Pēc 100 gadiem latviešu būs maz, igauņu daudz?

Rīgas domē runās ķīniski un arābiski
Latviešu sievietēm šogad dzimuši 1,2 bērni. Dati pārliecinoši pierāda, ka mēs katru gadu izmirstam – pērn nostrīpojām Talsus, šogad Kuldīgu – atbilstoši šo pilsētu iedzīvotāju skaitam nomirušo daudzums pārsniedz jaunpiedzimušos. „Mūsu valsts 20 jaunbūves gados, kad valsts nākotne ir pašu rokās, ejam lēnā, labprātīgā pašnāvībā. Tāpat ir divkosība uzstāties – esmu pret svešiniekiem, kuri te lielākā skaitā iebrauktu! Tādu argumentu drīkst lietot tie, kuriem ir trīs vai vairāk bērni,” intervijā „Latvijas Avīzei” saka Mežs.
Vienīgā cīņas iespēja pret to, lai iebraucēji nepārņemtu tavu zemi, ir pašu bērnu radīšana, uzskata demogrāfs. Pretējā gadījumā neliela saujiņa atlikušo latviešu lūkos no krieviski, angliski vai ķīniski–arābiski runājošas Rīgas domes izlūgt mazu estrādīti Dziesmu svētku sarīkošanai. Ja mūsu vecāki būtu kalkulējuši, tad lielākā daļa no mums nemaz nebūtu piedzimuši! It īpaši pēc kara un citkārt grūtos apstākļos dzimušie.

Mežs stāsta, ka igauņiem pat krīzes periodā dabiskais pieaugums ir ar pluszīmi.

“Vēl agrāk pāri gāja mēris, bads, karotāji, bet klaušinieki un kalpi vilka iztikšanu, kāda nu tā bija, un, lai cik smagi, latvieši tomēr vienmēr parūpējās, lai tauta turpinātos, pat pieaugtu dzīvajā spēkā.”
Mežs stāsta, ka igauņiem pat krīzes periodā dabiskais pieaugums ir ar pluszīmi. Tur par vienu bērnu pabalsts līdz 19 gadiem ir nevis 8, bet 14 latu, taču, jau sākot ar trešo bērnu, maksā 40 latu par katru bērnu. Tad ir ģimenes pabalsts – vēl 14 latu mēnesī par katru bērnu, bet 28 latu – bērnam līdz triju gadu vecumam. Vientuļai māmiņai – vēl 20 latu klāt par katru bērnu. Katrs skolas bērns saņem brīvpusdienas un pabalstu, sākot mācības. Bērnu vecākiem ir papildus 3 – 6 brīvdienas gadā atkarībā no bērnu skaita. Septiņu un vairāk bērnu mātēm mēnesī valdība ik mēnesi maksā vēl 120 latu – tādu kā māmiņas algu, tas ir papildus tiem 280 latiem bērnu pabalstos.
Mežs uzskata, ka par bērna nākšanu pasaulē vairāk ir atbildīgs vītietis, jo sevietes gaida, kad viņas uzrunās.” Ja mīļotais vīrietis viņai iečukstēs, ka gribētu bērniņu, nevaru iediomāties sievieti, kas tam spētu atteikt. Ņemsim tikai vērā, lai čukstētājs nav prom, tiklīdz jāsāk mainīt bērnam autiņus vai pēc vairākiem gadiem, kad mazais jāved uz dārziņu un skolu.” Viņaprāt, tomēr galvenais jautājums ir par vērtībām, jo daudzviet mēs saskaramies ar mantas un karjeras kultu.

Valsts ir salīdzināma ar ledusskapi, kurā tiek saliktas ekonomiskas vērtības un tajā brīdī, kad tās ir vajadzīgas, tiek izņemtas un lietotas.

Valsts ledusskapis ir izēsts
Protams, tas ir jautājums par vērtībām,  Meža sacītajam piekrīt pārmaiņu treneris Artūrs Šulcs. Tomēr iemesli, kāpēc bērni dzimst tik maz, jāmeklē dziļāk. “Ir jāaplūko, kas notiek sabiedrībā. Sistēma, neapzināts domāšanas veids ir  sabiedrības dalījums upuros un vardarbniekos. Māklinieks varētu uzzīmēt divus cilvēciņus – upuri un vardarbnieku – tā būtu mūsu sabiedrība. Upuris neuzņemas atbildību, un viņam šī loma ir izdevīga. Upuri apdraud vienalga kas – vīrs, sabiedrība, valsts. Upuris pavairo vardarbību, rada domāšanas un izturēšanās modeli, tas neredz sevi kā brīvu cilvēku, kas var uzņemties atbildību un vienoties ar otru. Bērns tas automātiski nozīmē to, ka pametīs, izmantos, nodarīs pāri, atņems, būs jācieš,” skaidro Šulcs.
Savukārt valsts ir salīdzināma ar ledusskapi, kurā tiek saliktas ekonomiskas vērtības un tajā brīdī, kad tās ir vajadzīgas, tiek izņemtas un lietotas. Viņaprāt, šobrīd šī sistēma ir deformēta. Valsts kasē nonāk nodokļu maksājumi, bet, kad tie maksātājam ir vitāli nepieciešami, tos nevar izņemt, jo ledusskapi jau ir izēduši citi. Par ko valsts maksā? Šobrīd par dzīvsvara vairošanu, saka eksperts. 

Ar kailām krūtīm medijos ir par maz, lai motivētu radīt bērnus.

“Valsts maksā visiem, kuriem ir bērni, vienlaga vai viņi ir nenormāli, sociāli bezatbildīgi vai dzemdē, lai dabūtu kaut kādu naudu. No valsts budžeta tiek veicināta dzimstība šajā iedzīvotāju grupā. Ja normāla ģiemene varētu teikt: jā, mēs tagad maksājam nodokļus, un, kad mums būs bērns un vajadzēs naudu, mēs to dabūsim, mums ir valsts ekonomikais buferis, bērni dzimtu vairāk. Tas ir jāmaina, jāsaprot, vai mums ir vajadzīgi gribēti bērni.”
Pret tēzi, ka mūsu senči kara un bada gados laida pasaulē pēcnācējusi, Šulcs izturas skeptiski. “Jā, bērnus dzemdēja, bet jautājums – kā un kāpēc, vai tāpēc, ka nebija kontracepcijas, nebija pieejami aborti, tāpēc, ka nebija kur likties – tas bērns vienkārši bija un pēc deviņiem mēnešiem nāca laukā.”
Viņš saka, ka tas nebūtu modelis, uz kuru mūsdienās jātiecas. Tas laiks ir pagājis. “Šādi mēs saņemam negribētus bērnus, ar kuriem strādā sociālie dienesti, ne jau mīlēti bērni nokļūst padibenēs, tie ir negribēti cilvēki. Viņaprāt, neraugoties uz seksa tēmas pārpilnību medijos, nopietnas, gudras dzimumaudzināšanas joprojām pietrūkst.“

Vaikākas Saeimas deputātes iesniedza izmaiņas likumā, kas noteiktu, ka pirms aborta sievietei jāklausās bērna sirdspuksti. Kādai gan agresijai jābūt pret citām sievietēm, lai kaut ko tādu izdomātu?

“Ar pliku dibenu žurnālā ir par maz. Tā nav seksuālā audzināšana. Pie manis nāk sievietes ar menstruāciju traumām, nāk sievietes, kurām kauns no sava ķermeņa. Tās ir sievietes reproduktīvajā vecumā, tie procesi turpinās. Šajā jomā joprojām nav kvalitatīvas izglītības sistēmas, sabiedrība domā totalitārās kategorijās, tāpēc visādi Pujāti un Vanagi var turpināt iedzīt kompleksus. Seksualitāte nav svētums, mīlēšanās nav svēts process, bet tiek uztverts kā kaut kas aizliegts, slikts, pārkāpums.
Seksualitātes noliegšana sabiedrībā noved pie trauksmes un tā dēvētā nāves instinkta. Latvijā kultivētā kapu kultūra, krusti, bēdu dziesmas, mīta par dzīvi kā bēdu lejas uzturēšana neapzināti ietekmē cilvēkus. “
Garīgums tiek saistīts ar atturību no dzimumdzīves. Katra grūtniece, kas negrib dzemdēt, tiek nosaukta par slepkavu. Tas rada augstu trauksmes sajūtu, reproduktīvais process kļūst par neirozi. Ja bērniem skolā liek dziedāt Ziemassvētku dziesmiņas par bēdu valstību, tas ir emocionāli bīstmāk nekā šķiet, jo zemapziņā paliek nospiedums: priekš kam vairoties šajā bēdu valstiņā.  Krusti, bēdas, kapi – tas viss spiež uz leju, mums ir pārāk maz pozitīvu lietu, nav klēpja simbola,  netiek teikts, ka satuvināties ir skaisti, dievišķi, brīnumaini.  
Ar kailām krūtīm medijos ir par maz, lai motivētu radīt bērnus. Vaikākas Saeimas deputātes iesniedza izmaiņas likumā, kas noteiktu, ka pirms aborta sievietei jāklausās bērna sirdspuksti. Kādai gan agresijai jābūt pret citām sievietēm, lai kaut ko tādu izdomātu? Tā jau sievietes gadiem nes līdzi šos reproduktīvos zaudējumus. Ir taču jābūt cerībai un pieņemšanai, kas dotu cilvēkiem, ka sir krīzē, tikt no tās laukā.”

Teksts: Evija Hauka, www.kasjauns.lv