86 gadus vecais Pēteris mežā nodzīvo septiņas dienas un dziedot sagaida glābējus

Seniors pēdējo reizi bija redzēts 30. jūlijā Līvānos, Zaļajā ielā, gumijas zābakos un lietusmētelī dodamies meža virzienā. Mājās vakarā viņš neatgriezās, un sākās meklēšana, kas ilga nedēļu, piedaloties ļoti daudziem – gan policistiem, gan zemessargiem, gan brīvprātīgajiem.

Piedzimis no jauna
5. augustā, pēc nedēļas mežā, sirmgalvi atrada dzīvu – pateicoties viņa sīkstumam un apkārtējo cilvēcībai un atbalstam. Nākamajā dienā Pēterim nosvinēta 86. dzimšanas diena, bet par viņa otro iespēju tagad tuvinieki sauc 5. augustu, kad “viņš mums visiem piedzima no jauna”.

Kas Jauns Avīzei izdevās ar Peisinieka kungu aprunāties pa tālruni trīs dienas pēc izglābšanās – viņš atlaba Jēkabpils slimnīcā un, neraugoties uz pārdzīvoto, bija visai možā noskaņojumā.

Pēc viņa stāstītā, gribējis vienkārši pastaigāt pa mežu, bet nav aprēķinājis ne savu varēšanu, ne laiku, un sācis kļūt tumšs. Tad attapies, ka iekļuvis pamatīgos brikšņos...

“Visu pirmo nakti, kamēr vēl bija daudz spēka, centos no tiem brikšņiem izkļūt, klupdams krizdams gāju un diezgan pamatīgi saskrāpējos. Centos ieklausīties, vai kaut kur nav automašīnu vai vilciena troksnis – it kā kaut ko dzirdēju, bet brikšņi bija pārāk biezi. Nevarēju no tiem izcīnīties ārā,” stāsta Pēteris. Viņš domā, ka no mājām līdz apmaldīšanās vietai bija aizgājis piecus vai sešus kilometrus.

Iztika no ogām un uzdziedāja
Uz jautājumu, kā izdevies tik ilgi iztikt bez ūdens un pārtikas, sirmgalvis atklāj, ka līdzi bijusi tikai maza maizīte, bet, par laimi, mežā tagad ir ogu laiks, un no tām arī pārticis.  

Ritot laikam, mēģinājis tikt ārā no meža vairs tikai dienas laikā, bet vakarā meklējis sausāku vietu un gulējis – vismaz apģērbs bijis laika apstākļiem diezgan piemērots. Ik pa brīdim arī dziedājis – tā nesot bijis tik bailīgi, un arī cerējis, ka kāds varētu sadzirdēt.

“Dziedāt man visu mūžu ir paticis, jaunībā tehnikuma korī dziedāju, un arī pēc armijas draugs uz vietējo kori aizvilka. Dziedāju visu pēc kārtas, ko vien atcerējos,” saka Pēteris.

Kad ieradās glābēji, jau diezgan maz spēka palicis, nekāds gājējs arī vairs nav bijis, bet padziedāt vēl varējis. Vienīgā doma, ieraugot glābējus, bijusi: “Nu gan ir labi.” Ārsti teikuši, ka vēl pāris dienas slimnīcā būšot jāatkopjas un tad jau laidīšot uz mājām.

Pēteris visu mūžu nodzīvojis Līvānos un ilgus gadus nostrādājis par šoferi. No divām meitām sagaidījis piecus mazbērnus, bet par mazmazbērniem smejoties saka: “Tas tāds grūtāks jautājums, bet vairāk nekā desmit noteikti ir.”

Lielākais brīnums
Ģimene ierakstā Facebook un Līvānu domes mājaslapā paudusi sirsnīgu pateicību visiem, kuri sniedza atbalstu vectēva meklēšanā.

“Laiks, kad devāmies mežā un bija jāizvēlas neiespējamākais ceļš, nevis vieglāk pārejamais cinis, kad ielūkojāmies it visur, reizē gan cerot ieraudzīt, gan baiļojoties, kā tas būs, tika atalgots ar lielāko brīnumu, ko esam savā ģimenē piedzīvojuši,” raksta tuvinieki.

“Paldies ikvienam, kurš dalījās ar informāciju par Pētera pazušanu, katram, kurš piedalījās meklēšanā gan klātienē, gan ar labām domām un lūgšanu,” vēsta ģimene.

Tuvinieki pateicas Valsts policijai un īpaši galvenajam inspektoram Andrim Naglim, brīvprātīgo meklētāju organizācijai bezvests.lv par ļoti labiem padomiem, informācijas izplatīšanu un atbalsta pleca sajūtu.

Paldies katram
Saraksts ir garš – paldies visiem pārdevējiem, kuri apskatīja Pētera foto un neatraidīja, Līvānu novada pašvaldībai, uzņēmējam Ziedonim Zepam un viņa komandai, novada kultūras centram par atbalstu.

“Paldies par katru soli meklētāju rindai, Šķita, ka rinda pagarinās ik pēc katra meža kvartāla. Paldies kvadriciklu braucējiem par meklēšanu un takas izveidošanu, pa kuru iziet ar nestuvēm no meža. (..) Daudziem meklētājiem mēs nezinām pat vārdus, bet paldies, ka meklēšanas stundās bijāt mūsu draugi. (..) Stundās, kad mūsos valdīja apmulsums un bailes, Jūs visi bijāt mūsu iedrošinātāji, kas neļauj sadegt, atkāpties, zaudēt ticību un savaldību.”

Paldies arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķiem, Jēkabpils slimnīcai, īpaši uzņemšanas nodaļas komandai.

Tuvinieki citē Imantu Ziedoni
Kad Pēteri atrada, viņš dziedāja un vaicāja, vai atraduši, jo izdzirdējuši. Arī slimnīcā ik pa laikam viņš padungoja. Tāpēc tuvinieki citē Imantu Ziedoni: “Es jums saku: dziediet! Dziediet, kad jums ir labi. Bet visvairāk dziediet, kad jātiek pāri nejēdzībai.”