Kāpēc ir bail teikt taisnību mammai? Ārsta psihoterapeita Artūra Utināna atbildes

“Uztraukties par mātes nosodījumu – tas ir mehānisms smadzenēs,” skaidrojot bailes, kas rodas, ar mammu pārrunājot vai noklusējot dažādus tematus, teic Artūrs Utināns. Saruna ar speciālistu par vecāku un bērnu attiecību veidošanu šodien, lai tās būtu atklātas un veselīgas arī pieaugušā vecumā.
  • Inga Akmentiņa-Smildziņa

    Inga Akmentiņa-Smildziņa

FOTO: Artūrs Ķipsts

Uztraukties par mātes nosodījumu – tas ir mehānisms smadzenēs.

Uzziņa

Vārds, uzvārds: Artūrs Utināns

Profesija: ārsts-psihoterapeits; psihiatrs; RSU docents

Tētis: 2 pieaugušām meitām

Hobijs: aikido

Šobrīd lasa grāmatu: Haidt Jonatan. The Happiness Hypothesis: Finding Modern Truth in Ancient Wisdom. Basic Books, 2006.

Grāmata, ko iesaka vecākiem: Frances E.Jensen. The Teenage Brain: A Neuroscientist’s Survival Guide to Raising Adplescents and Young Aduts. 2015.

Covid-19 laikā sevi uzmundrina ar: “Uzmundrinu ar domu, ka esmu vakcinēts!”


Uzrunājot Artūru Utinānu intervijai, teicu, ka centrālais temats būs mammas un bērna attiecības – kas šobrīd jādara tāds, lai, bērnam pieaugot, nav bail savai mammai teikt taisnību? Tā kā temats ir ģimenes attiecības, tad sarunas gaitā speciālists iesaka arī nelielu testu, ko katra mamma un tētis var veikt, lai novērtētu, cik ģimene šobrīd ir laimīga. “Jo laimīgu bērnu var izaudzināt laimīgā ģimenē,” teic Artūrs Utināns. “Laimīgas ģimenes rādītājs varētu būt ģimenes rituālu skaits, kuros ģimenes locekļi izjūt labsajūtu. Ģimene ir laimīgāka, ja šādu rituālu ir vairāk. Katrs var paskaitīt – cik darbības varat nosaukt, kas gan jums, gan jūsu ģimenes locekļiem raisa labsajūtu? Piemēram, kopīga vakariņošana pie galda, kur pieņemts, ka smagas problēmas tobrīd necilā, bet tieši pretēji – maltīte norit ar rāmām, patīkamām sarunām. Vai ir kādas visai ģimenei iecienītas galda spēles? Kāda ir brīvā laika pavadīšanas kvalitāte? Visās ģimenēs ir problēmas un strīdi, bet izklaides laikā tās nerisina. Piemēram, nelaimīgās ģimenēs aizbrauc kopīgi pastaigāties un pa ceļam visi sastrīdas.”


Kāpēc ir grūti mammai pateikt patiesību? Piemēram, piecdesmitgadīga sieviete saka: nesaki mammai, ka es smēķēju. Vai četrdesmitgadīga sieviete nespēj mammai atklāt, ka viņai ar vīru nevar būt bērni. No kurienes tas nāk?

Mēs esam sociālas būtnes, un sociālas būtnes viena otrai pieķeras. Emocionāla pieķeršanās rada bažas zaudēt attiecības. Psihoanalīzē ir tāds termins – trauksme no mātes. Tas ir mātes mīlestības zaudējuma trauksme un mātes vispār zaudējuma trauksme. Piemēram, ka māte atteiksies no sava bērna. Mātes zaudējuma trauksme var būt saistīta ar izteicieniem, piemēram: “Viss, tu man vairs neesi meita, tu vari tīties prom!” vai “Atstāšu tevi bērnunamā!” Vai arī vecāki strīdas automašīnā, māte apstādina automašīnu, izkāpj ārā un iet prom. Un citas šādas izdarības. Bērnam piemīt emocionālo saišu pārrāvuma un zaudējuma bailes.

Vecāki sava bērna vainas apziņu var ierosināt dažādos veidos. Var pat to darīt manipulatīvi. Piemēram, solīt, ka taisīs pašnāvību.

Sociālām būtnēm piemīt un ir svarīga morāle, un arī ar to ir saistītas bailes. Mums ir morāle, kas ir vērsta pret sevi un kas ir vērsta pret citiem. Un ir bailes no vecāku nosodījuma. Nevar pateikt taisnību tāpēc, ka vecāki par to nosodīs. Vecāku nosodījums izraisa vai nu iespēju, ka nosodījuma dēļ nemīlēs, atteiksies, vai šo attiecību starpā pazudīs kādas labas emocijas. Tā ir instinktīva reakcija. Mūs tik daudz nevada saprāts, cik instinkti, emocijas un dziļas programmas mūsu smadzenēs, kas kontrolē mūsu uzvedību. Uztraukties par mātes nosodījumu – tas ir mehānisms smadzenēs. Vēl viens mehānisms – vainas apziņa. Tā ir kapājoša morāle, kas ir pagriezta pret sevi. Ja es pateikšu kaut ko mammai, piemēram, par smēķēšanu, tad viņa sāks vaimanāt, pārdzīvot, viņai būs slikti, pacelsies asinsspiediens, ar viņu kaut kas var notikt, un es būšu vainīgs vai vainīga. 

Vecāki sava bērna vainas apziņu var ierosināt dažādos veidos. Var pat to darīt manipulatīvi. Piemēram, solīt, ka taisīs pašnāvību. Var manipulatīvi kaunināt: fui, tu nevienam nebūsi vajadzīga, kas tevi tādu mīlēs, un tamlīdzīgi. Jo emocionālās pieķeršanās vēl viens mehānisms ir – bērni idealizē savus vecākus, un tas var nepazust līdz pat ļoti pieaugušam vecumam. 

Pretējs gadījums ir vecāku gudrības devalvācija, kas izteikti izpaužas pusaudžiem, piemēram, senči stulbi, viņi neko nesaprot. Jāteic, ka bieži vien tā arī ir, jo mūsu smadzenes vecumā netiek līdzi visādām jaunajām tendencēm, piemēram, vecāki grūti izprot aizraušanos ar internetu un mobilajām ierīcēm. Ezoteriskās mācības stāsta, ka visgudrākie ir mūsu senči. Kad cilvēki dzīvoja ciltīs, gudrākie bija vecākie cilvēki, jo viņiem bija lielākā dzīves pieredze. Taču reāli tolaik cilvēki nedzīvoja tik ilgi kā šodien. Nav tā, ka smadzenes vecumā ir apstājušās, tām arī ir spēja mācīties, taču līdzi nevar tikt – mēs katrs zinām, cik vecam cilvēkam ir grūti apgūt visus gadžetiņus, kamēr jaunieši jūtas, it kā tie būtu viņu ķermeņa pagarinājums. 

 

Bet, ja pareizi saprotu, tad pusaudža attieksme ar vecāku gudrības devalvāciju ir svarīga viņa attīstībai? Viņam ir jāspēj atdalīties no sava vecāka, nevis mūžīgi jāieceļ tronī un jāseko viņam?

Vecāku gudrības devalvācija ir situācija, kad pusaudzis vēl ir atkarīgs no saviem vecākiem, bet parādās savas neatkarības tendence. Tāpēc pusaudžu dumpis, lai kā tas nepatiktu vecākiem, kopumā ir laba parādība, jo tas ir veids, kā cilvēks sāk palikt neatkarīgs. Savukārt tie, kas baidās vecākiem atklāt patiesību, psihoanalītiķu uztverē nav izgājuši šo pusaudža dumpja fāzi, kurā var atļauties savai mammai vai tētim uzbļaut: aizveries!

 

Tātad pusaudžu dumpis ir viens no posmiem, ko savam bērnam ir jāatļauj piedzīvot?

Dumpis ir spēja pateikt patiesību, kā es tagad jūtos un kas ir manā galvā. Visās kultūrās morāle nosoda melošanu, taču vecāki paši daudz melo, un bērni to visai ātri pamana. Turklāt vecāki paši var veicināt bērna melošanu, piemēram, situācijā, kad mamma pieprasa: saki man taisnību, tu smēķē vai ne? Kad bērns pasaka taisnību, tad mammas nereti sataisa skandālu. Taču vecākiem jāņem vērā – ja tu gribi dzirdēt patiesību, tad esi spējīgs šo patiesību arī uzklausīt. Ir tāds teiciens – pasaki, ko tu tagad domā! Pretjautājums: vai man atbildēt tā, kā tu vēlies dzirdēt, vai – kā ir īstenībā? 


Minējāt vecāku manipulēšanu. Kas cilvēkam liek negatīvā veidā manipulēt, turklāt... ar savu bērnu? 

Vajadzētu būt, ka mums katram vienādās daļās ir veselīgs altruisms un veselīgs egoisms. Psihoterapeiti piemin arī veselīgu narcismu. Narcisms ir tuvs jēdziens egoismam, bet nav gluži tas pats. Taču cilvēkiem dažkārt nav pietiekamu spēju izvērtēt, kad ir altruisms – kad es patiešām domāju par otru –, un kad ir egoisms. Cilvēks, kurš ir egoists, dažkārt otru par egoismu var nosodīt, piemēram: “Tu jau domā tikai par sevi! Tu par savu mammu nedomā!” Taču ar šādiem vārdiem māte liek domāt tikai par viņu, pat nepajautājot, kas bērnam šādi lika rīkoties vai kā viņš savā situācijā jūtas. Piemēram, kāpēc bērns sāka smēķēt. Vecāki bieži vien nosoda arī, ja bērns atklāj savu homoseksualitāti vai piemin dzimumidentitātes jautājumu. 

Pusaudžu dumpis, lai kā tas nepatiktu vecākiem, kopumā ir laba parādība, jo tas ir veids, kā cilvēks sāk palikt neatkarīgs.

Kad vecāki moralizē, viņiem parasti šķiet, ka viņi saka kādu augstāko patiesību. Lai gan neiedomājas, ka mūsu intuitīvā morāle ir individuāla. Piemēram, ir teikts: tev nebūs melot! Taču, kad sāk detaļās pētīt, tad atklājas, ka dažreiz tomēr drīkst melot. Un šajos brīžos parādās individuālās variācijas. Taču cilvēks, kurš moralizē, ir pārliecināts, ka saka to, ko visa pasaule ir pieņēmusi, bet tikai mans bērns ne. Neapzinās, ka manas morāles normas ir individuāla programma smadzenēs, kuru ietekmē gan gēni, gan sociālās dzīves pieredze ar saviem vecākiem, skolotājiem, grāmatām un tamlīdzīgi. Un neprot novērtēt, cik šajā situācijā es rūpējos par bērna interesēm, un cik īstenībā par savējām. To nav tik viegli izvērtēt. 

Vēl viens faktors – cilvēku dažādie priekšstati par negatīvām emocijām. Piemēram: “Es nevaru šo teikt mammai, viņa apvainosies.” Bērns var iztēloties, ka aizvainojums būs uz mūžu. Lai gan būtu sev jāpajautā – un, ja apvainosies, kas slikts notiks? Cik ilgi viņa apvainosies? Piecas minūtes, stundu, divas dienas? Bailes galvā ir tādas – ja nu apvainojas uz visu mūžu? Cilvēks pret emociju dažkārt izturas tā, it kā tā būtu insults vai infarkts. Taču tas tā nav. Tāpat cilvēkiem ir tendence izvairīties no negatīvām emocijām, tāpēc negrib negatīvu informāciju arī nest. Ja es pateikšu, ka es smēķēju, tātad mammai būs negatīva emocija. Jā, kādu brīdi būs. Bet nav tādas sajūtas, kas ir viena vienīga laime. Negatīvas emocijas ir tāda pati mūsu dzīves sastāvdaļa, kā, piemēram, bada vai slāpju sajūta. Tie ir smadzeņu raidīti signāli, kas kaut ko signalizē par pašreizējo sociālo stāvokli. Un šīs emocijas pāriet. Arī sēras pāriet, lai gan tās ir ilgstošāk. Tāpēc negatīvās emocijas būtu jāpieņem – kā jau to iesaka visi psihoterapeiti. 


Ja pieaudzis cilvēks līdz šim nav spējis pateikt saviem vecākiem patiesību dažādos jautājumos, ko viņš iegūtu, ja to tagad izdarītu, pārkāptu sev pāri? 

Iegūtu personības attīstību. Spēju teikt taisnību, spēju būt godīgam. Spēja būt godīgam ir saistīta ar savu pašvērtējumu. Ja vecākiem ko slēpj un melo, tad cilvēks jūtas slikti. Cilvēks var domāt: ja es pateikšu taisnību, es jutīšos vainīgs. Ja es nesaku taisnību, tad slikti jūtos tikai es, nevis mamma. Tā ir ilūzija. Ja patiesību atklātu agrāk, agrāk ar situāciju tiktu galā. 


Varbūt nebūtu trauksmes arī ierasties ciemos pie sava vecāka? 

Vecāki moralizē, jo bieži uzskata, ka bērna konkrētā darbība ir brīvas gribas izvēle. Morālei ir tāda ilūzija, ka cilvēkam piemīt brīvā griba. Piemēram, ka cilvēks var saņemt sevi rokās un darīt citādi – ja cilvēkam ir depresija, tad atliek tikai saņemties. Nu ko var činkstēt, vajag tikai saņemties! Taču tas tā nav. Tāpēc, izdzirdot negatīvas ziņas, vecāks sāk moralizēt. Piemēram, jautājumā par smēķēšanu. Bet smēķēšana ir atkarība. Ar zāģēšanu vai pārmetumiem no tās nevar atbrīvoties, tas tikai rada vēlmi šo faktu slēpt. Vai jautājumā, kāpēc tev nav partnera. It kā to partneri tik vienkārši varētu dabūt! Iemīlēšanās nav izvēle – kurā iemīlamies vai ne, tā nav mūsu izvēle, to nosaka smadzenes. 

Reklāma
Reklāma

Visās kultūrās morāle nosoda melošanu, taču vecāki paši daudz melo, un bērni to visai ātri pamana. 

Moralizēšanas situācijā slikti jūtas divi cilvēki – gan tas, kurš moralizē, gan tas, kurš šo uzklausa. Abi vēlētos, lai situācija nenotiek. Moralizējošais vecāks grib par savu bērnu dzirdēt tikai to labāko – ka viņš labi mācās, viņam labi klājas un viss ir kārtībā.

 

Un tad šis bērns ar laiku saprot, ka vecākam jāstāsta tikai to, ko vecāks grib dzirdēt.

Jā. Jo, ja vecākiem, uzklausot sava bērna sarežģītās situācijas, uzreiz gribas atrotīt piedurknes un sākt mācīt, tad skaidrs, ka bērna vēlme runāt patiesību zūd. 


Pieminējāt, ka bērnam var būt bail, ka vecāks vārdos atteiksies no sava bērna. Izklausās ļauni no vecāka puses – pateikt, ka tu man vairs neesi bērns. 

Intuitīvi vecāka mērķis ir panākt, lai bērns “saņemas” un uzvedas “pareizāk”. Vecāki ar to sasniedz īstermiņa mērķi – agrā bērnībā tas veiksmīgi darbojas. Taču ilgtermiņā vecāki zaudē. Cilvēki ļoti bieži izvēlas ieguvumu īstermiņā un zaudējumu ilgtermiņā. Tā ir kritiskās domāšanas kļūda, kas saucas “tagadnes aizspriedums”. Galvenais, ka ir labi tagadnē; kad nākotne pienāks, tad jau redzēs. Reizēm tas darbojas. Piemēram, ir pāris, viens ir atkarīgs no alkohola. Bieži vien atkarīgais uzsāk ārstēšanu tikai tāpēc, ka partneris ir izvirzījis ultimātu par šķiršanos. 

Kad vecāki moralizē, viņiem parasti šķiet, ka viņi saka patiesību. Lai gan neiedomājas, ka mūsu intuitīvā morāle ir individuāla. 

Cilvēkam ir sava paštaisnības izjūta. Intuitīvā morāle ir saistīta ar emocijām. Un tipiska morāles emocija, kas ne ar ko citu nav saistīta, ir aizvainojums. Katrs zina, ka aizvainojumā ir savas taisnības izjūta. Ja emocija ir diskomfortabla, kas man nepatīk, piemēram, panikas lēkme, cilvēks pats meklē palīdzību. Tā traucē dzīvot, gribu tikt no tās vaļā. Lai labi dzīvotu ģimenē, panikas lēkmes maz ko traucē. Taču aizvainojums ir tas, kura dēļ cieš gan pats aizvainotais, gan viņa partneris. Taču aizvainojuma dēļ reti griežas pie speciālista pie palīdzības. “Ziniet, es te baigi bieži apvainojos, tas laikam nav normāli, man ir aizvainojuma lēkmes,” – ar šādu sūdzību pie manis neviens nav vērsies. Jo aizvainojuma laikā ir savas taisnības izjūta, ko nevar sašķaidīt, kamēr aizvainojums nav pārgājis. Kā pret klinti. Savas taisnības apziņa ir nesatricināma. Aizvainotai mātei, kas bērnam teic, ka es no tevis atsakos, ir sava nesatricināma taisnības izjūta. Taču tas, ka man liekas, ka man ir taisnība – tas nav taisnības kritērijs. Tā ir ilūzija, pašapmāns. Mums smadzenēs ir daudz pašapmāna mehānismu. 


Atgriežoties pie pusaudža dumpja. Vai jums ir kāds ieteikums vecākiem, kā gudri šo pusaudža dumpja periodu aizvadīt? Arī vecāks ir tikai cilvēks, kuram pusaudža izdarības, izteicieni var būt sāpīgi. 

Pusaudži ir grūts jautājums. Es varu izteikt dažādus psihoterapeitu padomus, piemēram, lai prātīgi aprunājaties ar savu pusaudzi. Bet dziļākajā būtībā nekāds efekts nav garantēts – kaut vai tāpēc vien, ka pētījumi tagad rāda, ka spēja analizēt savas kļūdas un rīcību ir saistīta ar prefrontālās garozas attīstību, kas ir pieres daivā. Tā ir visjaunākā mūsu smadzeņu daļa – tieši tā mūs tik stipri atšķir no pērtiķiem. Tā nosaka pret sevi vērsto morāli, kritisko domāšanu, tā saukto metakognīciju, kad es spēju spriest par savām domām un vērtēt tās. Prefrontālā garoza attīstās līdz pat 25 gadiem vai pat ilgāk, un tikai pēc šā vecuma procesi tajā sāk noritēt normāli. Tāpēc mēs visu ko varam teikt, taču prefrontālā garoza pusaudzim ir tāda, kāda tā ir. Taču nav tā, ka viss, ko vecāki bērnam ir teikuši bērnībā vai pusaudžu gados, ir veltīgi teikts. Nē. Vienīgi tas sāk izpausties pēc 25 gadiem. Māte var kritizēt, ka, piemēram, meita ir nekārtīga, nesavāc savas rotaļlietas, nenomazgā traukus. Un tad māte saka: kāda tu būsi sieva! Taču pēc šā 25–26 gadu vecuma situācija ar meitas kārtības izpratni var mainīties. 

Kā ar to tika galā agrāk? Piemēram, paleolītā, kad dzīvoja ciltīs, bija citas, ļoti efektīvas metodes, kuru mūsdienās vairs nav. Lai pusaudzis puisis tiktu pie medniekiem vīriešiem, viņam bija jāizpilda rinda sāpīgu rituālu, līdzīgi kā padomju armijā bija “ģedovščina” un pazemoja jaunos armijniekus. Jaunie zēni no ādas līda ārā, lai tikai pievienotos vīru mednieku grupai. Jo, ja viņš pārbaudījumus neizturēs, viņam pateiks, lai iet pie sievietēm lasīt ogas un sēnes. Un šādi sāpīgi, pat nežēlīgi iniciācijas rituāli bija visās kultūrās bez izņēmuma, un tas dumpīgais pusaudža gars tika izdeldēts. 

Ja vecākiem, uzklausot sava bērna sarežģītās situācijas, uzreiz gribas atrotīt piedurknes un sākt mācīt, tad skaidrs, ka bērna vēlme runāt patiesību zūd. 

Mūsdienās ir bērnu tiesības, fiziski aizskart nedrīkst. Ja pusaudzis lamājas uz vecākiem, pirmkārt, vecākiem tik un tā ir iespējas pusaudzi sodīt – ar humāniem sodiem, piemēram, kaut ko nedodot, nelaižot, kaut kur neatbalstot. Sabalansētu soda sistēmu neviens nav neatcēlis. Un otra lieta – ir jāizpēta, par ko pusaudzis dusmojas. Tagad prasības vecākiem ir daudz augstākas nekā cilšu sabiedrībās. Arī tēviem šobrīd jāzina i bērnu psiholoģija, i bērnu slimības, i kā runāt ar pusaudzi, turklāt par lietām, par kurām agrāk vispār nevajadzēja runāt: smēķēšana, alkohola lietošana, narkotikas, seksuālās attiecības, romantiskās attiecības, kontracepcija, pedofila apdraudējumi u.c. Visu laiku ir jāaug līdzi. Šobrīd daudzi vecāki aug līdzi, lai palīdzētu mācīties – cītīgi risina algebras un citus uzdevumus. Bet ne tik daudz, lai izprastu bērna emocionālo dzīvi un rastu ieteikumus. Ejot laikam līdzi, vecākam ir iespēja saglabāt autoritāti pusaudža acīs. 

 

Vai atceraties pats savu pusaudža dumpi? Es sevi atceros kā briesmīgu pusaudzi – ar īstu dumpi.

Jā, atceros – runāju pretī, nepiekritu, kad vajadzēja, pateicu, ko domāju. Bija lietas, par kurām zināju – šo mammai teikt nevajag un, ja vajadzēja glābt savu ādu, sameloju. Tādi adaptīvie meli. Baltie meli savukārt ir, kad, sakot patiesību, nav nekāda ieguvuma. Baltie meli ir pazīstami visā sabiedrībā, tos lietojam plaši, arī es.

 

Tāds labais pusaudža piemērs – atļāvāties vecākiem pateikt. 

Tā ir, jā. Taču gudri vecāki paši var paprasīt. Dažkārt vecāki, atceroties savu bērnību, saka – par apsaukāšanos skolā saviem vecākiem nedrīkstēju teikt. Ja vecāki ir gudri, tad viens jautājums savam bērnam ir – vai tev skolā ir draugi? Un būtu jāuztraucas, ja bērns nespēj iedraudzēties. Protams, ne vienmēr tas ko liecina, tomēr tam jāpievērš uzmanība. Otrs jautājums – vai tevi skolā apsaukā? Principā tas nav nekas traģisks, jo visus skolā apsaukā. Arī mani skolā apsaukāja, un arī es apsaukājos. Būtiski ir saprast, kā bērns atbild, kad viņu apsaukā? Normāli ir, ja māk apsaukāties pretī. Jo apsaukāšanās ir konkurence asvārdībā. Ja bērns nespēj apsaukāties pretī, tad viņš nespēj aizstāvēt savu viedokli. Kādreiz viena mana meita prasīja – meitenes apsaukājas, ko man darīt? Es teicu, ka ir jāapsaukājas pretī. Nopūtās – baigais psihoterapeits. Prasīju, ko tad viņa gribētu – lai es aizeju uz skolu un sarāju šīs meitenes? 

Trešais jautājums savam bērnam – vai tu pats apsaukājies? Bērniem ir jāmāca apsaukāties kulturāli – bez rupju vārdu lietošanas, reaģējot uz kādu citu, kurš apsaukājas. Būtu jāprasa, vai bērns nepiedalās mobingā, proti, kad visa klase apsaukā vienu. 

Cik daudz vecāku šādus jautājumus uzdod? Vecāki grib iedomāties, ka viņu bērns ir labākais, tāpēc neiedomājas aprunāties par šādām lietām. Tāpēc, ja vecāks izlasa vai uzzina par skolas dzīvē pastāvošām problēmām, tad bērnam apjautājas, kā ar šo klājas viņam. 

 

Bet kurā brīdī varam uzskatīt, ka bērns ir agresors? Jo ne jau visas apsaukāšanās ir mobings.

Atceros, kā mēs apsaukājāmies skolā. Tas nebija mobings – mēs apsaukājāmies viens uz otru ar savu labāko draugu. Pat stundām tā varējām, piemēram, izkropļojām viens otra uzvārdus. Kopīgi visur gājām, spēlējām un ēdām saldējumu. Ir jāizvērtē, cik bērna apsaukāšanās ir ar ļaunumu un sadismu, un cik ar veselīgu konkurenci, mācoties otram pateikt tā, ka viņš nezina, kā atbildēt. Verbālais bokss. 

Jāsaprot, ka apsaukāšanās laikā tiek meklēts, kam varētu piekasīties – biksēm, augumam, matu krāsai. Un tas nav ļaunums. Savukārt tas, kurš apsaukājas, ātri pamana, uz ko tiek reaģēts. Ja saspringst, pieminot ģērbšanās stilu, tad tieši to turpina. Ahā, tātad tā ir viņa vājā vieta! Taču tam, kuru apsaukā, uzdevums ir atrast vājo vietu šim, kurš neliekas mierā. Atrast vājo vietu un izdomāt, kā to smieklīgi apspēlēt. Vēlams, bez rupjiem vārdiem. 

Kādreiz viena mana meita prasīja – meitenes apsaukājas, ko man darīt? Teicu, ka ir jāapsaukājas pretī. Nopūtās – baigais psihoterapeits.

Ja vecāki šīs lietas uztver veselīgi, tad ar bērnu var apspriest, ko var atbildēt pretī. Ja neko nevar izdomāt, tad laba metode ir tieši to pašu teikt pretī. Ja teic, ka tu esi resnais, tad, lai cik otrs tievs nebūtu, teikt – nē, tu pats esi resnais. “Paņemt” uz neatlaidību. Atceros savu pacientu, kurš pārdzīvoja, ka apsaukā viņa dēlu, ieteicu šo pašu metodi. Pacienta sieva šo ideju entuziastiski pārtvēra un sarīkoja ar bērnu lomu spēles – mamma apsaukājās, un bērns pretī. Bērnam skolā apsaukāšanās pēc nedēļas beidzās. 

 

Vai jums kā psihoterapeitam, audzinot savus bērnus, ir bijusi situācija, kad domājat – hei, man pašam vajag padomu! 

Kad meitas gāja bērnudārzā, bija puikas, kas sāpīgi spēra. Kad runāju par šo ar audzinātāju, tad bija sajūta, ka viņa nenoreaģēja; meita pat teica, ka pēc tam audzinātāja pret viņu sākusi izturēties neiecietīgāk. Ko vēl es varēju darīt? Kad satiku šo puiku, mazliet piedraudēju viņam. Pēc tam teica, ka psihoterapeits Utināns draud maziem bērniem (smejas). Es domāju – johaidī, ko vēl es varu izdomāt? Man atlika meitai paskaidrot, ka neviena metode nedarbojas un vienīgais, ko varu pateikt – jāpaciešas līdz pusaudža gadiem, un šis pats puika ar ziediem tev pakaļ skries. 

 

Varbūt dažkārt nav būtiski situāciju atrisināt, bet mēģināt. Jo tad bērns sajūt, redz, ka vecākam rūp.

Jā, tieši tā – bērnam ir jāredz, ka vecākiem rūp.