“Tikai tagad sāku atgriezties dzīvē,” saka fotogrāfs Gatis Rozenfelds divus mēnešus pēc atveseļošanās no Covid-19

Ar jauno koronavīrusu 42 gadus vecais Gatis, visticamāk, inficējās marta beigās, kad atgriezās mājās no komandējuma Karību salās un viņam vairākas dienas nācās pavadīt Nīderlandē, gaidot repatriācijas reisu uz Latviju. Kaut arī Gatis ievēro veselīgu dzīvesveidu, nedzer un nesmēķē, slimības gaita mediķu leksikā viņam bija vidēji smaga – mēnesi vajadzēja pavadīt slimnīcā. Tagad kopš brīža, kad analīzes uzrādīja negatīvu rezultātu, pagājuši vairāk nekā divi mēneši, tomēr Gatis nebūt jūtas vesels. “Joprojām fiziski nevaru izdarīt daudz no tā, ko spēju pirms tam, joprojām jālieto daudz dažādu tablešu,” atklāts ir Rozenfelds, žurnālam "Kas Jauns" stāstot par koronavīrusa izraisītajām komplikācijām.

Problēmas ar elpošanu
“Vai esmu vesels? Koķeti sakot, pareizākā atbilde būtu – es jūtos daudz labāk! Stāvoklis ar katru dienu uzlabojas un nepavisam nav salīdzināms ar to, kāds tas bija pirms mēneša vai diviem. Draugi ir liecinieki, kā es pirms mēneša mēģināju uzkāpt uz jahtas un kā man tas sāk izdoties tagad,” teic viens no zināmākajiem Latvijas fotogrāfiem.

Vaicāts, kāds tad ir veselības stāvoklis, Gatis negrib ieslīgt detalizētās niansēs, taču neslēpj, ka ik palaikam cieš no sāpēm, joprojām ir problēmas ar elpošanu, taču nu vairs neesot tik smagi kā pirms diviem mēnešiem. Bet ­– kā tad bija tad? Vai Gatis arī nav jutis kājas – ārvalstu presē lasāms, ka par šādiem simptomiem sūdzas daudzi ar Covid-19 saslimušie? “Nebija tik traki, ka nevarēju paiet, taču pirmajās nedēļās man patiešām bija problēmas ar kājām,” atklāts ir fotogrāfs.

“Manā gadījumā tas, ka fiziski daudz ko nespēju paveikt, nozīmēja arī to, ka nevarēju burāt,” saka Gatis, kura hobijs ir burāšana. Taču viņš vismaz varēja burāšanas sacensības vērot no malas kā fotogrāfs. (Foto: Mareks Gaļinovskis/FotoManLv)

Viņš arī piebilst, ka tad nav spējis ieelpot pietiekami dziļi, bet nu jau situācija ir labāka. “Elpoju vairs ne tik sekli, taču ir brīži, kad nejūtos komfortabli. Piemēram, ja tuvumā smēķējošs cilvēks agrāk man radīja tikai emocionālu diskomfortu, tad tagad no cigarešu dūmiem man ir nepatīkami arī fiziski – vienkārši trūkst elpas!”

Vīruss atstāj sekas
“Skaidrs, ka šīs slimības gaita ir krietni ilgāka nekā tām, ar kurām esam apraduši – saaukstēšanās, gripa. Skaidrs, ka pēc saslimšanas ar šo vīrusu ir pilnībā jāpārskata savas dzīves dienaskārtība – nekas vairs nebūs kā agrāk. Protams, pēc jebkuras saslimšanas tā ir, bet jārēķinās, ka pēc diviem “pozitīviem” mēnešiem vēl ilgi nebūsi gatavs ierastajai dzīvei. Un pats galvenais, ka tas vistiešākā veidā ietekmē darbaspējas. Protams, es centos strādāt, bet tas nebija iespējams. Gan fiziskā stāvokļa dēļ, gan arī tāpēc, ka cilvēki no manis vairījās. Bet tas taču ir saprotams, jo sākumā neviens par šo vīrusu neko daudz nezināja. Es par savu saslimšanu paziņoju publiski, un cilvēki no manis baidījās. Bet nu jau viss sāk mainīties uz pozitīvo pusi. Lai gan – cerēju, ka atgūšos pēc divām nedēļām, bet pagājuši jau divi mēneši, un es vēl neesmu pilnībā atgriezies apritē. Un tam ir arī ekonomiskas sekas,” atklāts ir fotogrāfs.

Skaidrs, ka šīs slimības gaita ir krietni ilgāka nekā tām, ar kurām esam apraduši – saaukstēšanās, gripa. Skaidrs, ka pēc saslimšanas ar šo vīrusu ir pilnībā jāpārskata savas dzīves dienaskārtība – nekas vairs nebūs kā agrāk. 

Gatis uzsver, ka viņam vēl nav tik daudz spēka, cik bija agrāk. “Man šobrīd jāaizmirst par tām fiziskajām aktivitātēm, kuras biju veicis pirms tam,” viņš saka, piebilstot, ka nespēj pat iedomāties, kā šādā situācijā justos profesionāls sportists. Gata hobijs ir burāšana, un viņš ir viens no komandas locekļiem, kas ar savu jahtu piedalās burāšanas sacensībās.

“Šovasar mums bija diezgan lieli plāni, taču maija vidū biju spiests komandai paziņot, ka plānotajos burāšanas pasākumos nevarēšu iesaistīties. Taču es aktīvi apmācīju jaunos burātājus, kurus varētu iekļaut komandā manā pozīcijā. Mēneša laikā man izdevās atrast sev pienācīgu aizstājēju un nepievilt komandu. Vismaz neiegāzu savējos, turklāt tā bija iespēja dot iespēju burāt jaunajiem,” paskaidro Gatis, piebilstot, ka arī šajā situācijā spējis saskatīt pozitīvo: “Labi, es nepiedalījos sacensībās, esot uz jahtas. Taču es biju klāt šajās sacensībās, baudīju tās no malas kā fotogrāfs. Un arī par to esmu pateicīgs, ka man vismaz bija dota šāda iespēja, jo varēja taču viss beigties daudz skumīgāk. Protams, emocionāli bija grūti sēdēt krastā un vērot no malas, taču tas ir sīkums. Tas, ka nedabū kūku, jau nenozīmē, ka dzīve nav forša. Ceru, ka jau pēc mēneša man būs pietiekami daudz spēka, lai atkal varētu pats burāt,” optimismu mēģina saglabāt Gatis Rozenfelds, piebilstot: “Ja man nebūtu ģimenes, kas atbalsta, draugu, kuri uzmundrina, klientu, kuri ir saprotoši, tad uz notikušo ar sevi tik optimistiski un pozitīvi, visticamāk, neraudzītos. Jo nekā patīkama patiesībā jau nav.”

Aicina neieslīgt vieglprātībā
Tagad, jautāts, vai slimības laikā bija brīži, kad šķita – viss, tās ir beigas, Gatis Rozenfelds kļūst pavisam nopietns. “Es negribu spekulēt ar šo tēmu,” atklāti atbild viņš un paskaidro: “Protams, tajās divās vistrakākajās nedēļās bija dienas, no kurām neko neatceros. Taču es nepieļāvu domu, ka tas varētu būt manas dzīves finišs. Slimnīcā dakteri deva zāles, lai mani uzturētu formā, un teica: “Pret šo vīrusu līdzekļu nav. Tagad viss ir atkarīgs no tevis paša, kā spēsi pierunāt savu organismu turpināt cīņu.” Izklausījās pēc kaut kādas burvestības, bet tā arī pa lielam bija. Sapratu, ka ļaunākais ir aiz muguras, tagad atliek tikai cīnīties un atgūties, atcerēties elpošanas vingrinājumus, dot organismam visus signālus, ka ir jāturpina dzīvot. Vienkāršā valodā sakot – saslimšanas laiks nebija nekas patīkams.”

Vai Gatis tagad jūtas drošāk un no vīrusa vairs nebaidās? “Apzinos, ka iegūtā imunitāte nav uz ilgu laiku, un es nelieku uz to lielas cerības. Tajā pašā laikā apzinos, ka, pat arī esot imūnam, man, tāpat kā pārējai sabiedrībai, jāievēro visi drošības pasākumi – distancēšanās, roku mazgāšana. Bet šobrīd Latvijā es jūtos salīdzinoši droši. Tāpēc, ka mūsu dzīvesveids nav vērsts uz ciešu kontaktēšanos un iespējams izvairīties no saslimšanas. Mums ar to ir paveicies, taču tas nenozīmē, ka varam ieslīgt pašapmierinātībā un domāt, ka šis vīruss ir pazudis un varam līksmot. Ir jādzīvo saprātīgi un piesardzīgi. Es apzinos, ka psiholoģiski vieglāk ir uzskatīt, ka vīruss neeksistē. Es apzinos, ka, kamēr tas neskar personiski, ir grūti noticēt, ka tas ir kaut kas reāls, taču – padomājiet, vai šī vieglprātība ir tā vērta? Tas nenozīmē, ka tagad būtu pilnībā jāizolējas, jāapstādina visa ekonomika un sadzīve, taču neuzmanība un vienaldzīga var dārgi maksāt,” sabiedrību būt piesardzīgai aicina Gatis Rozenfelds, kurš pats uz savas ādas izbaudījis, ka saslimšana ar Covid-19 nav nekāda “vienkārši gripa”.”