Bērnu modes speciāliste Linda Raituma: ļaujiet ar svētku kleitu bērnam uzkāpt kokā!

“Augsta amatpersona man teica, ka mans māmiņas grūtnieces fantāziju biznesiņš noturēsies divus gadus,” teic Linda Raituma, Latvijas bērnu modes zīmola “Paade mode” vadītāja. Šāda piezīme Lindai iedzēlusi – to viņa neslēpj – un vienlaikus devusi spītu iet tālāk. Atklāta saruna gan par ceļu uz “Paade mode” starptautiskajiem panākumiem un teju miljonu eiro lielu apgrozījumu, gan to, kādi pandēmijas laikā bijuši izaicinājumi zīmolam un arī Lindai mammas lomā.
  • Inga Akmentiņa-Smildziņa

    Inga Akmentiņa-Smildziņa

FOTO:

“Mums ir ļoti laba komanda! Ja teicamnieki mācību gada beigās saņem liecību ar “teicami”, tad arī mēs kovidlaikā nopelnījām “teicami”,” – tā Linda.

Jauna māmiņa ar mazu puiku pie rokas – tādu atceros “Paade mode” zīmola radītāju Lindu Raitumu iepazīstoties. Tobrīd viņa nupat bija nodibinājusi savu uzņēmumu un rīkoja jaunās kolekcijas prezentāciju. Arī es tajā laikā biju jauna māmiņa ar diviem bērniem un pirms pāris gadiem dibinātu “Mammamuntetiem.lv”. Jaunas, ar apņēmības dzirksti acīs un vienlaikus jau ar dažiem nobrāzumiem, ejot uzņēmējdarbības neparedzamo taku. Ir pagājuši desmit gadi, un mēs satiekamies uz sarunu. 

 

Kā tev kovidlaikā ir gājis?

Kovidlaiku varu dalīt divās atsevišķās tēmās un nezinu, par kuru vieglāk runāt, – iespējams, par darbu. Jo ir darba jautājumi, un ir mājas.

Par kovidu uzzinājām starpposmā starp divām izstādēm – bijām Ņujorkā un pēc pusotras nedēļas bija jābrauc uz Ķīnu. Un vienā dienā viss sāka atcelties – izstādes, lidojumi. Uz otru izstādi neaizbraucām, un jau tad sapratu, ka mums ir ziepes visos līmeņos. Lai saprastu, kā kovids var iegriezt bērnu modes uzņēmumam, ir jāzina, ka viss mūsu galvenais bizness ir eksports – mēs eksportējam uz Ameriku, Ķīnu, Koreju, Krieviju, arābu valstīm, Eiropu. Pa visu pasauli! Ja tur ir slikti, tad mēs no tā neizsprūkam. Ja citiem diena sākas ar Latvijas ziņu lasīšanu, mēs skatāmies starptautiskās ziņas. Un vēl – kolekcijas tiek veidotas no ļoti daudzveidīgiem materiāliem, mums ir kleitas, mēteļi, zeķes u.c., kopumā apmēram 50 izejmateriālu piegādātāju no visas pasaules, un arī šie izejmateriālu ražotāji ir atkarīgi no citām valstīm. Ierakties un sēdēt mājas ofisā Latvijā, kamēr paiet kovids, mums tā nebija iespējams. Taču mūsu veiksme bija tā, ka apģērbus ražojam Latvijā. 

Kad atbraucām no izstādes Ņujorkā, mums bija daudz, daudz pasūtījumu. Vispirms visus apzvanījām, vai pasūtījumi paliek spēkā. Tie palika spēkā. Pasūtījām materiālus un sākām strādāt, turot īkšķus, lai rūpnīcas paspēj saražot, kamēr kaut kas nav aizvērts. Tā bija diezgan baisa loterija. Un mēs tajā vinnējām. Lai gan, tagad atskatoties, ir skaidrs, ka šo situāciju pārvērtām 100% uzvarā, jo strādājām kā dulli! Ļoti daudzi lieli un arī mazi ražotāji sāka dot signālus veikaliem, ka nespēs izpildīt pasūtījumus, ka vismaz uz divām sezonām izkāpj no tirgus. Mums zvanīja lielie tirdzniecības centri, lai tikai nemainām domas, jo 50–60% zīmolu esot atteikuši izpildi, viņiem neesot ko tirgot. Sākām strādāt vēl aktīvāk, sanāca pat piesaistīt jaunus klientus – tieši pirms Covid pandēmijas bijām pieņēmuši komandā ļoti labu vairumtirdzniecības vadītāju. Viss veiksmīgi salikās pa plauktiņiem, mēs esam dubultojuši apgrozījumu, ja salīdzina ar laiku pirms kovida. 

 

Kā jums notiek ražošanas process?

Visus kolekciju paraugus mēs sašujam “mājās”, kā mīļi saucam mūsu studiju. Tad kopīgi vērtējam – vienam nepatīk šeit riša, citam tur, izstrīdamies, izkašķējamies, un, kad visi ir apmierināti, dodam ražošanai rūpnīcās. Kopumā mūsu apģērbu izgatavo piecās Latvijas rūpnīcās. Kovidlaikā “Paade modei” ir bijušas trīs kolekcijas. Pēdējo ražošanā nācās saskarties ar riskiem, ko nes līdzi rūpnīcu attieksme pret vakcināciju. Bijām vienojušies, ka preci izdos pēc divām nedēļām, taču vienas rūpnīcas visa komanda saslima...

 

“Mūsu apģērbs ir maksimāli videi draudzīgs, tomēr ne visas apģērba detaļas tādas ir, piemēram, cik daudzi var apmaksāt eko rāvējslēdzēju? Taču nesam šo domāšanu – ka apģērbu tev patiesībā vajag mazāk,” stāsta “Paade mode” radītāja.

 

Un kā šajā laikā veicās mājās?

Mums mājās ir divi pusaudži – 14 un 10 gadu. Atzīšos, ka skolas laiks man bija emocionāli grūts, un ļoti ceru, ka šajā mācību gadā bērni lielākoties varēs mācīties klātienē. Runājot par šo tematu, es varu arī apraudāties...

Ļoti sarežģīts laiks. Pirms tam mani bērni mācījās ar sudraba un zelta liecībām, un tagad piedzīvojām, ka liecības var izskatīties arī citādi (smejas). Tas ir normāli, ka šādos apstākļos pazeminās sekmes, bet bija grūta piemērošanās, pielāgošanās. Pēc apkārtējo vecāku stāstiem spriežot, domāju, ka tie, kam ir mazas skolas un klases, šo laiku varēja izdzīvot vieglāk, saņemt individuālāku uzmanību, bet mūsu bērni mācās lielā skolā. Pa dienu es biju darbā, bērnu skolas lietām varēju pieslēgties tikai vakarā. Protams, vakarā mājās pārrados ne jau svaiga kā no SPA, un man pretī ir bērni, kas jutušies vientuļi, bez komunikācijas, bez iespējām apmeklēt ierastos treniņus. Skola mums radīja drausmīgu stresu. Jā, meklējām arī speciālistu palīdzību; mums trūka skolas atbalsta – šķita, ka tiek sagaidīti pašorganizēti un pašmotivēti bērni. Bet vai mēs, pieaugušie, paši vienmēr esam pašorganizēti un pašmotivēti? 

 

Saki, kā tu vispār nonāci pie idejas par bērnu modes zīmolu? Vai uzreiz mērķēji uz starptautisko tirgu? Jo man ir sajūta, ka Latvijā lielākā daļa vecāku arvien nav gatavi tērēt būtiskus līdzekļus bērnu apģērbam – gan tāpēc, ka nevar atļauties, gan tāpēc, ka šķiet – bērni tāpat izaug. Kāda bija tava pirmsākuma ideja?

Kad izveidoju uzņēmumu, es biju diezgan augstās domās par sevi. Tagad man ir 40+, bet pirms 10 gadiem, kad uzņēmumu veidoju, man bija jūra līdz ceļiem. Man bija viens bērns, otru gaidīju.

 

Tāda tipiska situācija, kad sieviete Latvijā nolemj veidot savu uzņēmumu.

Jā, un es nekautrējos no tā. Sākumposmā no augstas amatpersonas Latvijā saņēmu publisku komentāru, kas man iedzēla; viņš teica aptuveni šādu domu: kas tas tad par biznesu? Māmiņas grūtnieces fantāziju biznesiņš, kas noturēsies divus gadus. Jā, tā bieži vien notiek. Un labi, ka tā notiek! Lai mammas mēģina piepildīt savus sapņus, notestēt idejas un spējas, ko Latvijas sievietēm sniedz pusotru gadu garais bērna kopšanas atvaļinājums! Protams, šī laika augstākā prioritāte ir bērns un veselība, tomēr tā nav algota darba situācija, kur diena paiet darbā un vakari veltīti ģimenei, – šādos apstākļos fiziski nepietiek laika un drosmes, lai padomātu par savas biznesa idejas īstenošanu. Protams, palīdz arī laimes hormons (smaida), kas tajā laikā mammām ir, – tas tiešām paceļ! 

 

Arī pašapziņu paceļ.

Jā, atskatoties uz sevi 30 +, man ar profesionālo pašapziņu viss bija kārtībā – es jau pirms otrās grūtniecības biju ļoti veiksmīga savā karjerā kā darba ņēmēja. Man bija veiksmīga karjera “Swedbank” grupā, kur darbu sāku kā vienkārša mārketinga speciāliste, vēl studiju gados un pat īsti nezinot, kas tas mārketings tāds ir. Tur nostrādāju gandrīz 10 gadus, kāpjot pa karjeras kāpnēm, un pēc tam apdrošināšanas kompānijā “Balta”, vadot filiāļu un aģentu tīklu visā Latvijā. Jaunības maksimālismā man likās, ka esmu gudra un profesionāli varu jebko. Un es arī varu jebko! Jo es ļoti daudz strādāju, uzticos savām darba spējām, es zinu, ko es nevaru, un zinu, ko varu. Man ir spēja paskatīties uz situāciju no putna lidojuma; daudziem tādas nav. Tas man nes veiksmi, un spēju paralēli vadīt vairākus projektus. 

Kad nolēmu veidot savu uzņēmumu, man bija dažādas domas. Es patiešām jutos tā, ka varu jebko. Taču gribēju arī ko tādu, kas man patīk. Sāku skatīties lietas par un ap bērniem, piemēram, kādas Latvijā ir bērnu mēbeles. Tolaik – pirms 10 gadiem – bērnu preču klāsts bija ļoti vājš, arī imports vājš. Pētīju un sapratu, ka neesmu gatava visām sarežģītajām lietām, kas bērnu mēbeļu ražošanā saistās ar drošību. Bērnu mēbeles ir daudz komplicētāk gan izveidot un testēt, gan sertificēt un eksportēt. Paliku pie modes zīmola idejas. Daudziem šāds jēdziens “bērnu mode” vispār neeksistē. Jo mums šeit, Latvijā, pasaules bērnu mode ir salīdzinoši nepieejama. Ir pāris veikaliņu, kuros var nopirkt dažus pasaules hitus bērnu modē. 

 

Kuri ir tie pasaules hiti?

Piemēram, visā pasaulē vecāki, kuri orientējas bērnu modē, ģērbj savus bērnus “The Animals Observatory”, “Mini Rodini”, “Bobo Choses”, “Milk and Biscuits”. Tie ir ikdienas apģērbu zīmoli, kas līdzīgi “Paade modei”. Būtībā nelieli zīmoli, kas iemantojuši starptautisku atpazīstamību. Latvijā no tā var nopirkt pavisam maz. Ļoti žēl. 

Atceros, kad pirms zīmola izveides pirmo reizi aizbraucām uz starptautisku izstādi un redzēju piedāvājumu, es teicu: ko vēl var uztaisīt? Izstāde, kurā ir 600 bērnu zīmoli, cits par citu superīgāks!

Sākot darbu pie “Paade mode”, es nepretendēju būt dizainere, tādu ambīciju man tajā laikā nebija. Biju izdomājusi, ka mums būs dizainers, kurš radīs dizainu, savukārt es atbildēšu par pārdošanu, mārketingu un visu to, kur esmu pro (smejas). Šādi tapa pirmā kolekcija. Tomēr secināju, ka man būs tomēr jākļūst arī bērnu modes pro, jo jābūt savam viedoklim, kaut vai tad, kad tavs dizainers tev jautā padomu par radīto. Tāpēc pirmās kolekcijas bija liela taustīšanās. Taču tad notika šāds pavērsiens. Bija atlikusi nedēļas līdz kolekcijas fotosesijai, kurā iesaistīti arī dažādi slaveni cilvēki. Man bija bail izgāzties – cilvēks no bankas vides uzvalciņā, ar īsiem matiem, zelta brillītēm. Un tās kolekcijas nav! Dizainere neceļ klausuli, viņai ilgstoša migrēna. Tā nu nedēļas laikā es pati izdomāju padsmit dažādas apģērbu vienības – kleitas, blūzītes, bikses utt. Zīmēt es nemācēju – pratu ekseļa tabulas aizpildīt, aprakstus gatavot! Bet tagad vajag radīt apģērbu. Skices es burtiski salipināju – ar papīriņiem. Meistari šos apģērbus uzšuva, sabildējām, un tā bija mūsu pirmā eksporta kolekcija. Mūsu pirmā fotogrāfe bija Aiga Rēdmane, par fotosesijas stilisti pieaicināju Santu Pīlēnu. Viss sanāca superīgi! Tolaik modē bija blogi, un par šo kolekciju uzrakstīja Santa Bindemane (tagad Santa Pīlēna – aut.), to pārpublicēja kāda franču blogere, un mums radās pieprasījums.

Ar šo kolekciju noķēru sajūtu, ka es varu pati. Protams, nebija viegli, bija kritumi – lai veidotu modi, ir jābūt rokrakstam, kolekcijās jābūt saskatāmai pēctecībai, tu nevari tikai kaut ko lipināt. Taču no šā brīža mums nav bijušas kolekcijas, kad žurnālisti pateiktu ko sliktu. Visu laiku ir: “Linda, wow! You did it again!” Tas ir katru sezonu, un mani tas tā baro!

 

Pag, bet tagad tev ir dizainers?

Nav. Kolekcijas radu pati, protams, sadarbībā ar tirdzniecības, ražošanas un mūsu radošās laboratorijas meistariem. 

 

Dizaineres migrēnas dēļ tu kļuvi par dizaineri? 

Jā, tā sanāk.

Reklāma
Reklāma

 

Tas ir vienreizēji!

Šī “Paadei” ir 15. kolekcija. Pēdējās trīs kolekcijas es simtprocentīgi taisu viena pati, bet gadu laikā dizaina jomā esam sadarbojušies ar Santu Pīlēnu, Edīti Ķirsi. Tai drosmei un pašapliecinājumam ir jāatnāk; traucēja arī stereotipi par dizaineru bohēmisko dabu, piemēram, likās, ka visi dizaineri lielāko dzīves daļu pavada, meklējot inspirācijas, gleznojot, dzīvojot ballītēs, pīpējot zāli un tamlīdzīgi. Man nekā no tā nav! 

 

Tikai nomainīju brilles, atlaidu matus un sāku mazliet drosmīgāk pret sevi attiekties, likās, ka beidzot sāku arī smuki izskatīties.

 

Drosme bija jānoķer. Un kādā brīdī sapratu, ka mode ir ļoti sistēmiska, ka tā ir arī liela matemātika. Kolekcijas vizuālā ideja man prasa aptuveni pusotru mēnesi. Bet viss pārējais ir matemātika, pētījumi, aprēķini un – ekseļa tabulas. Skaties, ko tavi klienti kādos reģionos pērk, kādas cenu kategorijas.

 

Un tas viss ir tava stiprā puse. 

Jā, tas viss man ir. Bet esmu arī sākusi zīmēt (smaida). 

 

“Mūsu klients netērē naudu, pērkot daudz lētu lietu, bet gan maz un kvalitatīvas. Šāda iepirkšanās šobrīd pasaulē ir aktuāla – tā vienlaikus ir domāšana par vides ilgtspēju. Tāpat modē ir izvēlēties vecmāmiņas adījumus un arī lietotās preces,” par to, kas šobrīd aktuāls modes pasaulē, stāsta Linda Raituma.

 

Pieminēji stereotipus par sievietēm māmiņām biznesā. Domāju, ka daļa taisnības tur ir. Bet vai tev uzreiz izdevās gūt peļņu un spēju pastāvēt? Piemēram, es pirmos pāris gadus pēc “Mammamuntetiem.lv” dibināšanas diezgan novērtēju un priecājos, ka vīram ir laba alga. 

Jā, tā ir svarīga puse, kas visām mammām, kuras sāk savu biznesu, ir jāsaprot – nekādas rozā brilles uz biznesa plānu! Sākumā uzņēmumā bija ģimenes ieguldījumi – no vīra, no manis. Bija brīdis, kad man palīdzēja arī draugi. Piemēram, aizbraukt uz pirmo izstādi Parīzē – dalība tajā maksā 5000 eiro. Pa Kalnciema tirdziņiem tu tādu naudu vienkārši nevari sakasīt! Protams, jaunajiem uzņēmējiem ir pieejami dažādi atbalsti, piemēram, no Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras. Bet katra izaugsme prasa ieguldījumu. Mazajiem uzņēmumiem pirmsākumos vajadzīga liela pacietība. Starptautiski mēs esam mazs modes zīmols – neraugoties uz to, ka drīz mums būs miljonu eiro liels apgrozījums. Nogurums bija neizmērojams – bez ģimenes atbalsta to nav iespējams izdarīt. No pirmdienas līdz piektdienai biju ofisā, savukārt brīvdienas pagāja tirdziņos, kur gāja visādi. Piemēram, no rīta sola labu laiku, aizvedu apģērbu, taču dienā līst. Viss salīst! Pielijušie apģērbi pēc tam jāžāvē, jātīra. Tas bija traki! Bija jāsastopas arī ar cilvēkiem, kuri nepieņem to, ka tu tur esi. Vēl viena lieta, kas bija jāpieņem, – manu statusa draugu reakcija (bijušie darba biedri, sadarbības partneri). Viņi visticamāk pārdzīvoja to, ka es, kurai tikko bija augsts amats, pēkšņi esmu tirdziņā starp lupatiņām. Bija kolēģi, kas nespēja man tirdziņā pienākt klāt, izlikās, ka neredz.

Kad pirmo reizi aizbraucu uz tirdziņu, arī man pašai bija diskomforts. Bet – ja es pati nevaru tirgot savu produkciju, ja nevaru godīgi uzklausīt atsauksmes, tad ko es vispār varu gribēt? Man nebija jākaunas, tas man nebija atkritiens, taču šim ir jābūt gatavam. Lai arī ko tu izdomātu ražot, būs tās pirmās reizes, kad pašam ir jāpastāsta, jāpārdod, jādabū sekotājs savai idejai. Un tas nav ērti, jo ne visi ir runātāji. Iespējams, cilvēki domā, ka esmu ekstraverta. Taču to man ir iemācījis darbs. Savā būtībā esmu jūtīga introverte; vislabāk jūtos, ja varu viena dārzā rušināties; man nevajag ballītes, tusiņus, man nevajag restorānus. 

 

Vai tu biji nolikusi, cik ilgi ļauj sev būt atkarīgai no ģimenes atbalsta?

Visgrūtākie bija pirmie trīs gadi. Taču man nebija tāda varianta – ka neizdodas. Arī mans vīrs šai idejai ļoti stipri ticēja, viņš man ir liels atbalsts. Dažreiz man pār vaigiem lija Niagāras ūdenskritumi, jo nesapratu, kāpēc neiet? Esmu taču gudrs cilvēks! Jāpārdod tikai piecas kleitiņas, bet nevaru – ko es daru nepareizi? Esmu tik daudz darījusi citu uzņēmumu labā! Atbildes atnāk tikai ar laiku. Vīrs bija kā stingrā mugura – zina, kad runāt, zina, kad klusēt, zina arī, kad vienkārši uzlikt roku uz muguras un ļaut tām niagārām plūst. Un tad viņš pasaka: viss būs labi, Linda. Un ir! Mums tūdaļ būs 15 gadu kāzu jubileja; katrai tādu vīru (smaida). 

Un vēl man grūti pieņemt lēmumu, ka mēs pārtraucam aktīvu mazumtirdzniecību Latvijā. Tu radi Latvijā, ar Latvijas ārēm iedvesmotus apģērbus, taču Latvijā nevari to tirgot. Bija jāpieņem lēmums – vai nu tu audz eksportā, vai arī ņemies pa tirdziņiem un pilsētas svētkiem, klausoties replikas: es jau arī to varu uzadīt, es jau arī to varu uzšūt. Un nākamās sestdienas tirdziņā tiešām kas līdzīgs ir uzšūts (smejas). 

 

Kur vislabāk šobrīd izdodas pārdot “Paade mode” apģērbus?

Šobrīd mēs esam ļoti stipri Amerikā – Ņujorkā mūsu apģērbus tirgo aptuveni 10 veikalos. Ļoti stipri esam Krievijā. Kovida laikā ievērojami izaugām Eiropā – esam piesaistījuši fantastiskus veikalus, kas nosaka visu tirgus toni. Un tad mums ir garšīgs un labs bizness gan arābu valstīs, gan Korejā, gan Ķīnā, bet Āzijas valstis ir tās, kur mums vajadzētu vēl augt.

 

Kā tev šķiet, kāpēc ne Latvijā?

Par to esmu daudz domājusi. Kad izslēdzām Latviju kā mazumtirdzniecības vietu, es vīram teicu – mēs atgriezīsimies tad, kad mēs varēsim to atļauties. Mājražotāji Latvijā neprot savam produktam noteikt cenu. Piemēram, neierēķina savu darbu. Taču, ja ar rokām adītai jakai, kuru tu adi nedēļu un kura adīta no ļoti labas dzijas, cena ir uzlikta 25 eiro un tu par šo cenu kaunies, tad tas nav normāli. Berlīnes tirdziņā tā maksātu ne mazāk kā 200 eiro, jo tā ir adīta ar rokām! Mēs gribam Eiropas līmeni, bet neesam gatavi par darbu adekvāti maksāt. Vai tu pats par nedēļu adītu jaku gribētu saņemt piecus eiro? Man savā laikā šādas diskusijas tirdziņos ir bijušas. Kāpēc lai Latvijas šuvējas saņemtu zemākas algas nekā Eiropā? Arī šuvējām mājās ir ģimenes. Vēl viena lieta, kas atstāj savu ietekmi, – mums ir pamatīgas tradīcijas rokdarbos. Gandrīz katrā ģimenē ir kāds, kurš ada vai šuj, kamēr Eiropā un pasaulē tas ir ekskluzīvi. Atrast audumu veikalu Francijā – tas ir gandrīz neiespējami. 

Tomēr nu jau vairākus gadus regulāri rīkojam klientu dienas savā studijā, iepriekš izziņojot datumus. Mūsu piedāvājums veidots outlet veidā, un noteiktam sortimentam ir lielas atlaides. 

 

 

Kas šobrīd ir pasaules aktualitātes bērnu modē?

Modes pasaulē – ne tikai bērnu – tiek runāts par ātro un lēno modi. Mēs, “Paade mode” piederam un piederēsim pie otrajiem. Lēnā mode rosina veidot savu garderobi ētiskā un estētiskā balansā; māca mērenību, to, ka mazāk ir vairāk, ka varbūt tā vietā, lai pirktu kaudzēm, mainīt piegājienu uz “individuāli”, “interesanti”, “pārdomāti”, “saskaņoti” un “atbilstošāk savai personībai”; aicina domāt par apģērba izcelsmi, tā tapšanas apstākļiem, tā ietekmi uz vidi, ķermeni; aicina cienīt arī sevi. 

Līdzībās runājot, piemēram, šobrīd Latvijā šī pieeja ir ļoti aktuāla ēšanas jautājumos. Daudz tiek runāts par sava ķermeņa cienīšanu, ka ir svarīga ēdiena pagatavošanai nepieciešamo produktu kvalitāte, ka būtiska ir izcelsme. Ceru, ka šis pāries arī uz modi.

 

Domāju, ka noteikti. Savukārt attiecībā uz slow food ideju vajadzētu piešķirt balvu pavāram Mārtiņam Sirmajam – par sabiedrības izglītošanu ēšanas kultūrā. 

Jā, piekrītu! Dažkārt, kad pieķeru sevi sūkstāmies, ka gribētos, lai mediji vairāk pievērš uzmanību bērnu modes tēmai, tomēr nākas atzīt, ka tajā ir arī mana atbildība – man būtu jāatvēl laiks sabiedrības izglītošanai par šo tēmu. Arī mums kā nozares līderiem vajadzētu par šiem jautājumiem runāt vairāk.

 

Noslēgumā gribēju uzjautāt – kāpēc savam zīmolam devi nosaukumu “Paade mode”? Tu saki, ka no Latvijas tirgus esi atteikusies, taču pats zīmola nosaukums veiksmīgi nes visu to latviskāko. 

Jā, esmu tajā visu iekodējusi (smaida). Nosaukums nenāca viegli! Mūsu kolekciju inspirācija nāk no Latvijas, taču tas nenozīmē, ka uz apģērbiem liekam auseklīšus – tas ir citādi. Piemēram, šī jaunā kolekcija saucas “Noķert vēju”. Tas ir stāsts par bērnību, kad esi gatavs pat vēju ķert, kad vari aizsapņoties – mana roka ir mušu lidlauks. Tas ir stāsts par prieku! Ziemas kolekcija savukārt ir par meža ogu spēku, par to, ka košākas, veselīgākas un stiprākas ir tieši tās ogas, kas augušas grūtākos apstākļos. Tas mazliet ir arī kovida kontekstā – atgādinājums, ka šie apstākļi ir tādi, kuros ir jāvar mācīties būt stiprākiem. 

Bet pāde ir kods, ko esmu ielikusi un kas ir palicis nemainīgs. No pirmās dienas mums ir nostāja, ka radām tērpus, cienot bērna personību, pieņemot viņu, atzīstot bērnu, kāds viņš ir; ar savām drēbēm pār bērnu nedominējam, gribam, lai drēbes bērnu atbalsta, – lai bērns var darboties. Piemēram, visas mūsu radītās drēbes – arī svētku – ir mazgājamas veļasmašīnā. Ja man vajag ar svētku kleitu uzkāpt kokā, es to izdaru. Priekšplānā ir personības virzība un aicinājums ļaut bērnam pašam kombinēt savu apģērbu! Tas ir par “Paade mode”. Lai mazā personība var izpausties tā, kā to grib. Par pādēm senie latvieši sauca bērnus tad, kad viņus pieņēma ģimenē un sabiedrībā.