Pašnāvību izdarījušās meitenes klasesbiedri atklāj, kā pret viņu izturējušies skolā

Skolas direktore Agnese Kārkliņa Kuldīgas laikrakstam “Kurzemnieks” apstiprināja, ka traģēdija ir notikusi, taču plašākus komentārus sniegt atteicās: “Jā, traģēdija ir notikusi, bet es atļaušos neko neteikt, kamēr man pašai nav skaidrības un oficiālas informācijas.” Klases audzinātāja Aiga Lagzdiņa apliecināja, ka notikums skāris viņas audzināmās klases skolnieci, atzīstot, ka šobrīd emocionāli nav gatava situāciju komentēt.

Līdzjūtību bojāgājušās meitenes ģimenei, draugiem, klasesbiedriem un pedagogiem izteikusi Kuldīgas novada Izglītības pārvaldes vadītāja Santa Dubure. Skolā šobrīd strādā psihologs, sniedzot atbalstu gan skolēniem, gan skolotājiem.

Valsts policija informēja, ka 6. janvārī ap pulksten 06:15 saņemta informācija par nepilngadīgas jaunietes nāvi kādā īpašumā Kuldīgā. Sākts kriminālprocess, nāves apstākļi tiek noskaidroti. Pašlaik policijas rīcībā esošā informācija neliecina par noziedzīgu nodarījumu pret meiteni.

“Viņu neviens neaiztika,” stāsta Rūtas klasesbiedrenes

Pēc traģiskās ziņas sociālajos tīklos parādījās dažādi minējumi par notikušā iemesliem. Uz tiem reaģējušas arī Rūtas klasesbiedrenes, uzsverot – meitene skolā nav piedzīvojusi mobingu.

Kāda no klasesbiedrenēm raksta: “Esmu Rūtas klasesbiedrene un tuva draudzene. Varu pateikt, ka meiteni neviens neaiztika. Viņai bija draugi, mēs smējāmies kopā. Dažreiz nav tik viegli pamanīt, ka cilvēkam ir problēmas, kamēr nav par vēlu. Visa klase sērojam – gājām uz baznīcu aizdegt sveci. Mēs ļoti ilgojamies pēc Rūtas.” 

Kāda cita Rūtas klasesbiedrene raksta: “Es ar Rūtu mācījos vienā klasē visus astoņus gadus, (starp mums) nebija izcēlies mobings. Meitene visus astoņus gadus skolā bija klusa un introverta. Pēdējos mēnešos mēs ļoti centāmies iesaistīt  viņu jebkādās  aktivitātēs. Pat ja meitenei ļoti gribējām palīdzēt, viņa jau bija izdarījusi savu izvēli.”

Kāda no meitenes tuvākajām draudzenēm atzīst, ka problēmas, visticamāk, bijušas ārpus skolas vides: “Mūsu klases audzinātāja piedāvāja Rūtai iet pie skolas psihologa, un mēs kā klase arī centāmies atbalstīt Rūtu. Rūta pati attiecās no palīdzības. Es viņu nevainoju. Ļoti tuvu draudzējos ar meiteni, viņai bija smaga depresija. Kad tā ir, tev ir grūti saprast, kādēļ tev to (psihologa palīdzību – red.) vajag: “Kāda jēga no palīdzības?”. Ceru, ka Rūtai ir vieglāk, mēs ļoti ilgojamies.”

Nenosodīt un nemoralizēt – kā rīkoties, ja ir bažas

Psiholoģijas doktore, klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa intervijā Jauns.lv uzsvērusi, ka krīzes situācijās līdzcilvēku svarīgākais uzdevums nav diagnosticēt problēmas, bet gan adekvāti reaģēt: “Ja rodas kaut vismazākās aizdomas, cilvēks ir jāuzrunā tiešā veidā. Jautāt par domām par pašnāvību nav bīstami – cilvēkam, kurš par to nedomā, šādu vēlmi nevar “iedvest”,” skaidro psiholoģe.

Svarīgākais ir: * klausīties un būt klātesošam, * nenosodīt un nemoralizēt, * uzdot tiešus, bet empātiskus jautājumus; * mudināt meklēt profesionālu palīdzību. “Ir jāpasaka – tu man esi svarīgs, man rūp, ka tu paliec dzīvs. Pat ja cilvēks dusmojas, drošība ir pirmajā vietā,” uzsver speciāliste.

Ja pastāv šaubas, labāk zvanīt neatliekamajai palīdzībai, nekā to nedarīt. Ja jūs vai kāds jūsu tuvumā nonācis emocionālā krīzē, palīdzība ir pieejama, zvanot:

* Vienotais ārkārtas palīdzības numurs – 112;
* Neatliekamā medicīniskā palīdzība – 113;
* Nacionālais psihiskās veselības centrs - 67080112 (pieraksts); 25428561 (dežūrpsihiatrs);
* Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes” – 24551700; 
* Bezmaksas krīzes tālruņi pieaugušajiem (24/7) - 116123, 67222922, 27722292;
* Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis – 116111 (e-pasts: uzticibaspasts116111@bac.gov.lv).
* Tālrunis 116123 darbojas visā Eiropas Savienībā, nodrošinot psihoemocionālu atbalstu ikvienam krīzes situācijā.

Jāatceras: Emocionālas grūtības nav vājums. Palīdzības meklēšana ir drosme!