Man ir mājas bērns. Kā tas ietekmē viņa attīstību?

Mājas vai bērnudārzs? Nav vienas atbildes, kura vide bērna attīstībai ir piemērotāka. Būtiskākais ir sekot līdzi mazā cilvēka vajadzībām un izaugsmei. Rīgas pilsētas sākumskolas metodiķe Elita Šneidere un centra “Vivendi” klīniskā psiholoģe Kristiāna Kalniņa stāsta, kādas prasmes bērns var attīstīt mājās un kādas priekšrocības ir bērnudārzam.
  • Madara Kandevica

    Madara Kandevica

    Žurnāliste

  • Kristiāna Kalniņa

    Kristiāna Kalniņa

    klīniskā psiholoģe

  • Elita Šneidere

    Elita Šneidere

    Rīgas Pilsētas sākumskolas metodiķe

FOTO: Shutterstock.com

Nav iespējams viennozīmīgi izpētīt, kā atšķiras spējas pieaugušajiem, kuri pavadījuši bērnību mājās, un tiem, kas gājuši bērnudārzā.

Nav iespējams viennozīmīgi izpētīt, kā atšķiras spējas pieaugušajiem, kuri pavadījuši bērnību mājās, un tiem, kas gājuši bērnudārzā. Personību veido dažādi aspekti, piemēram, bioloģiski noteiktās iezīmes, pieredze, sociālā mijiedarbība ar citiem. Visas bērnam nepieciešamās prasmes var attīstīt abās vietās ar nosacījumu, ka to dara apzināti un mērķtiecīgi. Vienlaikus bērnudārzs var kļūt par pirmo vietu, kur bērns socializējas ārpus ģimenes un kur mācās noteikumus, piedzīvo dažādas situācijas, piemēram, iemācās dalīties, gaidīt savu kārtu vai zaudēt. Pirmsskolas iestādēs pedagogi māca, kā risināt problēmas un strīdus. Gadījumā, ja ģimenē ir vēl citi bērni, tad, visticamāk, šīs prasmes mazais mājās jau ir daļēji vai pilnībā apguvis.

Līdz pusotra divu gadu vecumam mazajam īpaši nav aktuālas citu bērnu emocijas un iejušanās otra ādā – socializēšanās kompetences nav pietiekami attīstītas. Vecums, kad saskaņā ar psiholoģijas zinātnes atziņām bērns varētu būt gatavs iet uz dārziņu un socializēties ārpus ģimenes, ir trīs gadi, tomēr tas ir tikai orientējošs, indikatīvs cipars, jo viss ir atkarīgs no bērna un vecāku iespējām. Vieni sāk apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi ap gada vecuma, savukārt citi dodas uz dārziņu vien piecos gados. Katrā valstī un kultūrā noteiktie uzskati par piemērotāko vecumu arī mēdz atšķirties.

 

  • Vai zināji? 
    No piecu gadu vecuma pirmsskolas izglītība Latvijā ir obligāta – tas nodrošina sagatavošanos skolas gaitu uzsākšanai.

 

Vides nozīme bērna attīstībā

  1. Mājas vide
    Bērns mājās gūst drošību, mīlestību un aprūpi. Tā ir vide, kur iespējams bērnam pievērst individuālu uzmanību – pielāgot dienas ritmu, ēdienu, daudz laika veltīt mazā cilvēka jau zināmām nodarbēm, attīstot kādu talantu vai spējas. Bērns var mierīgos apstākļos, citu netraucēts, izzināt to, ko vēlas, – pētīt kukaiņus, mācīties spēlēt mūzikas instrumentu, dejot vai kāpelēt pa kokiem dārzā. Mājas dzīvi var papildināt citas izzinošas nodarbes, piemēram, muzeju vai zoodārza apmeklēšana. Vecāki var ielikt pamatu bērna spējām prasmīgi socializēties. Svarīgi mājās runāt, kā bērns jūtas, nosaucot viņa emocijas un citu emocijas. Tas palīdz mazajam iepazīt sevi, savas vajadzības un robežas, pamanīt citus un rēķināties ar apkārtējiem. Skaidri noteikumi, vērtības un konsekvences ģimenē ļauj bērnam darboties kopā ar citiem, sākumā – ar ģimenes locekļiem, vēlāk arī ar citiem bērniem un pieaugušajiem. Ģimenē bērns gūst pārliecību par sevi un labo sajūtu “mani mīl”, kā arī “tas, ko es daru, ir labi, man izdodas”.
  2. Bērnudārza vide
    Vide organizēta, lai varētu attīstīt prasmes mācīties pašam un saglabāt interesi par šo procesu. Bērnudārzs piedāvā daudzveidīgas nodarbes: mākslu, matemātiku un spēles. Mājas apstākļos ir grūtāk radīt iespēju būt iesaistītam dažādu zināšanu apgūšanā netieši – mamma parasti nenovieto rēķināšanu stimulējošus materiālus bērna spēļu zonā. Nereti var novērot, ka, uzsākot dārziņa gaitas, bērni kļūst patstāvīgāki. Piecu gadu vecumā svarīgi būt vienaudžu grupā, kur bērni mācās veidot attiecības un sadarboties ar citiem grupā, tostarp grupas līderi. Dārziņā bērni mācās rīkoties dažādās situācijās, ievērojot savas un citu vajadzības.

 

Veiksmīga sociālo prasmju apgūšana sākas ar sevis iepazīšanu un izprašanu. Bērniem svarīgi socializēties ne tikai ar pieaugušajiem vai vecāku “piemeklētiem” bērniem, bet arī būt reālajā vidē kopā ar vienaudžiem. 

 

Kā bērni mācās dārziņā? Piemērs

Bērni vēlējās grupā mājdzīvnieku, par ko rūpēties un ko pētīt. Kopā visi izveidoja sarakstu ar iespējamajiem “mājdzīvniekiem”. Grupas balsojumā uzvarēja krabis. Tālāk bija jānopelna nauda krabja iegādei. Bērni ar skolotāju atbalstu izveidoja teātri, ko parādīja vecākiem (pandēmijas apstākļos to filmētu un sūtītu vecākiem). Par vecāku ziedotajiem līdzekļiem tika nopirkts krabis un māja. Tagad bērni rūpējas par krabi, izlaiž pastaigā pa grupu, baro, vēro krabja uzvedību un spriež, ko tas dažādās situācijās varētu domāt. Šādu vai līdzīgu pieredzi lielākoties iespējams gūt bērnudārzā, jo bērni kopā ģenerē vairāk ideju un mācās cits no cita.

 

Introvertiem un kautrīgajiem – labāk mājās? 

Audzinot bērnu mājās vai sākot vest dārziņā, būtisks ir bērna bioloģiskais temperaments. Vai viņš ir vairāk kautrīgs, sabiedrisks, aktīvs vai raudulīgs? Kautrīgie bērni var iejusties lēnām un lēni pieņem visu jauno. Mūsdienu psiholoģijas zinātnē vairs cilvēkus, tostarp arī bērnus, nedala noteiktos temperamenta tipos vai “kastītēs”, bet gan pēta, cik daudz un kādas temperamenta iezīmes, ko psiholoģijā sauc par “dimensijām”, piemīt bērnam. Katrā cilvēkā ir dažādas temperamenta iezīmes jau piedzimstot, taču katra izpaužas atšķirīgā intensitātē. “Ja mēs katrs uztaisām kafiju, tad tā atšķirsies, lai gan gatavojam to no vienām un tām pašām sastāvdaļām: kādam būs vairāk kafijas pupiņu, kādam – vairāk vai mazāk cukura, vēl cits pielies vairāk piena un mazāk ūdens, vienam tā būs siltāka, citam – vēsāka. Rezultātā garšas atšķirsies. Tāpat ir ar temperamentu – katram tas ir ļoti individuāls,” uzsver psiholoģe.

 

Galvenās temperamenta dimensijas pirmsskolas vecumā ir: 

  • reaktivitāte – cik bērns aktīvs, impulsīvs, cik daudz iesaistās intensīvās aktivitātēs, cik intensīvi izrāda emocijas;
  • negatīvā emocionalitāte –  cik spēcīgi bērns reaģē ar dusmām, kautrīgumu, bailēm, kā arī –  cik ātri spēj nomierināties;
  • apzināta reakciju kontrole –  kā bērns spēj regulēt savu uzvedību, fokusēt uzmanību, pārslēgt vai pārtraukt to, ko dara, pat ja negribas. Apzināto reakciju kontroli, lai gan tā lielā mērā ir bioloģiski noteikta, vecāki un pedagogi var ļoti palīdzēt attīstīt.

Vienmēr jāpatur prātā, ka temperamenta iezīmes, kas saistītās ar reaktivitāti un negatīvo emocionalitāti, ir bioloģiski noteiktas un relatīvi stabilas un noturīgas visu dzīvi. Kautrīgais bērns, ja tā ir temperamenta iezīme, nevis, piemēram, agrīni iemācītas bailes tuvoties citiem cilvēkiem, visdrīzāk arī pieaudzis neizjutīs izteiktu vajadzību būt plašas kompānijas uzmanības centrā. Tāpēc svarīgi ir nemēģināt bērna temperamentu lauzt – tas drīzāk radīs emocionālās veselības grūtības, nevis pozitīvu pieredzi. Taču svarīgi neiekrist arī galējībās, pieņemot, ka bērns tāds ir un neko nevar darīt. Jo viņam tik un tā būs jādzīvo sabiedrībā, tāpēc svarīgi kaut maziem solīšiem atbalstoši trenēt dažādas sociālās prasmes, tādējādi līdzsvarojot tās temperamenta iezīmes, kuru ir par daudz vai par maz. Tā vecāks var mazliet (bet bioloģiskās iedzimtības robežās) attīstīt temperamenta dimensiju “apzināta reakciju kontrole” – nedaudz trenēt spēju pašam regulēt automātiskās emocionālās un uzvedības reakcijas. Ar apzinātu reakciju kontroli mazais nepiedzimst, tā attīstās pakāpeniski, nobriestot bērna smadzenēm, īpaši intensīvi otrajā un trešajā dzīves gadā. Un tikai no aptuveni trīs četru gadu vecuma varam sākt no bērna sagaidīt pavisam nelielu spēju pašam regulēt savu uzvedību un emocijas, bet joprojām bērns to nespēs īstenot patstāvīgi, bez pieaugušā atbalsta. Tieši pieaugušais var palīdzēt šīs spējas attīstīt – visā mazā cilvēka pieaugšanas laikā. Tas nozīmē: ja bērns ir kautrīgs, viņam, iespējams, būs vajadzīgs ilgāks laiks, lai iejustos bērnudārzā, lielāks pieaugušo atbalsts, iedrošinājums un klātbūtne ikdienā grupiņā. Šādā gadījumā var laikus sākt, piemēram, apmeklēt kādu “skoliņu” kopā ar vecāku pāris reižu nedēļā, līdz bērns pierod pie citiem vienaudžiem.

 

Kā vecākiem mājas apstākļos attīstīt bērnam svarīgas prasmes?

Bērnudārzā bērni daudz iemācās, gan veicot dažāda veida plānotus, mērķtiecīgi gatavotus uzdevumus, gan piedzīvojot ikdienišķas situācijas. Arī ģimenē bērni daudz iegūst tieši no sadzīviskiem notikumiem – vecāki ir tie, kas var parādīt, ko nozīmē cieņpilna attieksme, uzņēmība un kāpēc jāpabeidz iesāktie darbi, kā arī radīt interesi par mācīšanos kā fundamentālu vērtību. “Par kvantitāti svarīgāka kvalitāte. Nepārmetiet sev, ja nevarat paspēt visu, ko vēlētos. Covid-19 pandēmijas apstākļos pats galvenais – sniegt drošības izjūtu. Bērns jutīsies labi, ja droši jutīsies viņa vecāki,” uzsver E. Šneidere.

Reklāma
Reklāma
  • Atvērt savu “iekšējo bērnu”, mēģināt būt radošiem, atvērties iztēlei un radošiem risinājumiem. Izmantojot papīrus, krāsas, otas, līmes, šķēres, kartona kastītes, dabas materiālus, audumus, dzijas, veidošanas masas, pērles vai dabas materiālus, var kopā veidot jaunas lietas: apsveikuma kartītes, krelles, leļļu mājas u. c.
  • Iesaistīt mazo pēc iespējas vairāk ikdienas sadzīvē, mazgāt traukus, slaucīt putekļus, uzklāt galdu vai apliet puķes. Kopā gatavojot ēst, sverot vai mērot, var mācīties matemātiskus jēdzienus, piemēram, smags, viegls, daudz, maz u. c. Kopā var arī lasīt un pierakstīt receptes vai gatavot iepirkumu sarakstu.
  • Izkopt ikdienas rituālus, kur iekļautas fiziskas aktivitātes ārā.
  • Ieviest nodarbes, kas saistošas visai ģimenei un sniedz kopā būšanas prieku. Tās var būt galda spēles, dažādi konstruktori, muzicēšana vai dejošana.
  • Lasīt ar bērnu grāmatas un pasakas, kur mazais uzzina par citu cilvēku emocijām un attiecībām, stāstus no dzīves.
  • Uzrakstīt kopā vēstuli, ko nosūtīt radiem vai draugiem ar pasta starpniecību, vai sagatavot paciņu, ko nosūtīt pakomātā.
  • Izkopt acu kontaktu – laikā, kad cilvēki velk maskas, bērni pierod biežāk skatīties acīs.
  • Praktizēt apzinātu kopā būšanu ar bērnu – sniegt mazajam nedalītu uzmanību. Ja tas nav iespējams visu laiku, tad vismaz 10–15 minūtes vakarā vai ģērbjoties, ejot pastaigā, braucot ar mašīnu u. tml.
  • Mācīt bērnu pieņemt lēmumus, vienlaikus norādot robežas un paturot vecākam savu autoritāti – ļaut bērnam izvēlēties, piemēram: kuru cepuri vilksi – zilo vai zaļo; ko ēdīsi vakariņās – putru vai biezpienu?
  • Runāt par bērna realitāti, uzdodot jautājumus par viņam svarīgām tēmām, piemēram, animācijas filmām, rotaļām, zīmējumiem, grāmatām u. c.
  • Mācīt nogaidīt. Ja tagad nav iespējas pievērst uzmanību, lūdz bērnu uzgaidīt, minot, kas sekos pēc tam, piemēram, tagad nevaru ar tevi spēlēties, tad, kad pabeigšu telefonsarunu, varēsim kopā izkrāsot grāmatu.
  • Ļaut dažreiz būt vienatnē. Pandēmijas laiks, kad nav iespējas satikties, var būt labs treniņš spēlēties vienam un mācīties nodarbināt sevi. Arī tā ir ļoti nepieciešama prasme, kurai reizēm aizņemtajā ikdienā starp pulciņiem, sporta nodarbībām un bērnu ballītēm nav vietas.

 

Svarīga prasme – socializēšanās

Ne tikai pedagogi, bet arī socializēšanās ar vienaudžiem ir būtisks resurss bērna attīstībā. Viņi ir ieinteresēti darboties kopā, drošāki pamēģināt ko jaunu, iedvesmojoties no citu grupas biedru aktivitātēm. Kopā ar citiem ir gatavi muzicēt, veidot projektus, ko vienatnē nedara. “Kāds ir uzzīmējis sniega mājas plānu uz papīra, bet, lai to īstenotu dzīvē, viņam vajadzīga palīdzība. Citi bērni labprāt iesaistās projektā, un viņi ierauga trūkumu – nav ieplānotas durvis. Visi kopā meklē risinājumu. Tieši šādas situācijas veicina bērnu mācīšanos, un to tikai daļēji var īstenot mājās. Papildus pirmsskolas vecums ir laiks, kad veidojas sadarbības prasmes, kas ir būtiskas visu mūžu. Ieguvēji ir visi iesaistītie. Bērns mācās plānot, koordinēt darbus, dodot norādījumus, sarunāties, risināt grūtības celšanas procesā. Tajā pašā laikā būs bērni, kas labprāt laiku pavada mājās zīmējot un veidojot, paši atrod sev nodarbošanos un spēj ilgstoši koncentrēties uz darāmo,” stāsta Rīgas Pilsētas sākumskolas metodiķe Elita Šneidere.

 

 Arī ikdienā, it kā esot kopā, gadās, ka kvalitatīva laika pavadīšana kopā nav nemaz tik ļoti pašsaprotama. Vecāks ar apzinātu uzmanības pievēršanu bērnam var sniegt klātbūtnes sajūtu. 

 

Veiksmīga sociālo prasmju apgūšana sākas ar sevis iepazīšanu un izprašanu. Bērniem svarīgi socializēties ne tikai ar pieaugušajiem vai vecāku “piemeklētiem” bērniem, bet arī būt reālajā vidē kopā ar vienaudžiem. Tad bērnam patiešām ir iespēja apgūt sociālās prasmes – problēmu un pirmo konfliktu risināšanu, uzdrošināšanos iesaistīties sadarbībā ar citiem vai spēju gaidīt, nemetoties iekšā citu bērnu rotaļās. Tādās situācijās bērns vairs nav vienīgais, viņam pretī ir tādi paši vienaudži, kuri neļaus uzvarēt galda spēlē vai nenolasīs vēlmes, kā tas nereti notiek mājās ar vecākiem. Laikā, kad pasaulē nebija pandēmijas, mājas bērniem socializēšanās prasmi varēja attīstīt spēles ar vienaudžiem rotaļu laukumos, kā arī viesošanās pie radiem. Tomēr arī tagad mājas apstākļos vecāks var palīdzēt bērnam izprast savas emocijas: mudināt izteikt savas domas un jūtas ikdienišķās situācijās. Piemēram, ēdot brokastis, pārrunāt, kāds ir noskaņojums, ko labprāt šodien paveiktu; vakaros pārrunāt dienā notikušo, katram ģimenes loceklim nosaucot to, kas ir izdevies un par ko šodien priecājas. Sastopoties ar neizdošanos vai grūtībām, arī jārunā par notikušo, nosaucot konkrētas situācijas un emocijas.

 

Kopā diendienā. Vai tiešām kopā?

Ir dienas, kad vecāki ir kopā ar bērnu no rīta līdz vakaram, tomēr bērns nesaņem nedalītu uzmanību. Arī ikdienā, it kā esot kopā, gadās, ka kvalitatīva laika pavadīšana kopā nav nemaz tik ļoti pašsaprotama. Vecāks ar apzinātu uzmanības pievēršanu bērnam var sniegt klātbūtnes sajūtu. Bērns saņem signālu no vecāka: “Es esmu te, es tevi dzirdu, tas, ko tu saki un dari, man ir svarīgi. Tu esi sadzirdēts.” Bērna rotaļas pieaugušajam var nebūt interesantas, un tas ir dabiski, bet spēja būt apzināti kopā, klausīties fokusēti, būt atbalstošam ir neatsverama vērtība, ieguldījums nākotnei. Bērns pieradīs, ka var vecākam uzticēties (un to vecāki tik ļoti vēlas pusaudža vecumā). Uzticēšanās un atklātība nerodas vienā dienā un pēkšņi, to pieaugušais var veicināt bērnā jau no dzimšanas.

“Jautājums, ko vecākiem paturēt prātā, ir – vai esmu blakus vai kopā? Apzinātība ir jāpraktizē, jāieplāno, un kopā būšana būs daudz vērtīgāka, ja paralēli nedarīsim vairākas lietas vienlaikus. Vai mēs gribētu, lai pilots paralēli lidmašīnas vadīšanai vai ķirurgs operācijas laikā darītu vēl ko citu, teiksim, lasītu ziņas telefonā? Mans ieteikums ir klausīties, fokusēties, sadzirdēt un dauzīties, un tomēr mazus kopā būšanas mirkļus ieteicams ieplānot. Galvenais ir bērnam laikus paskaidrot, kad būs šī kopā būšana un ko darīsiet,” viedoklī dalās K. Kalniņa.


Vai vecāki ir gatavi dārziņam?   

Ja bērns izrāda vēlmi iesaistīties rotaļās kopā ar citiem sava vecuma bērniem un šķiet, ka mājās sāk kļūt garlaicīgi, tā ir norāde, ka bērns ir gatavs sākt apmeklēt dārziņu. Tomēr ir situācijas, kad bērns neizrāda vēlmi iet uz dārziņu vai pat aktīvi pretojas. Tādā gadījumā vajadzētu saprast, kāds ir negribēšanas cēlonis. Jāņem arī vērā vecāku gatavība palaist bērnu bērnudārzā, uzticoties tam, kas tur notiks. Iespējams, nevēlēšanās laist mazo dārziņā sakņojas vecāka pieredzē. Pedagogs, konstatējot, ka vecāks nav gatavs “atdot” bērnu citiem pieaugušajiem, iesaka vecākam uzticēšanos primāri veidot pašam. Vecāku izjūtas un gatavība var ietekmēt bērna izjūtu par pirmskolu kā drošu vietu. Ja vecāki bērna laišanai pirmskolā ir gatavi, arī mazais labāk adaptēsies un pieņems notiekošo kārtību. Savukārt, ja vecāks nevar uzticēties personālam vai videi, svarīgi arī uzdot jautājumu sev – par ko es baidos? Vai man šī situācija varbūt atgādina kaut ko no manis paša bērnības? Iespējams, tās ir paša vecāka bailes, kuras vērtīgāk ir izprast, lai nenodotu bērnam tālāk. Vecākiem ir svarīgi atrast tādu vietu un skolotāju, kam paši uztic savu atvasi. Gadījumā, ja vienam vecākam grūti vest mazo uz dārziņu, tad, iespējams, to var darīt otrs vecāks. 
“Mūsdienu problēma ir pāraprūpe, vecāki dzīvo nemitīgā trauksmē, vai viss būs kārtībā. Lai nenodotu trauksmi bērnam, vecākam jāiemācās pazīt savas emocijas, jāizprot tās, jāmēģina būt redzīgam attiecībā uz bērnu. Vecākiem jāapzinās, ka cilvēks mācās socializēties visu mūžu un agri vai vēlu bērnam tāpat būs jāiziet no ģimenes loka – sāksies skola, studijas un darbs,” stāsta klīniskā psiholoģe Kristiāna Kalniņa.


Vecāku pieredze

Egija Dārzniece, mamma un projekta “Eko mammas” līdzdibinātāja
“Pati bērnudārzā neesmu gājusi, kaut gan mans rotaļu pagalms robežojās ar tā sētu. Ar labāko draugu mēdzām ķircināt bērnus aiz tās, sakot, ka viņi ir cietumā, bet mēs varam aizskriet, kur gribam. Patlaban meita (1gads un 10 mēneši) neiet dārziņā, un visticamāk, arī neies, jo plānoju mājmācību. Ja tomēr kaut kas dzīvē mainīsies, tad laidīšu tikai pēc trīs gadu vecuma, kad viņa būs spējīga pastāstīt, kas tur notiek un kā viņa tur jūtas. Iespējams, ja meita pati vēlēsies, apsvērsim iespēju vest dārziņā, kur ir ne vairāk par pieciem bērniem. Esmu par dabīgu, ekoloģisku un cieņpilnu bērnu aprūpi un audzināšanu. Uzskatu, ka bērnudārzs nav mazajam piemērota vide veselīgai psiholoģiskai un emocionālai attīstībai. Nereti klasiskajā bērnudārzā tiek lauzts bērna ego, lai darītu tā, kā vajag mums, pieaugušajiem, – pēc mūsu noteikumiem, šabloniem un disciplīnām. Respektīvi, bērns tiek audzināts ērts, nevis brīvs un radošs. Audzināšana pārsvarā tiek uztverta kā prāta attīstīšana, taču, manuprāt, svarīgāk ir izkopt raksturu, tikumu un dzīves iemaņas. Mājās ir iespēja būt 1:1 ar piesaistes personu (mammu, aukli), veidojas droša emocionālā piesaiste un emocionālā inteliģence, savas personības izzināšana un tās pašpietiekamības formēšana.”

 

Ilze Mājeniece, mamma
“Gadā un divos mēnešos sākām sūtīt valsts dārziņā, jo tuvojās diena, kad jāatgriežas darbā. Sākums bija emocionāli grūts, un meitu vēl baroju ar krūti. Domājām – kā nu dārziņā iemidzinās? Bet viss notika lēnām un pakāpeniski. Ja sākumā atstājām tikai uz stundu, tad mēneša laikā jau uz septiņām stundām. Pieņemu, ka adaptācijas periodu vieglāku padarīja dažādas attīstošās nodarbības ārpus mājām un fakts, ka atstājām meitu kopā ar auklīti un citiem cilvēkiem, kuri kopš agra vecuma bija kopā ar viņu. Dārziņā ir ļoti piepildīta diena – bērns ir izglītojies, paēdis daudzveidīgu ēdienu, bijis fiziski aktīvs, pagulējis un socializējies. Meita kļuvusi izveicīgāka ar galda piederumiem, izkopusi valodu un izrāda interesi par dziesmu “Kas dārzā?”, pati prasa podiņu un vairs neraud, ja atstājam istabu, un arī diendusas mājās guļ ilgāk. Izrāda lielu interesi par kārtošanu un mājas uzkopšanu. Redzu, ka mans bērns ir priecīgs, ejot uz dārziņu, un priecīgs nāk mājās, un man tā ir garantija, ka viņam tur iet labi.”

 

Izmantotā literatūra un avoti

1. Izglītības likums. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/20243-visparejas-izglitibas-likums#p-316632

2. Bissoli, M. F. Development of Children’s Personality: The Role of Early Childhood Education. Psicologia em Estudo, 19(4), 2014, 587-597.
3. Bukowski, W. M.; Buhrmester, D.; Underwood, M. K. Peer Relations as a Developmental Context. In M. K. Underwood et al.; L. H. Rosen (Eds.), Social Development (pp. 153-179). New York, NY: Guilford, 2011.
4. Kalniņa, K.; Miltuze, A. Nepatieso pārliecību izpratne un spēja apvaldīt reakcijas 3–5 gadus veciem bērniem. Baltic Journal of Psychology, 2016, 17 (1, 2), 23-41.
5. Rubin, K. H. et al. Peer Relationships in Childhood. In M. Bornstein et al.; M. E. Lamb (Eds.), Developmental Science: An Advanced Textbook (6th ed. pp. 519-570). New York, NY: Psychology Press/Taylor & Francis, 2011.
6. Rothbart, M. K. Becoming Who We Are: Temperament and Personality in Development. New York, NY: Guilford, 2011.