģēt. Ekrānierīcēs mazākiem bērniem ir vajadzīgs mierīgs sižeta plūdums, lai mazais savu intelektuālo spēju ietvaros varētu sekot līdzi notiekošajam, noturēt uzmanību un ar atkārtojumiem uzzināto noguldīt ilgstošajā atmiņā. Šāds saturs bērnam palīdz nepalikt vien spilgto uztvērumu līmenī.

 

Nav runa par to, ka no ekrānierīcēm būtu jāatsakās, bet tās jālieto atbildīgi. Gribu pieminēt Taivānas un Baltijas starpvalstu pētījumu. Tas parādīja, ka tik tehnoloģiski attīstītā valstī kā Taivāna tikai 25 % sākumskolas bērnu bija savi viedtālruņi. Turpretim Latvijā un Lietuvā savs viedtālrunis bija 88–94 % tāda paša vecuma bērniem. Stāsts nav par to, ka vecāki Taivānā nevarētu atļauties savām atvasēm iegādāties viedtālruņus, viņi vienkārši apzinās riskus un apzinātāk regulē viedierīču lietošanu, jo šajā valstī ir ilgstoša pieredze augstās tehnoloģiju attīstības dēļ.

 

Ne mazums ir dzirdēts par situācijām, kad bērni jau agrīni veikli iemācās ekrānierīces izmantot izklaidei, taču, sākoties skolas gaitām, tās neprot lietot mācību procesā.


L. D.: Savulaik vienā populārzinātniskā publikācijā amerikāņu digitālās izglītības speciālists Marks Prenskis ieviesa terminu “digitālie pilsoņi”. Viņš uzskatīja, ka jaunākā paaudze ir jau piedzimusi ar digitālām prasmēm. Un daudzi šo ideju ir nekritiski pieņēmuši un domā, ka mūsu bērniem digitālās iemaņas nav jāmācās. Zinātne šo pieņēmumu ir atspēkojusi: lai bērns mācītos, viņam vispirms ir jāiemāca mācīties. Un, ja mācību nolūkiem gribam izmantot digitālās ierīces, mums bērniem ir gan jāpalīdz apgūt tehniskās prasmes, gan jāparāda veidi, kā meklēt un analizēt iegūto informāciju.

Šajā jautājumā mēs atgriežamies pie iepriekš runātā: ja bērnam bijusi iespēja ekrānierīces lietot nekontrolēti, viņam nav attīstīta uzmanības noturība. Un tas pat nav atkarīgs no bērna gribas, tā vienkārši notiek. Ja uz mācību procesu raugāmies no pedagoģiskā viedokļa, tad zinām, kā tas notiek: vispirms mēs kaut ko iemācāmies mehāniski, pēc tam liekam kopā informācijas vienības un tad sākam tās analizēt, izprast un veidot zināšanas. Ja bērns iepriekš ir noturējis tikai netīšo uzmanību, kas nav prasījusi spēju fokusēties, viņš neatceras informācijas vienības, kuras pēc tam varētu analizēt. Tāpēc ir tik būtiski, ka ekrānierīcēs bērniem piedāvājam labus izglītojošus materiālus.

Reklāma
Reklāma

 

Nesen televīzijā redzēju satraucošu sižetu par to, ka attālināto mācību laikā piektai daļai skolēnu novēro strauju sekmju kritumu. Kas varētu būt tā galvenie iemesli?
L. D.: Pētījumi, kas tapuši attālināto mācību laikā, parāda, ka labi veicās tiem bērniem, kuriem vecāki varēja nodrošināt gan vietu, kur mācīties, gan sagādāt tehniku un internetu, gan palīdzēja apgūt viedierīču lietošanas prasmes. Mācībās ne tik labi veicās tiem, kam trūka atbalstošas sociālās vides.

B. M.: Attālinātās mācības fundamentāli lika arī skolotājiem mainīt savu pieeju. Pirmā ārkārtējā stāvokļa laikā tika veikts apjomīgs pētījums par to, kas pedagogiem palīdz būt efektīviem, un izšķiroša izrādījās tieši darbu plānošana un dalīšana. Respektīvi, nevis A, B, C un D klašu skolotāji visi gatavo un vada vienu un to pašu stundu, tad izdala un ievāc darba lapas, un pēc tam tās labo, bet skolotāji savā starpā sadarbojas. Tas, kurš labāk jūtas tiešsaistes stundās, tās novada visiem skolēniem, savukārt citi skolotāji strādā ar mazākām grupām, sniedz individuālās konsultācijas, labo bērnu darbus.


Vēl viens iemesls sekmju kritumam var būt arī tas, ka sākotnēji bija mēģinājums klātienes mācību procesu pārnest uz attālināto. Pedagogi sūtīja bērniem darba lapas, bet, nesaņemot tās aizpildītas atpakaļ, algoritmu nemainīja — turpināja sūtīt nākamos uzdevumus un likt nesekmīgus vērtējumus par neizpildīto, it kā tas varētu bērnus motivēt. Pēc būtības, tikko šāda iestrēgšana radās, bija jāmeklē risinājums, bet bieži tas nenotika, jo arī pedagogi vēl tikai adaptējās jaunajai situācijai un bija noslogoti. Rezultātā cieta mācību procesa efektivitāte.
Un vēl viens iemesls — attālinātajā mācību procesā bērniem pamatā bija tikai jālasa un jāraksta. Ja tā nebija bērna stiprā puse, tad bez papildu atbalsta grūtības pastiprinājās un mācību motivācija mazinājās.

 

Ņ. B.: Es piekrītu visam iepriekšminētajam. Ja analizējam vēl citus iemeslus, es teiktu, ka mazākajiem bērniem sekmes bija tieši atkarīgas no situācijas viņu ģimenē. Jo dažiem pacientiem īpaši pirmajā pandēmijas vilnī psihiskā veselība un sekmes strauji uzlabojās tieši tāpēc, ka bērni varēja daudz laika pavadīt mājās ar saviem vecākiem. Protams, tas bija ar nosacījumu, ka vecākiem bija pietiekami daudz resursu, lai bērnu atbalstītu. Un otrādi, ja atbalstu mājās bērns nesaņēma, tās krietni pasliktinājās.


Bet kā ir ar pusaudžu vajadzību pēc tiešiem kontaktiem ar vienaudžiem? Vai ekrānierīces to vispār spēj kompensēt?
Ņ. B.: Attālinātā komunikācija pilnībā nekompensē tiešo kontaktu, un, uzturoties visu dienu tiešsaistē, mēs nogurstam ātrāk. Tas saistīts ar to, ka mūsu smadzenes neapzināti un automātiski analizē citu cilvēku raidītos neverbālos signālus — sejas izteiksmi, skatienu, žestikulāciju, ķermeņa pozas. Plakanajā ekrāna bildē liela daļa neverbālo signālu zūd, taču mūsu smadzenes drudžaini tos mēģina atrast un tomēr piefiksēt, un tas savukārt patērē daudz enerģijas.

Runājot par jauniešiem, pastāv hipotēze, ka sekmes skolā ir tieši atkarīgas no viņu emocionālās pašsajūtas. Bet mēs zinām, ka pandēmijas laikā ir pieaudzis ar stresu saistīto traucējumu skaits — depresija, trauksme. Un atšķirībā no maziem bērniem pusaudžiem, lai cik funkcionāla būtu viņu ģimene, tā vairs nespēj kompensēt visu, kas pusaudzim nepieciešams. Šī vecuma viens no uzdevumiem ir atdalīšanās no ģimenes, savas identitātes veidošana, kas sākotnēji notiek caur piederību kādai grupai. Tikai jūtot sevi kā daļu no lielāka cilvēku loka, ar laiku pusaudzis sāk veidot savu individuālo identitāti. Pandēmijas apstākļos iztrūkst iespēja komunicēt ar vienaudžiem, pavadīt ar viņiem laiku. Un vēl — pusaudzim ir svarīgi, ka viņam ir vismaz viens pieaugušais, kuram viņš nav vienaldzīgs, pie kura var vērsties, lai saņemtu atbalstu. Ne visiem pusaudžiem tie ir vecāki. Ģimenes situācijas ir dažādas, un dažreiz ir tā, ka vecāki ir tieši daļa no problēmas. Bet pandēmijas apstākļos jaunieši, kuri jau agrāk bija riska grupā, zaudēja iespēju gūt atbalstu. Un skaidrs, ka jaunietim, kurš piedzīvo depresiju, trauksmi un sliktu noskaņojumu, ir grūtāk koncentrēties mācībām.

 

L. D.: Šo jautājumu paturpinot, Pasaules Banka ir modulējusi iespējamos pandēmijas izraisītos nākotnes riskus. Viens no tiem — tā finansiāli visvairāk sita ģimenes, kurām jau iepriekš neklājās viegli, un tas var novest pie situācijas, ka daļa jauniešu izlemj pamest vidusskolas un augstskolas, lai strādātu algotu darbu. Ilgtermiņā tas var negatīvi ietekmēt sabiedrību kopumā — mēs varam zaudēt izcilus prātus.

 

Savukārt, ja runājam par digitālajām iespējām, ko parādīja attālināto mācību gads, ko būtu vēlams saglabāt arī laikā, kad skolēni varēs atgriezties skolas solā?
L. D.: Attālinātais mācību process ir uzrādījis daudzas labas lietas, kas noteikti būtu jāizmanto nākotnē. Piemēram, mēs zinām, ka daudzās skolās trūkst skolotāju un tad mācību iestādes mēģina kaut kā izlīdzēties: fiziku sāk mācīt kāda cita priekšmeta pasniedzējs. Attālinātais mācību formāts nodrošinātu to, ka viens fizikas skolotājs varētu stundas vadīt lielam skaitam skolēnu. Tāpat ir bērni, kuri ilgstošas slimības dēļ nevar apmeklēt skolu klātienē. Iespēja regulāri pieslēgties mācību procesam attālināti būtu efektīvāka par to, ka pie bērna skolotājs atnāk tikai reizi nedēļā un tad mēģina līdzēt apgūt mācību priekšmetus.

 

Ir vecāki, kuri darba dēļ periodiski dzīvo citās valstīs, un tad ir jautājums: kas notiek ar bērnu — vai viņš paliek ar vecvecākiem vai dodas līdzi vecākiem un mācās attālināti? Iespēju mācīties tālmācībā jau vairākus gadus izmanto arī to ģimeņu bērni, kuri dzīvo Šveicē, Austrijā, Vācijā. Jo šajās valstīs jau agrīni tiek nodalīts, kuriem bērniem piemērotāka ir praktisko darbu veikšana un kuriem ieteicams iegūt augstāko izglītību. To, protams, neviens atklāti neatzīs, bet reālie stāsti liecina par slēpto diskrimināciju: nereti mūsu ģimeņu bērni tiek iekļauti tajā skolas mācību plūsmā, kas paredzēti praktisko darbu veicējiem, — tie ir bērni, kas izaugot strādās rūpnīcās, remontdarbnīcās utt. Pateicoties jaunajām iespējām, šie bērni var apmeklēt vietējo skolu klātienē un vienlaikus tālmācības vidusskolu Latvijā, kuras diploms viņiem neliegs iespēju iegūt arī augstāko izglītību.

 


Un vēl ir svarīgi arī atzīt, ka digitālās ierīces mums palīdz piekļūt milzīgām zināšanām. Tas, ko zina skolotājs, piedodiet, ir zināšanas vienas galvas ietvaros, bet internetā piekļuve informācijai ir krietni plašāka. Ja iemācām bērnam to analizēt un saprast, tas ir liels ieguvums.


Atgriezīsimies pie attālinātā mācību procesa! Neirologi uzsver, ka mūsu smadzenes strādā enerģijas taupīšanas režīmā — ja kaut ko varam nedarīt, mēs nedarām. Jau šobrīd ir novērots, ka, pildot pārbaudes darbus, skolēni ir iemācījušies apiet sistēmu un savā starpā apmainās ar pareizajām atbildēm. Tāpat daļa skolēnu mācību stundu laikā nepiespiež sevi izkāpt no gultas, bet mācās turpat un tērpušies pidžamā. Vai dzīvošana pašplūsmā var ilgtermiņā ietekmēt smadzeņu procesus?


L. D.: Es negribētu dramatizēt — bērni visos laikos ir bērni. Piemēram, kad es biju skolniece un man negribējās mācīties, es mācību grāmatā ieliku savu lasāmo grāmatu un pievērsos tai. Kad mamma nāca skatīties, ko es daru, viņa redzēja mani ar mācību grāmatu rokās! Tagad bērni dara to pašu, viņi tikai izmanto citus veidus, kā mazliet apkrāpt sistēmu — tas ir normāls pieaugšanas process. Mūsu uzdevums ir viņus mēģināt ieinteresēt ar inovatīvām pedagoģiskām metodēm, pieaugušo viltībām, lai viņi tomēr gribētu mācīties. Un šajā ziņā mums ir ejams garš ceļš, jo, piemēram, mēs ar studentiem veidojam izglītojošas spēles bērniem, un, ziniet, tas nav viegli. Tur ir gan tehniski, gan zināšanu izaicinājumi. Bet risinājumi ir jāmeklē.


B. M.: Attālinātā mācīšanās izcēla tādas prioritātes, par kurām iepriekš nebijām daudz domājuši. Pirmā — cik ārkārtīgi liela nozīme mācīšanās procesā ir attiecībām. Labas attiecības ar skolotāju vispār ir primāras, lai bērns klausītos un sadarbotos. Tie skolotāji, kuri veltīja laiku, lai uzturētu labas attiecības ar bērniem, bija efektīvāki arī attālinātajā mācību procesā. Jā, bija skolotāji, kuri sūdzējās, ka bērni mācību stundai pieslēdzas, ģērbušies pidžamās un ar izspūrušu matu ērkuli, bet… atcerēsimies par prioritātēm — ja galvenais ir tas, ka bērns stundai pieslēdzas, tad nevajag viņu kritizēt par to, ka viņš ir pidžamā. Var sniegt bērnam pozitīvu atgriezenisko saiti un viņu slavēt par to, ka mācību stundu neizlaiž, nevis kritizēt par nevīžību un pēc tam teikt, ka bērnam nav motivācijas mācīties.
No pašiem skolēniem izskanēja viedoklis, ka ir grūti uzturēt motivāciju, ja mācību stunda ir neinteresanta. Klātienes mācībās skolās iepriekš to pietiekami neapzinājāmies, jo, kad bērni sēž klasē, viņiem vienkārši nav kur sprukt. Bet, kad viņi ir mājās un viņiem ir pieejamas vairākas ekrānierīces, pa kurām var brīvi navigēt, parādās izvēle. Un tu nevari pusaudzim tās atņemt, jo digitālās ierīces bija iespēja uzturēt kontaktus ar vienaudžiem. Ja tu pusaudzim pasaki, ka viņš nedrīkst nedēļu lietot telefonu, tas ir tāpat kā pateikt, ka viņš nedēļu nedrīksti lietot kreiso nāsi: tā nav ekstra, tā ir kā daļa no identitātes.

 


Ņ. B.: Atbildot uz jautājumu par smadzeņu procesiem, varu sacīt, ka labā ziņa ir tā, ka mēs esam ļoti adaptīva suga: mēs spējam pielāgoties un izdzīvot dažādos apstākļos, un tas saistīts arī ar to, ka mūsu smadzenes ir plastiskas.
To zinot, ir jāņem vērā, ka bērnu smadzenes pēdējā gada laikā ir adaptējušās un trenējušas citas prasmes nekā klātienes mācībās, bet nedomāju, kas tas jāvērtē negatīvi. Smadzeņu plastika darbojas uz abām pusēm: pašlaik tiek trenētas vienas prasmes, bet, nonākot atpakaļ skolā, būs jātrenē citas.


L. D.: Es esmu uz tā paša pārliecības viļņa, jo, lai gan neesmu smadzeņu pētniece, manuprāt, ar bērnu smadzenēm gan viss būs kārtībā. Vairāk jāuztraucas par sociāliem jautājumiem, par to, vai, pandēmijai beidzoties, skolotāji sagaidīs visus bērnus atpakaļ klasēs, vai vecāko klašu skolēni pa ceļam nebūs pazaudējušies...

Jūs visi minējāt, ka izšķirošs faktors dažādu vecumu bērniem, gan lai labi mācītos, gan lai labi justos, ir vecāku atbalsts. Vai jums ir kāds ieteikums, kā, visiem šobrīd nemitīgi dzīvojot līdzās, saglabāt labas attiecības?

B. M.: Veidojiet savstarpējo attiecību saliņas. Vecāki ar pusaudžiem nereti konfliktē arī par pārmērīgu viedierīču lietošanu. Der padomāt, ko bērns vai pusaudzis tur saņem. Visbiežāk — mieru, atpūtu, priecīgu laika pavadīšanu, vienaudžu pieņemšanu. Tur neviens neprasa, vai tu saklāji gultu, vai izmācījies.


Attiecību saliņas var būt brīži, kuros bērns saņem to pašu brīvību, vieglumu, patiku un sirdsmieru, ko savā virtuālajā kompānijā. To var darīt arī gadījumā, ja ir konfliktējošas attiecības. Tad arī tas, ko bērns ir ieraudzījis internetā, var kalpot par iemeslu nelielai sarunai. Piemēram, bērns var stāstīt, ka internetā izlasījis par kādu reperi, kurš kļuvis miljonārs. Tas ir labs sākums sarunai, ko nereti palaižam garām vai sabojājam ar pamācību: “Labāk izlabo savas atzīmes, nevis par miljoniem runā!” Jo tad pusaudzis atbildēs, ka ar tevi nav vērts runāt, un aizies, varbūt durvis aizcirtis. Tāpēc der izmantot iespēju sarunāties ar bērnu, tām vienmēr nav jābūt izglītojošām sarunām, varat runāt par jebko, nostiprinot pozitīvu attiecību saliņu, un tavs pusaudzis nevarēs tik viegli teikt, ka mana mamma vai tētis mani nesaprot.

 

L. D.: Man šķiet, ka tas no manas puses būtu augstprātīgi pateikt, ko vajag darīt, jo konteksti ir tik dažādi. Bet ir svarīgi katram atrast savu spēka avotu. Ne visiem ir privātmājas ar dārzu riņķī, un dzīvošana lielā saspiestībā nogurdina. Tādos apstākļos pat ļoti labus vecākus sāk tracināt viņu bērni. Tāpēc, lai cik grūti būtu, ir svarīgi visiem kopā vai vecākam vienam iziet kaut pastaigā. Tas varētu līdzēt, lai varētu atgriezties jau citā noskaņojumā.
 

Ņ. B.: Vecāki ir ļoti svarīgs resurss bērna dzīvē, bet, ja viņiem pašiem savu iekšēju resursu nebūs, arī bērniem palīdzēt būs grūti. Tāpēc mans aicinājums vecākiem ir padomāt arī par sevi. Tad būs spēks palīdzēt arī saviem bērniem, un mēs kā suga izdzīvosim.