Psihiatrs Artūrs Utināns stāsta, kā izdzīvot un nesajukt prātā: "Ilgstošs stress ir tikpat bīstams kā Covid-19"

Pagaidām nevienam nav īsti skaidrs, kā tālāk izvērtīsies globālā krīze un kā mainīsies mūsu dzīve. Nav šaubu, ka esam lielu pārmaiņu procesā, un tālāko virzību prognozēt ir grūti. Lai nesaķertu baiso koronavīrusu, cilvēki turpina pašizolēties un distancēties, taču jāatzīst, ka daudzus vairāk par iespējamo saslimšanu baida pustukšais maks un bezdarbs.

 

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Kā šo krīzi pārdzīvot un nesajukt prātā – par to runājām ar RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docentu Artūru Utinānu.

Gudri cilvēki stāsta, ka krīze ir tad, kad viens dzīves posms ir beidzies, bet nākamais vēl nav sācies. Tas ir laiks, kad cilvēks vairs nevar dzīvot pa vecam un viņam, lai izdzīvotu, noteikti jāmainās.

Psihoterapeits Artūrs Utināns saka – šajā situācijā piemērojams Sarkanās karalienes princips, kas aizgūts no grāmatas Alises piedzīvojumi Brīnumzemē. “Tur ir epizode, kad Alise skrien ar Sarkano karalieni un visi koki skrien līdzi. Alise jautā, kāda jēga ir skriešanai, jo viņi taču netiek uz priekšu, bet Sarkanā karaliene atbild, ka jāskrien tādēļ, lai varētu palikt uz vietas.

Šo dziļo domu mēs varam attiecināt arī uz šodienu. Lai paliktu uz vietas un saglabātu status quo, mums jāattīstās. Mēs spēsim saglabāt savu dzīves kvalitāti, ja mainīsimies un meklēsim jaunas iespējas savai attīstībai. Turklāt,  kamēr cilvēks ir attīstībā, viņam ir cerība.”


Sāksies vainīgo meklēšana
– Kā redzam šajās dienās, cilvēki ļoti baidās no nezināmām pārmaiņām, tās liek dzīvot spriedzē.  
– Precīzāk tā jāsauc par trauksmi, kas aktivizējas, kad mums ir gaidāmas nezināmas pārmaiņas. Ja sabrūk ierastā lietu kārtība, smadzenes izziņo trauksmi. Smadzenēs ir mandeļveidīgi kodoli, kas sūta brīdinājuma signālus par gaidāmām briesmām. Šie signāli parasti ir katastrofizācijas formā, tāpēc gaidāmās briesmas parasti šķiet lielākas, nekā tās ir patiesībā.

Kamēr notikums vēl nav pilnībā noticis, mēs nemaz nevaram novērtēt, cik lielas ir briesmas. Taču kopumā –  jā, pārmaiņu periods, kad negatīvā ir vairāk par pozitīvo, rada cilvēkos trauksmes izjūtu. Tā darbojas mūsu smadzenēs, un zemapziņa, kas ir gluži kā dūmu detektors, sāk pīkstēt, kad draud ugunsgrēks.


– Cik ilgi tādā trauksmes stāvoklī varam normāli eksistēt?
– Kā liecina stresa teorija, ja stress ir ļoti liels un ilgstošs, cilvēka organisma aizsargspējas sāk samazināties, tas nokļūst izsīkuma fāzē. Šādā situācijā var saasināties dažādas slimības, un iznākums var būt arī letāls. Tāpēc var teikt, ka ilgstošs stress var būt tikpat bīstams kā Covid-19.


– Varbūt šādos apstākļos cilvēki būs spiesti atteikties no situācijas kontroles, kad atliek vien paļauties uz Dievu vai likteni.
– Paļaušanās uz Dievu, likteni vai amuletiem – tas arī ir veids, kā cilvēki mēģina nezināmu situāciju kontrolēt. To var saukt par iluzoru kontroli, kas ir sava veida aizsardzības reakcija pret trauksmi. Ja cilvēks tic, ka pārdabiski spēki vai maģiskas formulas spēj novērst nelaimes, tas darbojas kā pretspēks, kas mazina satraukumu.


– Cilvēka dabā ir meklēt vainīgos. Vai drīz nesāksies vainīgo meklēšana? 
– Protams. Tāpēc jau arī rodas visādas sazvērestības teorijas, lai atrastu vainīgos. Piemēram, tiek runāts, ka koronavīruss, HIV un citi vīrusi tiek izveidoti slepenās militārās laboratorijās. Šie vīrusi ir mākslīgi radīti, un to radītāji ir galvenie vainīgie. Cilvēkiem ir grūti pieņemt, ka kaut kas tāds ir dabisku procesu rezultāts, viņi aiz katras nelaimes vēlas redzēt konkrētu vaininieku. Tas attiecas ne tikai uz slimībām, bet arī ekonomiku.

Populārs ir uzskats, ka pasaules ekonomiku kontrolē šīs pasaules varenie un, ja arī notiek kāda krīze, tā ir speciāli radīta. Ir visādas teorijas saistībā ar šo krīzi, piemēram, ka to speciāli izraisījusi Ķīna, lai sagādātu problēmas pārējai pasaulei. Vai arī – ka to paveica Amerika, lai iegrieztu Ķīnai. 


– Droši vien arī Latvijā meklēs vainīgos. Visticamāk, vainīga izrādīsies valdība, kas pietiekami labi nenomenedžēja krīzes situāciju.
– Ja ekonomika strauji ies uz leju, protams, ka meklēs vainīgos. Sāks vērtēt un rēķināt, vai valdība visu izdarīja pareizi, lai iespējami veiksmīgāk izietu no krīzes. Vai vajadzēja pieņemt tieši tādus ierobežojumus, kādus pieņēma. Varbūt tomēr vajadzēja to uztvert kā parastu gripu un ļaut ekonomikai darboties... Situācija tika analizēta visādos veidos. Ja iznākums būs veiksmīgs un pat labāks nekā pārējām Baltijas valstīm, valdība varēs uzsist sev uz pleca.
 

Visgrūtāk ir ekstrovertiem un tiem, kuriem jau ir alkohola problēmas
– Vai šādos karantīnas apstākļos cilvēkiem nesaasinās jau esošās psihoemocionālās problēmas?
– Saasinās. Ja cilvēkus iedala introvertos un ekstravertos, var novērot, ka šajos laikos ekstravertajiem iet grūtāk, bet introvertie pašizolāciju un distancēšanos pārdzīvo vieglāk. Ir cilvēki, kas šo laiku uztver kā iespēju attīstīties un pašizglītoties. Savukārt tiem, kas vairāk fokusēti uz komunikāciju un tagad spiesti pašizolēties vai pat dzīvot karantīnā, var saasināties depresijas, īpaši tās, kuras saistītas ar interpersonālo deficītu. Cilvēki, kuri jau agrāk jutās vientuļi, var sajusties vēl vientuļāki.

Var saasināties arī ģimenes konflikti. Ja cilvēki dzīvo saspiesti, veidojas spriedze.  Katrs cilvēks ir mazliet introverts, viņam vajag savu personīgo telpu. Ja nav iespējas norobežoties, tas var izraisīt aizkaitināmību, var pieaugt fiziskā varmācība.

Un vēl kāds faktors, ko jau daudzi pamanījuši, – atrodoties izolācijā, cilvēki vairāk lieto alkoholu. Agrāk daudzus no dzeršanas atturēja nepieciešamība doties uz darbu, vadīt automašīnu. Arī tie, kuriem ir alkohola problēmas, esot pie stūres, parasti nedzēra. Toties tagad... Nu iedzeršanai nav nekādu šķēršļu, visu dienu var sūkt viskiju un skaitīties, ka esi darbā. 


– Vai var prognozēt, ka pēc kāda laika gaidāms laulības šķiršanu un alkoholisma vilnis?  
– Alkohola pārspīlēta lietošana tik tiešām var palielināties. Vismaz es tā prognozēju.  Kas attiecas uz šķiršanos, to rādīs laiks; jāpagaida, kad tiks veikti pētījumi. Nav izslēgts, ka krīze veicinās šķiršanos, taču pagaidām to nevar droši apgalvot.

Šādās situācijās vērojama arī pretēja tendence – cilvēki aptur šķiršanos, lai labāk pārdzīvotu krīzi, jo ievērojami pasliktinājušies finansiālie apstākļi. Lai cilvēki varētu izšķirties, jāatrod jauna dzīvojamā telpa. Tas nozīmē, ka jāīrē dzīvoklis vai jāņem kredīts bankā, lai iegādātos īpašumu. Bet kura banka dos kredītu cilvēkam, kas palicis bez darba? Tāpēc finansiālie apsvērumi var arī piebremzēt cilvēku vēlmi izšķirties.


– Tiek izteikti minējumi, ka var palielināties pašnāvību skaits.  
– Pašnāvības notiek situācijā, kad palielinās bezcerība. Bezcerība – tā ir sajūta, ka nākotnē nekas labs nav gaidāms. Cilvēkā nostiprinās pārliecība, ka visa atlikusī dzīve ir vienas vienīgas ciešanas, ka nekādi uzlabojumi nav gaidāmi, būs tikai sliktāk. Šausmas, apokalipse, bandīti uz ielām un tā tālāk...

Skaidrs, ka šādā bezcerības stāvoklī aktivizējas pašnāvības domas. Cilvēks var domāt, ka krīze nekad nepāries un viņam dzīvē nav nekādu perspektīvu. Cik daudz cilvēku ir tik pesimistiski noskaņoti, man grūti teikt. Šobrīd gan nekas neliecina, ka krīze būtu nebeidzama un neatrisināma.

Pavisam cita lieta, ja cilvēkam jau pirms krīzes bija klīniska depresija, kas izolācijas apstākļos var padziļināties un novest pie pašnāvības.


Ja medicīnā apgrozītos tāda nauda kā profesionālajā sportā, šīs krīzes nebūtu
– Vai šajā krīzē varam saskatīt arī kādus pozitīvus aspektus?
Cilvēcei dota iespēja pārskatīt vērtības, un es pieļauju, ka tā tiešām notiks. Cilvēkiem būtu jāsaprot, ka daudz vairāk naudas jāiegulda zinātnē un medicīnā. Kāda itāliešu ārste atzina: “Ja Itālijas medicīnā būtu ieguldīta tā nauda, kas Itālijas futbolā, nekādas krīzes nebūtu.”

Reklāma
Reklāma

Uzskatu, ka profesionālais sports, kurā sportisti pelna miljonus, ir viena no mūsu sociālās dzīves ačgārnībām. Sportot ir nepieciešams visiem, jo tas ir veselības jautājums. Visiem jāsporto pašiem, nevis jāskatās, kā sporto citi. Par to, ka čaļi spārda vai met bumbu grozā, nevajadzētu maksāt nekādus miljonus. Un miljonus nevajadzētu maksāt arī tiem, kas dzenā automašīnas uz riņķi, piesārņojot gaisu. Tas ir mūsu ačgārnās domāšanas rezultāts. Protams, es nedomāju, ka tagad pazudīs profesionālais sports, lai gan pasaulei tas būtu ideāls variants. Tad visi varētu sportot par brīvu, nevienam neko nevajadzētu maksāt. 

Es paredzu, ka nākotnē vairāk ieguldīs zinātnē un cilvēces attīstībā. Kā redzam, ir jānotiek traģēdijai un jābūt līķiem, lai cilvēki saprastu, kuras ir tās jomas, kas agrāk nav tikušas pienācīgi novērtētas. Protams, izmaiņas sagaidāmas ar tehnoloģijās. Daudzi biznesa virzieni turpmāk tiks attīstīti interneta vidē. Es gan nezinu, cik tas būs pozitīvi vai negatīvi, taču izmaiņas būs.


– Pieminējāt profesionālo sportu. Mums tomēr jāatzīst, ka milzīgās summas, kuras tur apgrozās, rada sabiedrības lielais pieprasījums. Veči taču ir gatavi maksāt, lai tikai redzētu, kā citi sporto.
– Protams, veči un dāmas var iet skatīties, kā citi spēlē bumbu, tikai jautājums – kāpēc par to maksāt naudu? Sportisti varētu iztikt ar slavu, tādējādi viņi varētu piepildīt savas ambīcijas. Tie, kas grib skatīties, kā citi sporto... Nu, lai skatās un mācās.

Protams, šodien jau sportu neskatās, lai kaut ko iemācītos. Šeit vainojamas mūsu mērkaķa smadzenes, kurās ir spoguļneironi, kas liek dzīvot līdzi sporta spēlei. Tāpat notiek, skatoties filmas – it kā mēs paši ņemtu dalību attēlotajos notikumos. Tomēr patiesībā tā ir tikai ilūzija.

Cilvēkiem vajadzētu saprast, ka smadzenes mums rada dažādu veidu ilūzijas. Būtu vēlams iemācīties šīs ilūzijas apiet un nepakļauties tām. Ne viss, kas sagādā spēcīgas pozitīvas emocijas, ir derīgs mūsu organismam un sabiedrībai kopumā – tas var būt arī nederīgs un pat kaitīgs. Šajā gadījumā profesionālais sports paņem naudu, kuru vajadzētu atvēlēt daudz svarīgākām lietām. Tā rīkotos cilvēks, ja viņš būtu racionāla būtne un pelnīti būtu saucams par homo sapiens jeb saprātīgo cilvēku. Patlaban cilvēku nez vai varam saukt par saprātīgu.


– Ja visu cilvēci pielīdzinām vienai ģimenei, skaidri ieraugām, cik nesaprātīgi cilvēki rīkojas savā starpā. Vai cilvēks tomēr nav destruktīvs radījums?
– Gan konstruktīvs, gan destruktīvs. Destruktīvais potenciāls cilvēkam tik tiešām ir pietiekami liels. Būtu vēlams, lai cilvēce sajustos kā viena ģimene, nevis sadalītos nācijās, etnosos, reliģiskajos grupējumos un savā starpā karotu. Taču mūsu mērkaķa smadzenes nosaka, ka cilvēkiem jāapvienojas grupā, kad viņus apdraud kāda lielāka grupa. Ja lielāka grupa viņus neapdraud, tad savstarpēji kari sākas grupas iekšienē.

Piemēram, ja valsti no ārpuses neapdraud cita valsts, tās iekšpusē norisināsies cīņa starp etniskām grupām vai starp ģimeņu klaniem un ģimenes pārstāvjiem. Kā to nosaka mūsu mērkaķa smadzenes, visa cilvēce spētu apvienoties vienīgi tad, ja mūs apdraudētu kāda cita kosmiska civilizācija. Kamēr šāda apdraudējuma nav, cilvēce apvienoties nespēj. Agrāk varēja cerēt, ka cilvēces apvienošanās varētu notikt, ja to apdraudētu kāda globāla infekcija, taču šobrīd tā nav. Iespējams, krīze vēl nav tik liela, lai tā notiktu.


Latvijā nav tik traki, ka cilvēki ir savos dzīvokļos ieslodzīti kā cietumā
– Karantīnas apstākļos daudzi spiesti dzīvot gluži kā cietumā. Vai tas neatstās negatīvu ietekmi uz cilvēku psihi?
– Latvijā ierobežojumi nav tik radikāli kā citviet pasaulē. Šeit nav tik traki, lai iedzīvotāji justos ieslodzīti dzīvokļos. Kā tas ietekmēs cilvēku mentālo veselību visā pasaulē? Ar laiku par to būs daudz pētījumu. Tad arī tiks analizēts, kuras valsts ieviestie ierobežojošie pasākumi bijuši tie labākie.

Iespējams, nonāksim pie secinājuma, ka stingrāki pasākumi ir labāki cīņā pret vīrusu, toties tie veicinājuši depresiju, pašnāvības, alkohola un narkotiku lietošanu. Tādi pētījumi noteikti būs. Tad arī varēs salīdzināt un noteikt sakarības. Tagad neko skaidri pateikt nevar. Depresijas un pašnāvības ietekmē arī daudzi citi faktori – vecums, dzimums, finansiālais stāvoklis, komunikāciju intensitāte un citas lietas.


– Droši vien pētījumi par ieslodzījuma ietekmi ir veikti cietumos. Ko tie atklāj?
– Pētījumi atklāj, ka ieslodzītajiem nepatīk vieninieku kameras, viņi vēlas dzīvot komunikācijā. Visoptimālākais ir variants, ja kamerā ir divi cilvēki. Ja ir vairāk, var sākties visādi konflikti un veidoties kastas ar statusā augstākajiem un zemākajiem. Ja kamerā ir trīs cilvēki, var veidoties nevēlama alianse – divi pret vienu.

Tāpēc divi cilvēki kamerā – tas ir optimālākais variants un tiek praktizēts daudzos pasaules cietumos. Turklāt ir noteiktas stundas, kad ieslodzītie var iziet no kamerām, lai strādātu, sportotu un komunicētu ar citiem ieslodzītajiem. Tāpēc nevar teikt, ka cietumos būtu ļoti stingra un radikāla izolācija.
 

Ilgstoša stresa apstākļos cilvēka organisms izsīkst
– Vai šis laiks neradīs lielāku pieprasījumu pēc garīdzniekiem un psihoterapeitiem? Cilvēkiem taču nepieciešamis kāds, kas izskaidro situāciju un nomierina.
– Pēc garīdzniekiem pieprasījums noteikti būs. Kristiešu aprindās jau uzradušās idejas par apokalipses tuvošanos, bet vīruss ir viens no apokalipses vēstnešiem. Tiek runāts par Antikrista parādīšanos. Kas attiecas uz vajadzību pēc psihoterapeitiem – to redzēsim vēlāk.

Es neteikšu, ka patlaban pie psihoterapeitiem veidotos garas rindas. Distancēšanās apstākļos sarunas notiek attālināti, bet daudziem tas nepatīk, viņi vēlas dzīvu kontaktu. Ir pacienti, kas atteikušies no šādas attālinātas sarunas. Kā situācija izvērtīsies, rādīs laiks.


– Dzirdēti apgalvojumi, ka krīzes periodos cilvēka organisms mobilizējas un mazāk slimo. Piemēram, ja ir karš, kareivjiem nav laika slimot – jāiet uzbrukumā, jācīnās.     
– Ilgstoša stresa apstākļos cilvēka organisms izsīkst. Stresa apstākļos izdalās kortizols, un tā ilgstoša izdalīšanās izraisa imūnās sistēmas bremzēšanos. Kā piemēru var minēt spāņu gripu, kas plosījās pēc  Pirmā pasaule kara. Runājot par upuriem, tiek piesaukti dažādi skaitļi – sākot ar piecpadsmit un beidzot ar simts miljoniem.  

Toreiz pandēmijas laikā lielākoties mira jauni cilvēki, turklāt liela daļa upuru bija karavīri, kuriem bija organisma izsīkums, kas bija radies ilgstošajās ierakumu cīņās un ilgstoša stresa apstākļos. Kareivju imūnā sistēma bija sliktā stāvoklī, tāpēc spāņu gripai arī bija tiek briesmīgi liels efekts.


– Vai tagad, ārkārtējās situācijas apstākļos, tiek ielaistas dažādas citas slimības, kuras atklāsies tikai vēlāk?    
– Jā. Ir apgrūtināts kontakts ar ārstu, cilvēki sēž dīvānā, un tas noteikti nenāk par labu mugurkaulam. Nav jau tik viegli piespiest sevi vingrot. Cilvēki mazāk kustas, vairāk ēd. Būs liekā svara uzkrāšanās, aptaukošanās problēmas. Iespējams, paaugstināsies otrā tipa cukura diabēta risks. Visi tie riski un slimības, kas saistās ar mazkustīgu dzīvesveidu un neveselīgu ēšanu.

 

Šo laiku var izmantot, lai kaut ko savā dzīvē mainītu - mācītos fiziski, mentāli, intelektuāli
– Daudzi tagad atrodas piespiedu dīkstāvē. Ko jūs ieteiktu viņiem? 
– Pievērsties pašattīstībai. Vairums no mums dzīvo rutīnā – darbs, mājas, brīvdienas, hobijs, atkal darbs. Tā ir dzīve bez pašaktualizācijas un pašpiepildījuma. Šo laiku var izmantot, lai kaut ko savā dzīvē mainītu. Var izlasīt kādu grāmatu, kas ļauj dziļāk izprast cilvēka un pasaules funkcionēšanu. Var painteresēties par veselības uzlabošanas praksēm. Ja mājās nav bibliotēkas, daudz ko var atrast internetā. YouTube iespējams klausīties augstas klases lekcijas, lai izprastu šo pasauli dziļāk no dažādiem aspektiem. 


– Iespējams, krīzē viens otrs sapratīs, ka daudzas lietas viņam nav vajadzīgas un varbūt arī nemaz nevajag tik daudz strādāt. 
– Kā jau teicu – kas traucē cilvēkiem pievērsties pašattīstībai? Fiziskajai, mentālajai, intelektuālajai attīstībai? Cik cilvēku var teikt, ka viņi veselīgi sporto? Cik daudzi ir apguvuši relaksācijas un meditācijas tehnikas? Cik daudzi aizdomājas, ka smadzeņu neironi ir nemitīgi jātrenē, risinot dažādus intelektuālus uzdevumus? Kaut vai spēlējot šahu vai risinot krustvārdu mīklas.

Kāpēc cilvēkiem neinteresēties par zinātnes sasniegumiem? Kāpēc ikviens nevarētu būt tikpat kompetents vai gandrīz tikpat kompetents kā virusologs? Vai kā psihologs? Saprast, kā funkcionē cilvēka psihe, smadzenes – tas noderētu katram. Kāpēc cilvēkiem neinteresēties par kosmosu un kosmosa apgūšanu?

To naudu, kas tiek ieguldīta bruņojumā, varētu ieguldīt kosmosa izpētē. Starp citu, mūs var apdraudēt ne tikai dažādi vīrusi, bet arī kosmoss – ar komētām un meteorītiem. Zinātnē tiek prognozēts, ka agri vai vēlu kāds pamatīgāks meteorīts nokritīs uz Zemes un bojā gājušo būs daudz vairāk nekā no vīrusa infekcijas. Šodien cilvēce tam nav gatava, tā nespēj atvairīt šādus meteorītus, kas var nokrist uz mūsu planētas. 


– Katrā sabiedrībā ir cilvēki, kas ignorē vispārpieņemtos noteikumus. To mēs redzam arī šajā laikā, kad atsevišķi indivīdi klaji pārkāpj noteiktos ierobežojumus. Kas tas ir – bezatbildība, protests?
– Lielākoties tās ir dažādas protesta formas. Parasti tās novērojamas pusaudžiem un maziem bērniem, tās izpaužas kā spītīgums un negatīvisms pret jebko, ko viņiem piedāvā – pat ja pašiem to patiesībā gribas. Ir cilvēki, kuriem spītīguma un protesta formas pieaugot nevis pāriet, bet saglabājas arī pieaugušā vecumā.

Tā rodas tās pašas sazvērestības teorijas, kuras ir pretējas oficiālajam viedoklim. Tā ir sava veida paranoja pret oficiālajām iestādēm, valdību un tā tālāk. Taisnība ir viss, ko nesaka valdība.

Piemēram, ja valdība saka, ka jāievēro distance un jāsēž pašizolācijā, tas tiek uztverts kā ļauna manipulācija, lai kontrolētu iedzīvotājus. To neuztver kā gādību par sabiedrības veselību, bet tieši otrādi – kā ļaunu nodomu. Tādi cilvēki pretojas valsts noteiktajiem ierobežojumiem un reizēm pat klaji demonstrē, ka viņi nav tādi muļķi, lai akli pakļautos.


– Atliek tikai viņus sodīt?
– Jā. Skaidrot un sodīt. Pagaidām neko efektīvāku homo sapiens nav izdomājis.

No Jauns.lv

Saistītie raksti