Gulēšana kopā. Cik ilgi?

Viedokļi par bērnu un vecāku kopā gulēšanu ir dažādi: no atbalstītas kopīgas snauduļošanas līdz izbrīnam – ārprāts, jūs guļat kopā?! Ir vairāki ar bērna audzināšanu saistīti jautājumi, kuros neatkarīgi no tā, ko vecāki izvēlas darīt, kāds viņu lēmumu nosodīs. Tie būs vai nu citi vecāki, vecvecāki, eksperti, pediatri, vai vēl kāds cits. Kad runa ir par bērna gulēšanu, vecāki tiek vērtēti neatkarīgi no tā, vai izvēlas mazo likt gulēt atsevišķā gultā un istabā vai guļ kopā ar viņu.
  • Sabīne Bērziņa

    Sabīne Bērziņa

    Psiholoģe, “Mammamuntetiem.lv” eksperte

Kopā gulēšana pati par sevi ar bērnu nav problemātiska, tā nav cēlonis sliktākām pāra attiecībām, bet gan tie vecāki, kam ir sarežģītas savstarpējās attiecības, biežāk guļ kopā ar bērnu, nevis viens ar otru.”

FOTO:

Kopā gulēšana pati par sevi ar bērnu nav problemātiska, tā nav cēlonis sliktākām pāra attiecībām, bet gan tie vecāki, kam ir sarežģītas savstarpējās attiecības, biežāk guļ kopā ar bērnu, nevis viens ar otru.”

Rietumu sabiedrībā šobrīd kopā gulēšana nav norma [1], taču patiesībā vecākiem ir svarīgi saprast, kāda izvēle ir saskaņā ar viņiem pašiem – vai viņi vēlas gulēt kopā vai atsevišķi ar bērnu? Katram no šiem lēmumiem ir savi plusi un mīnusi. Ir dati, ka 23 % citu bērnu mātes nosoda tās ģimenes, kurās bērni guļ vienā gultā ar saviem vecākiem [20]. 

 

Nav vienas pareizās atbildes – gulēt vai negulēt kopā 

Kopā gulēšana vai negulēšana ir visai pretrunīgs jautājums Rietumu sabiedrībā. Pētot 40 ASV sarakstītās grāmatas par gulēšanu, 28 % to izteikts viedoklis, ka kopā gulēt ir pieņemami, 40 % grāmatās pausta nostāja pret kopā gulēšanu un 32 % autori atturējās izdarīt secinājumus par šo [2]. 

 

Vēsturiski kopā gulēšana bijis visbiežākais veids, kā bērni gulēja [3]. Salīdzinoši nesen šāda prakse kļuvusi mazāk populāra, jo industrializācijas ceļā parādījās bērnu gultiņas, šūpulīši, citi veidi, kā barot zīdaiņus [4]. Tika izstrādātas arī medicīniskās vadlīnijas par to, ka kopā gulēšana saistāma ar bērnu augstāku nosmakšanas risku un pēkšņās nāves sindromu [5]. Brīdī, kad kopīga gulēšana vairs nebija nepieciešama bērna izdzīvošanas nodrošināšanai, Rietumu sabiedrības pārgāja uz uzskatu, ka bērnam jāguļ pašam uz savas gulēšanas virsmas [6]. Rietumu kultūras vecāku un profesionāļu pārliecība veidojās tāda, ka kopīga gulēšana traucē vecāku partnerattiecībām un kavē bērna autonomiju [6–8]. Šajā rakstā apkopotas medaļas abas puses – vecāku un bērnu ieguvumi un zaudējumi, guļot kopā –, lai katrs vecāks var izdarīt sev piemērotāko izvēli saistībā ar bērna gulēšanu, neatkarīgi no tā, kas mūsu sabiedrībā šobrīd ir pieņemtākais variants.

 

Iemesli, kāpēc negulēt kopā ar bērnu

1.Drošības apsvērumi

Sākot ar gada vecumu, vienīgie drošības apsvērumi, kas pastāv, guļot kopā, saistāmi ar vecāka alkohola, narkotisko vielu lietošanu un kopīgu gulēšanu ar bērnu, jo, esot vielu ietekmē, pieaugušā spēja miegā reaģēt uz bērna signāliem samazinās. Vielu ietekmē vecāks var nenoreaģēt, ja, piemēram, ir uzgūlies mazajam virsū. Protams, pat ja eksperti neiesaka kopā gulēšanu pirmajā dzīves gadā, realitāte ir citāda – 60 % vecāku atzīst, ka pirmajā dzīves gadā vismaz kādu nakti ir gulējuši kopā ar savu bērnu [10]. 

 

2. Labāks un ilgāks miegs

Vecāki guļ un izguļas labāk, ja bērns guļ atsevišķā istabā. Bērni guļ vienlīdz labi gan savā istabā, gan vecāku istabā. Ja vecāki izvēlas gulēt vienā istabā ar bērnu, viņi biežāk pamostas naktī [11] un gan bērni, gan vecāki vidēji guļ par 51 minūti mazāk nekā tie vecāki un bērni, kas guļ atsevišķi. Tāpat vecāki, kuri guļ kopā ar bērnu, ziņo par augstāku stresa līmeni, trauksmi un depresijas simptomiem [12]. 

 

3. Vairāk laika sev un partnerim

Ja vecāks iet gulēt kopā ar bērnu, ir mazāk laika, kurā vecāks var būt kopā ar partneri, atpūsties, atgūt spēkus. Guļot kopā ar bērnu, vecākiem divvientulības laiku noorganizēt ir daudz sarežģītāk, taču noteikti nav neiespējami. ASV pētījumi rāda, ka tieši Rietumu kultūrā, kur atsevišķa vecāka un bērna gulēšana ir norma, kopīga gulēšana ar bērnu pēc 6 mēnešu vecuma biežāk ir saistīta ar sarežģījumiem vecāku partnerattiecībās, ar mazāku vecāku savstarpējo sadarbību un mātes depresiju [10]. Te gan jāņem vērā, ka kopā gulēšana ar bērnu pati par sevi nav problemātiska, tā nav cēlonis sliktākām pāra attiecībām, bet gan tie vecāki, kam ir sarežģītas savstarpējās attiecības, biežāk guļ kopā ar bērnu, nevis viens ar otru. 

 

Iemesli, kāpēc gulēt kopā ar bērnu

Pirms aplūkot ieguvumus, jāizprot, ka ir divi dažādi ceļi uz vecāku un bērnu kopā gulēšanu. Vienā gadījumā vecāks izdara apzinātu izvēli gulēt kopā ar bērnu, jo vecākam šāda kopā gulēšana ir patīkama un iepriecinoša; vecāks vēlas ciešākas attiecības ar bērnu; mamma vēlas zīdīt bērnu naktī, un kopā gulēšana zīdīšanas nodrošināšanai ir ērtāka. Vecāks vēlas mierināt nemierīgu, slimu bērnu, vai kopā gulēšana ir ģimenes tradīcija [13; 14].

Otrs variants ir, ka kopā gulēšana nav apzināta vecāku izvēle, bet notiek dažādu apstākļu dēļ, piemēram, vecāks guļ kopā ar bērnu, jo mazajam nav savas istabas vai gultas. Vecākam, iespējams, neizdodas nolikt bērnu gulēt atsevišķā gultā bez mazuļa dusmu izvirdumiem un savstarpējiem konfliktiem. 

 

Par ieguvumiem saistībā ar kopā gulēšanu var runāt tad, ja tā ir vecāka apzināta izvēle. Ja tā ir situācijas vadīta kopā gulēšana, kuru pieaugušais izvēlas nelabprātīgi, tad nav šo pozitīvo saistību.

 

1.Ilgāka zīdīšana ar krūti

Pētījumi rāda, ka tās mammas, kas guļ kopā ar bērnu, arī ilgāk baro bērnu ar krūti [15–18]. 

 

2. Mātes un bērna labsajūta

Tāpat, ja vecāks ir apzināti izvēlējies gulēt kopā ar bērnu, tas ir saistīts ar zemākiem mātes depresijas rādītājiem un bērns ir mazāk emocionāls [21].

 

3. Savstarpējā piesaiste 

Reklāma
Reklāma

Ja vecāki apzināti izvēlas gulēt ar bērnu, tā ir iespēja baudīt ķermenisku tuvību ar mazo. Katram bērnam pienāks vecums, kad viņš vairs nevēlēsies gulēt kopā ar vecākiem, līdz ar to kopā gulēšana pēc bērna viena gada vecuma sasniegšanas ir iespēja vecākam izbaudīt šo ķermenisko tuvību ar savu mazuli, kas kopumā veicina labsajūtu, savstarpējo saikni un tuvību [19]. Turklāt dažu vecāku darba grafiks varētu būt arī tāds, ka citādi bērnu nesatiek – kopā gulēšana ļauj būt kopā ar viņu. 

 

Vai kopā gulēšanai ir kādi citi ieguvumi vai zaudējumi – nav zināms. Pietrūkst pētījumu datu.

 

Kad pienācis laiks bērnam gulēt atsevišķi? 

Katra vecāka dzīvē pienāk brīdis, kad tiek uzdots jautājums – varbūt bērns tomēr var pārcelties uz savu gultu? Iemesli šādam lēmumam var būt dažādi – otra bērna ienākšana ģimenē, vecāku vēlme pēc kvalitatīva miega, pēc laika sev. Nav viena konkrēta vecuma, kad obligāti bērnam būtu jāguļ savā gultā. Ja to neizlems vecāks, mazais pats pateiks, ka vairs nevēlas gulēt kopā ar vecākiem. Ņemot vērā Japānas piemēru, varam paredzēt, ka līdz 10 gadu vecumam bērns pats izvēlēsies aizvien vairāk būt neatkarīgs un nevēlēsies gulēt kopā ar vecākiem. Japānā, kur kopā gulēšana ir norma, tipiski bērni guļ kopā ar vecākiem līdz nākamā bērna ienākšanai ģimenē, un ik pa laikam lielie bērni dodas atpakaļ vecāku gultā līdz pat desmit gadu vecumam. Vecāki Japānā šo lēmumu gulēt kopā pamato ar bērna labsajūtu un drošības sajūtas veicināšanu, ciešāku kontaktu ar bērnu [22].

 

Vai gulētiešana ir prasme?

Viena ekspertu fronte apgalvo, ka bērns pats izaugs no šī kopā gulēšanas posma un kādā brīdī būs gatavs iet gulēt savā gultā; ja vien vecāks to nevēlas, nav jāpanāk, ka bērns guļ savā gultā. No otras puses ir eksperti, kas kopā gulēšanu uzskata par ieradumu, un spēja pašam aizmigt ir prasme, kuru var trenēt no bērna piedzimšanas, taču jārēķinās, ka, tieši tāpat kā trenējot jebkuru prasmi, bērns izrādīs nepatiku, jo jebkādas prasmes apgūšana nav viegla. Raugoties no skatupunkta, ka aizmigšana ir prasme, kura ir jātrenē, tad kopīga gulēšana ar bērnu šo gulēt aiziešanas prasmi neveicina. Vecāks, guļot blakus bērnam, ir kā ārējs miega regulators – paglauda, padzied, pamasē, kamēr mazais aizmieg. No prasmju viedokļa bērns saprot: lai viņš spētu aizmigt, viņam ir nepieciešama vecāka palīdzība. 

 

 

Bērni patiešām nevēlas gulēt vieni paši, jo tas ir grūtāk – jābūt pašam ar sevi, pašam jātrenē spēja aizmigt, sevi mierināt, jāspēj izturēt garlaicību. Salīdzinot Japānas (kopā gulēšanas prakse) un Amerikas bērnus (atsevišķa gulēšana), ASV bērnu vecāki būtiski biežāk ziņoja par cīnīšanos un konfliktēšanu ar bērnu pirms gulētiešanas [22]. Šo cīniņu daži eksperti un vecāki interpretē, kā “bērns tam nav gatavs”, taču no uzvedības zinātnes skatupunkta bērna nepatika, niķošanās un raudāšana pirms gulētiešanas ir līdzīga jebkurai citai darbībai, kur mazais labprātāk izvēlas sev vieglāko un patīkamāko ceļu un izvairās no nepatīkamā. 

 

Bērni patiešām nevēlas gulēt vieni paši, jo tas ir grūtāk – jābūt pašam ar sevi, pašam jātrenē spēja aizmigt, sevi mierināt, jāspēj izturēt garlaicību. 

 

Un te ir jautājums vecākiem – vai arī citos gadījumos mēs izvēlamies to variantu, kas bērniem sagādā vairāk patikas, lai nebūtu jāsaskaras ar mazuļa neapmierinātību un raudāšanu? Piemēram, bērni tipiski izvēlēsies konfekti, nevis brokoli, jo, ēdot saldus produktus, smadzenes izdala virkni laimes hormonu. Tāpat patīkamāk un vieglāk ir skatīties animācijas filmu visas dienas garumā nekā zīmēt vai skatīties grāmatu, kas prasa lielāku bērna piepūli. Šajos gadījumos vecāks tipiski nejūtas nekomfortabli izturēt bērna neapmierinātību un raudāšanu, ja viņš nesaņem to, ko grib, taču patstāvīgas gulēšanas jautājumā bieži vērojama vecāku vainas sajūta par bērna emocijām. 

 

Miega treniņi 

Tā kā bērna raudāšana vecākos izraisa daudz emociju, arī vārdi “miega treniņš”, kā mērķis ir panākt, ka bērns spēj aizmigt viens pats, savā istabā, ir ar vienlīdzības zīmi tam, ka “vecāks ieliks bērnu tumšā istabā, neliksies par bērnu ne zinis, kamēr mazais būs noraudājies līdz vemšanai. Bērns sapratīs, ka neviens viņam nesniegs palīdzību, un pārstās raudāt, lai gan patiesībā izjutīs milzīgu stresu.” Realitātē miega treniņam ir dažādas pieejas. Visbiežāk gan jaunā prasme aizmigt pašam tiek trenēta pakāpeniski, piemēram, pārejot no vienas kopīgas gultas uz bērna gultu turpat blakus vecāku gultai. Vēl variants ir vecākam būt blakus bērna istabā uz sava matrača, palēnām palielinot attālumu. Sākumā paglauda, padzied bērnam pirms miega, bet negaida, līdz viņš ir pilnībā aizmidzis, pirms dodas savās gaitās. 

 

Ja iedomājaties paši sevi situācijā, kur jāapgūst jaunas prasmes, piemēram, mācoties braukt ar auto, – visas prasmes tiek iemācītas pakāpeniski, nevis pirmajā nodarbībā instruktors ieved aktīvākajā satiksmē un atstāj vienus, cerot, ka paši visu iemācīsimies. Ir taisnība – miega treniņš jeb jaunās prasmes apguve pašam aizmigt var būt saistīta ar bērna raudāšanu, un tas ir normāli. Vecāki arī zina, ka bērna raudāšana ir dažāda. Dažkārt bērns tikai īd, jo ir neapmierināts, ka jāguļ vienam pašam, taču var gadīties, ka raud tā, ka nav spējīgs vairs nomierināties. Raudāšana, kad bērns nav spējīgs vairs sevi savākt un nomierināties, nekādā veidā neveicina labvēlīgu gulētiešanas prasmju apguvi, savukārt mazliet ļaut bērnam būt neapmierinātam un raudāt ir pieņemami. 

 

Miega rutīna

Lai bērnam pāreja uz savu gultu, istabu un patstāvīgu aizmigšanu būtu vieglāka, svarīgi, ka vecāki pieturās pie skaidra dienas ritma. Bērnam ir jāzina, ka viņš ies gulēt pēc vakariņām, vannas, pidžamas uzvilkšanas, pēc vakara rituāla ar vecākiem, piemēram, pasakas, un ka tas vienmēr notiks tādā pašā secībā. Vecāka uzdevums ir izstāstīt, uzzīmēt šo dienas ritmu, dot bērnam laika robežas, cik vēl atlicis līdz gulētiešanai, lai tas būtu paredzams. 

 

Otra lieta, kas mazina bērna pretestību pirms gulētiešanas, ir konsekventas (vienmēr vienādi, bez izmaiņām, lielām atkāpēm) vecāku darbības. Te varbūt vieglāk iedomāties kādu citu piemēru – ja bērns veikalā raud, jo grib kādu konkrētu saldumu, un vecāks šo saldumu pēc bērna niķošanās nopirks, nākamreiz veikala apmeklējuma laikā bērns uzvedīsies tāpat, lai panāktu savu. Līdzīgi ir ar gulētiešanu – bērns kašķēsies, lai panāktu, ka vecāks ir klātesošs un palīdz viņam aizmigt. Taču šī niķošanās ar laiku mazināsies, ja pieaugušais konsekventi pieturēsies pie tā, ka bērns guļ pats pēc tam, kad viņš nodzied dziesmu un iet ārā no istabas pat, ja mazais nav aizmidzis. Ja bērns niķojas, vecāks ļauj to darīt. Ja bērns paliek ārkārtīgi niķīgs un nespēj pats tikt galā, vecāks viņu nomierina un atkal iet ārā no istabas, kamēr bērns nav aizmidzis. Tādējādi bērns saprot, ka vecāki palīdzēs nomierināties, taču aizmigt nāksies paša spēkiem. Ja bērns sāk raudāt, kad pieaugušais dodas ārā no viņa istabas, vai bērns nakts laikā atnāk uz vecāku gultu, svarīgi tomēr skaidri pieturēties pie norunātā – bērns iet gulēt savā gultā. Konsekvence veicina to, ka dusmu izvirdumi būs arvien mazāki. 

 

Atsauces

  1. Parker-Pope, T. Shhh. My child is sleeping (in my bed, um, with me). New York Times. October 23, 2007. Pieejams: www.nytimes.com/2007/10/23/health/23well.html?_r=3&oref=slogin& pagewanted=all Accessed January 26, 2011.
  2. Ramos. K D.; Youngclarke, D. M. Parenting advice books about child sleep: cosleeping and crying it out. Sleep. 2006;29(12):1616-1623.
  3. Thoman, E. B. Co-sleeping, an ancient practice: issues of the past and present, and possibilities for the future. Sleep Med Rev. 2006 Dec;10(6):407-17. doi: 10.1016/j.smrv.2005.12.001. Epub 2006 Nov 16. PMID: 17112752.
  4. Mileva-Seitz, V. R.; Bakermans-Kranenburg, M. J.; Battaini, C.; Luijk, M. P. Parent-child bed-sharing: The good, the bad, and the burden of evidence. Sleep Med Rev. 2017 Apr;32:4-27. doi: 10.1016/j.smrv.2016.03.003. Epub 2016 Mar 15. PMID: 27107752.
  5. Vennemann, M. M.; Hense, H. W.; Bajanowski, T.; Blair, P. S.; Complojer, C.; Moon, R. Y.; Kiechl-Kohlendorfer, U. Bed sharing and the risk of sudden infant death syndrome: can we resolve the debate? J Pediatr. 2012 Jan;160(1):44-8.e2. doi: 10.1016/j.jpeds.2011.06.052. Epub 2011 Aug 24. PMID: 21868032.
  6. McKenna, J. J.; Ball, H. L.; Gettler, L. T. Mother-infant cosleeping, breastfeeding and sudden infant death syndrome: what biological anthropology has discovered about normal infant sleep and pediatric sleep medicine. Am J Phys Anthropol. 2007;Suppl 45:133-61. doi: 10.1002/ajpa.20736. PMID: 18046747.
  7. Okami, Paul & Weisner, Thomas & Olmstead, Richard. (2002). Outcome Correlates of Parent-Child Bedsharing: An Eighteen-Year Longitudinal Study. Journal of developmental and behavioral pediatrics: JDBP. 23. 244-53. 10.1097/00004703-200208000-00009.
  8. Owens, J. A. Cosleeping J Dev Behav Pediatr. 2002 Aug;23(4):254-5. doi: 10.1097/00004703-200208000-00010. PMID: 12177572.
  9. American Academy of Pediatrics Task Force on Sudden Infant Death Syndrome. SIDS and other sleep-related deaths: Updated 2016 recommendations for a safe infant sleeping environ- ment. Pediatrics. 2016;138(5):e20162938. Pieejams: https://doi.org/10.1542/ peds.20 16-2938.
  10. Teti, D. M.; Shimizu, M.; Crosby, B.; Kim, B. R. (2016). Sleep arrangements, parent-infant sleep during the first year, and family functioning. Developmental psychology52(8), 1169–1181. Pieejams: https://doi.org/10.1037/dev0000148
  11. Volkovich, E.; Ben-Zion, H.; Karny, D.; Meiri, G.; Tikotzky, L. (2015). Sleep patterns of co-sleeping and solitary sleeping infants and mothers: a longitudinal study. Sleep Medicine, 16(11), 1305–1312.doi:10.1016/j.sleep.2015.08.016
  12. Covington, L.; Armstrong, B.; Black, M. (2018). Perceived Toddler Sleep Problems, Co-sleeping, and Maternal Sleep and Mental Health. Journal of Developmental & Behavioral Pediatrics:39,(3)238-245.  doi: 10.1097/DBP.0000000000000535
  13. Hauck, F. R.; Signore, C.; Fein, S. B.; Raju, T. N. Infant sleeping arrangements and practices during the first year of life. Pediatrics. 2008;122(Suppl 2):S113-20. https://doi.org/10.1542/ peds.20 08-1315o.
  14. Salm Ward, T. C.; Balfour, G. M. Infant safe sleep interventions, 1990–2015: a review. J Community Health. 2016;41(1):180-96. Pieejams: https://doi.org/10.1007/s10900-015-0060-y.
  15. Ball, H. L. Reasons to bed-share: why parents sleep with their infants. J Reprod Infant Psychol. 2002;20(4):207-221.
  16. Ball, H. L. Bed-sharing practices of initially breastfed infants in the first 6 months of life. Inf Child Dev. 2007;16(4):387-401.
  17. Horsley, T.; Clifford, T.; Barrowman, N.; Bennett, S.; Yazdi, F.; Sampson, M. et al. Benefits and harms associated with the practice of bed sharing: a systematic review. Arch Pediatr Adolesc Med. 2007;161:237-45.
  18. McKenna, J. J.; Mosko, S. S.; Richard, C. A. Bedsharing promotes breastfeeding. Pediatrics. 1997;100(2):214-9.
  19. Morelli, G. A.; Rogoff, B.; Oppenheim, D.; Goldsmith, D. Cultural variation in infants’ sleeping arrangements: questions of independence. Dev Psychol. 1992;28(4):604-613.
  20. Judgment on Mothers, Maara Fink, TEDxToledo. Pieejams: 
  21. Taylor, N.; Donovan, W.; Miles, S.; Leavitt, L. Maternal control strategies, maternal language usage and children’s language usage at two years. National Library of Medicine. Pieejams: https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/18925991/
  22. Cosleeping in context: Sleep practices and problems in young children in Japan and the United States. National Library of Medicine. Pieejams: https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/10201715/