Es nolādu laika upi

Pērs Petersons raksta fascinējošā valodā – it kā vienkārši, it kā par ikdienišķām lietām, tomēr dziļi personiski, skarot lasītājā sen aizmirstas vai pat iepriekš neapjaustas domu un sajūtu stīgas. Viņš pieder pie tiem divdesmitā/ divdesmit pirmā gadsimta autoriem, par kuriem varētu sacīt: dīvaini, ka tik smalka, interesanta un savdabīga proza tiek rakstīta mūsdienās. Nenoliedzami laikmetīgs, nenoliedzami īpatnis, Pērs Petersons ir autors, kura rakstības stils uzrunā galvenokārt domājošos lasītājus. Viņa darbi guvuši atzinību arī pasaulē, rakstnieks saņēmis vairākas literārās balvas, tostarp nozīmīgāko starptautisko balvu literatūrā The International IMPAC Dublin Literary Award. Par romānu “Es nolādu laika upi” P. Petersonam piešķirta Ziemeļu Ministru padomes Literārā balva.
“Mēs sastopam autoru, kurš vārdos drīzāk ir ekstrēmi skops, taču ir sajūta, ka stāsts, ko viņš stāsta,  ir svarīgāks nekā vārdi un ka autors nevēlas, lai lieki vārdi ienāk tekstā un traucē stāstīšanu. Tomēr viņa rakstības stils tiešām ir visnotaļ īpašs: Pērs Petersons raksta, teikumu pa teikumam taustoties laukā no tumsas uz apgaismību, kas sākotnēji bijusi apslēpta pat pašam autoram,” saka kritiķi. Pirmo latviski tulkoto P. Petersona romānu “Prom ārā zirgus zagt” pielīdzina Ernesta Hemingveja labākajiem darbiem, uzsverot, ka P. Petersona īpatnība ir stāstīt par vienkāršiem cilvēkiem neikdienišķās situācijās, parādot, kā šie cilvēki zaudē spēju normāli komunicēt cits ar citu.

Autors stāsta par sevi

http://www.youtube.com/watch?v=kGhKKX3tU2Y

“Es nolādu laika upi” ir romāns vairākos slāņos – galvenā varoņa Arvīda attiecības ar māti, attiecības ar dzīvi, ar sievietēm, ar sevi pašu. Lai cik smalks un visaptverošs liktos apgalvojums, ka šis ir romāns par dēla attiecībām ar māti, tomēr jāatzīst, ka tas ir tikai virsējais slānis. Ejot dziļumā, mēs sastopam ne pārāk veiksmīgu pusmūža vīrieti, kurš pēkšņi ir gatavs paskatīties acīs sev pašam, iepazīt un, iespējams, pieņemt sevi tādu, kāds nu ir. Šī ir vīrieša cīņa. Vīrieša dzīve. Nekādu pārspīlējumu, nekā lieka – tomēr lasot šķiet, ka tas tikpat labi varētu būt stāsts par kādu tuvu cilvēku. Kādu no mums. Vai mani pašu. Mani, lasītāju.