Lasītāja pārdomas: Kā atrast sevī drosmi pārmaiņām un nepadoties grūtību priekšā

Tāpēc rodas ārkārtīgi vilinoša vēlme mest plinti krūmos. Padoties, pamest iesākto pusratā. Vai pat nemaz nemēģināt.

Vispār jau ir diezgan būtiski saprast, kas tieši izraisījis vēlmi mest visu pie malas. Ja atbilde ir: „jūtos nelaimīgs”, tad diez vai ir jēga turpināt iet līdzšinējo ceļu. Ir jāmeklē atbilde, kāpēc ir šī nelaimīgā sajūta. Bet to vairs nevarētu saukt par padošanos. Drīzāk pat par apsveicamu atbildības uzņemšanos savā dzīvē.

Pārnestās nozīmes vārdu 'izgāzties' būtu patiešām svētīgi aizstāt ar vārdiem ‘uzkrāt pieredzi'.

Bet, ja atbilde ir: „tāpēc, ka nesanāk tā, kā iecerēts..”, tas vairāk izklausās pēc vājuma mirkļa,  kuru tik vien kā nepieciešams pārvarēt. Tik vien kā.. Tātad, kā nepadoties un turpināt iesākto brīdī, kad ļoti gribas atmest visam ar roku, jo nekas nesanāk un  it kā neizdodas?

Kā spēt pašam sevi atbalstīt tādā brīdī?
Vēlos padalīties ar pašas pieredzi, kas ir tie 3 vaļi, uz kuriem balstos, lai pārvarētu bailes, uzveiktu grūtības un turpinātu iesākto. Varbūt noder arī kādam citam.

Kā pirmo un galveno motivāciju turpināt iesākto un nepamest visu pusceļā ir patiesa vēlme mainīt savu dzīvi, mainīt kādu situāciju savā dzīvē; mainīt pašam sevi, uzlabojot attiecības utt.

Jā, zinu – tas nav nekāds neparastais atklājums. Visiem taču labi zināma aksioma - ja neko nemainīsi, nekas arī nemainīsies. Tātad, ja jūtat pārmaiņu nepieciešamību, tad padošanās būtu pēdējā, ko vajadzētu izvēlēties. Jo padodoties viss paliks pa vecam.

Ko var darīt? Var un būtu pat ļoti nepieciešams meklēt veidu, kā mainīt esošo situāciju. To, kas vairs neapmierina. Izdarīt izvēli, pārvarēt šaubas un rīkoties. Un pēc tam vienkārši turpināt iesākto. Jā, zinu, viegli pateikt. Tomēr nereti izrādās, ka arī izdarīt ir vieglāk nekā sākotnēji liekas.
 

Vēlme mainīt savu dzīvi ļoti palīdz saņemties atkal un atkal. Neskatoties uz to, ka vienlaikus no nezināmā arī ir tā kā drusku bail. Un reizēm, pavisam atklāti sakot, gadās arī nogurt un nodomāt, kāda gan jēga turpināt, ja nesanāk un patiesībā pat īsti nezini, uz kurieni tas ved.. (jā, pēdējo teikuma daļu uz sevi jo īpaši varu attiecināt).
 

Ir, ir jēga! Ja jau mūs apmierinātu tāda dzīve, kurā nepieciešams tikai ēst un gulēt, tad varbūt varētu apgalvot, ka jēgas nav. Bet  mēs taču neesam piedzimuši šajā pasaulē vien tāpēc, lai ēstu un gulētu.. Katram no mums ir savs dzīves uzdevums, kas dod jēgu mūsu dzīvei. Ir svarīgi to meklēt. Kas meklē, tas vienā brīdī arī atrod. Un bez pārmaiņām tādā gadījumā neiztikt.

Reizēm no malas kāds tuvs cilvēks palīdz sabremzēties, sakot: „Klau, tā nedari..Tev labāk būtu..”  Kā gan no malas var zināt, kā būtu mums labāk? Un kā var zināt, ka nesanāks nemaz nemēģinot?

Reizēm no malas kāds tuvs cilvēks palīdz sabremzēties, sakot: „Klau, tā nedari..Tev labāk būtu..”  Kā gan no malas var zināt, kā būtu mums labāk? Un kā var zināt, ka nesanāks nemaz nemēģinot? Sliktākajā scenārijā mūs apstādina atziņa: "Man bail, tāpēc labāk neriskēšu.." Un cilvēks jau nebaidās no sevis. Baidās no nezināmā. Baidās, ka izgāzīsies un baidās no tā, ko citi pēc tam padomās.

Vispār pārnestās nozīmes vārdu 'izgāzties' būtu patiešām svētīgi aizstāt ar vārdiem ‘uzkrāt pieredzi'. Lai kāds izgāztos, kādam ir jānosoda. Savādāk izgāzties nav iespējams. Bet par pieredzes uzkrāšanu piemērot sodu – tas nu gan ir neprāts! Vispār nevienam no mums uz zemes nav tāda vara dota, ja tā padomā. Nosodīt. Pat ne tiem, kas domā, ka viņiem tāda ir. Un pašiem sevi nosodīt par neizdošanos ļauts vēl jo mazāk. Sevi drīkst atbalstīt, bet ne kanibāliski noēst pilnīgi nejēdzīgos pašpārmetumos.
 

Kā otro argumentu, kas ļauj pārvarēt vēlmi padoties - varētu minēt Iedvesmu. Iedvesmu, kuras rezultātā mums rodas ideja. Ideja, kas var parādīt virzienu, kurp doties tālāk. Diezgan pasen lasīju kādu atziņu: ja prātā ienāk kāda ideja, tas nozīmē, ka idejas autora rīcībā jau ir visi resursi idejas īstenošanai. Izklausās ticami, kaut vai tāpēc vien, ka visiem taču vienlaicīgi neienāk vienādas idejas prātā. Bet ideja nevar rasties bez iedvesmas. Man jau liekas - jo spontānāka ideja, jo tā ir dzīvotspējīgāka. Kāpēc? Jo tur vēl prāts nav pieslēdzies un visu rūpīgi izanalizējis.
 

Jā, tiklīdz kaut ko ļoti sāk analizēt ar prātu, tā iedvesmai vairs nav vietas. Rodas daudz, nē, rodas MILZUM daudz pretargumentu, kāpēc kaut ko labāk (un arī drošāk) nedarīt. Jā, prāts godam izpilda savu funkciju - būt prātīgam. Bet tiek piemirsta viena maza nianse - šajā dzīvē visu nevar izplānot. Patiesībā, ļoti maz ko var izplānot un vēl mazāk izdomāt. Bet bez iedvesmas idejas īstenot nevar. Kur gan ņemt Iedvesmu? Sevī. Dabā. Mīlestībā. Un protams, savos Sapņos.
 

Arguments, kas palīdz noturēties un nepadoties ir - apziņa, ka varbūt esi soļa attālumā no dzīves, kādu ļoti vēlētos dzīvot jeb no sava mērķa, kuru ļoti vēlētos sasniegt. Jāpasper vēl tikai viens solis. Tādā brīdī – apstāties..? Jā, taisnība, mēs patiešām nezinām, cik soļi vēl jāpasper. Tomēr, ja nu tas ir tikai viens solis, kas vēl jānoiet? Tikai viens lēmums, kuru pieņemot, mūsu dzīve mainās pilnībā. Un jā – tieši uz labo pusi!
 

Šajā brīdī ļoti vēlos pieminēt paļāvību. Kamēr vien ārkārtīgi vēlamies kontrolēt notikumu gaitu, nekas nesanāk kā iecerēts. Kad sākam dzīvot paļāvībā, daudz kas atrisinās pats no sevis. Un daudz labāk, nekā sākotnēji plānojām. Patiesībā tieši paļāvība ir tā, kas savā ziņā neļauj padoties. Paļāvība neļauj prātam dominēt. Paļāvība ļauj sadzirdēt dvēseli. Un tā ļauj Iedvesmai dzīvot. Un iespēju dzīvot iedvesmas pilnu dzīvi mums pašiem.
 

Jā, sanāca tā diezgan vispārīgi. Zinu. Bet konkrētāk uzrakstīt pagrūti, jo katrs no mums atrodas citādu pārmaiņu priekšā vai jau īsteno pārmaiņas savās dzīvēs. Un katrs no mums saskaras ar ļoti dažādām un atšķirīgām grūtībām.
 

 Tomēr iepriekšminētais trio var sniegt nepieciešamo atbalstu brīdī, kad gribas atmest visam ar roku. Vai tiešām padoties vai tomēr .. turpināt iesākto.