Skolotāji: attālināto mācību sekas ir smagas un būs vēl lielākas

Divu gadu attālinātās mācības jau radījušas sekas skolēnos - viņi vairs nevēlas un arī neprot socializēties, viņos ir iekšējs stress, un tas viss ietekmē mācību kvalitāti. Tā vēsta raidījums “Re:Skats”, atsaucoties uz pedagogu un psihologu vērtējumu.

FOTO: Pexels.com

Mums izauga faktiski bērni, kuri divus gadus pirmajā, otrajā klasē mācoties, nekad īsti nebija gājuši skolā. Nepazina savus klases biedrus.

Māra Ozola ir latviešu valodas un literatūras skolotāja Murjāņu Sporta ģimnāzijā. Izglītības sistēmā strādā 30 gadus un norāda - attālināto mācību sekas un situāciju šobrīd skolā ir smaga. “Šodien es parunājos 11. klasē, kas viņiem aktuāls un ko viņi visvairāk izjūt. Viņi saka, ka viņi ir pieraduši būt vieni, attālinājušies, līdz ar to  nav vajadzības pēc komunikācijas, bet cilvēkam jau tas pēc dabas ir vajadzīgs. Ir tā, ka bioloģiskā vajadzība ar to ieradumu rada iekšējo konfliktu. 

 

Viņi saka, ka viņiem esot kaut kādas iekšējas dusmas pret skolotājiem. Spriedze. Viņi ar prātu saprot, ka nav tam pamata, bet tās dusmas ir - atkal tas skolotājs kaut ko grib, atkal kaut ko uzdod.”
 

Psiholoģe Jolanta Lamstere ReTV skaidro: šobrīd skolēnu vidū novērojama trauksme, skolēni nespēj kontrolēt dusmas un stresu. “Bērni ir izkrituši no tādas sociālās aprites, viņiem ir pazudušas mācīšanās iemaņas, tāds mācīšanās ritms arī viņiem nav. Grūti sakoncentrēties, samobilizēties, plānot savu darbu. Sūdzas, ka viņi nu nekādi nevar laicīgi piecelties un atnākt. Mājās bija tā ierasts, ka tur pidžamā un čībās mācījies, visa diena pagāja gandrīz vai gultā.

 

Man ir palielinājies skaits skolēnu, kuri paši vēršas pēc palīdzības, sevišķi pusaudži un vecāko klašu skolēni un jaunieši, kas vidusskolā.  Tas, par ko viņi saka, ka daudzas lietas, kas viņus dzīvē interesēja un aizrāva, ir apstājušās, piemēram, nenotiek sacensības, nenotiek koncerti. Daudziem skolēniem mācību apguve ne vienmēr skolas vecumā ir saistīta ar tādiem augstiem, intelektuāliem vai akadēmiskiem mērķiem, bērni nāk uz skolu draudzēties, socializēties, piedalīties dažādos pulciņos un gūt prieku no tā.”

 

Bērni ir izkrituši no tādas sociālās aprites, viņiem ir pazudušas mācīšanās iemaņas, tāds mācīšanās ritms arī viņiem nav. Grūti sakoncentrēties, samobilizēties, plānot savu darbu. Sūdzas, ka viņi nu nekādi nevar laicīgi piecelties un atnākt. 

 

Problēmas nozarē iezīmē arī Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) veiktais izvērtējums par aizvadīto attālināto mācību gadu. “Šis laiks viennozīmīgi ir radījis diezgan paliekošas sekas pusaudža vecumā, kur ir izteikti vajadzīga vajadzība pēc komunikācijas ar vienaudžiem un pēc satikšanās prieka. Mums izauga bērni, kuri divus gadus pirmajā, otrajā klasē mācoties, nekad īsti nebija gājuši skolā. Nepazina savus klases biedrus. 

 

Tie ir bērni, kuriem tas ir radījis ļoti nopietnas problēmas. Jo šis komunikācijas trūkums, šīs iespējas tikties ar saviem vienaudžiem, runāties, trūkums noved pie tā, ka daļa no tiem bija nu jau ļoti smagā situācijā un vērsās arī pie speciālistiem. Un skolās, kurās ir atbalsta personāls, psihologs, sociālais pedagogs, dažādu nozaru speciālisti, runājās. Un tajos gadījumos, kad bija šīs grūtības, bija cilvēki, profesionāļi, kas tūlīt varēja līdzēt sākotnējā stadijā,” norāda Rolands Ozols, IKVD Kvalitātes novērtēšanas departamenta direktors.
 

Skaties ieteikumu, kā ar skolu pārrunāt grūtas situācijas

 

Reklāma
Reklāma

Tomēr, kā ReTV skaidro izglītības darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, nozare šobrīd jau ir lielas krīzes priekšā. Akūti trūkst ne tikai pedagogi, bet arī medicīnas un atbalsta personāls. Tas nozīmē, ka ne visiem bērniem skolās atbalsta pasākumi ir pieejami. “Ārstniecības personāls trūkst. Lielākoties tas ir pirmsskolās. Ne tikai pedagogi, trūkst arī skolotāju palīgi jeb auklītes. Kā minēju, arī medmāsas trūkst. Tā problēma kļūst arvien smagnējāka.”
 

“Trūkst tās saiknes. Skolotājs - skolēns. Un ne tikai skolotājs skolēns, bet vispār pieaudzis cilvēks. Viņi paliek vieni, izolēti. Nekurienē. Savus bērnus pazīstu, sevišķi tos, kurus esmu mācījusi vairākus gadus, es zinu, ko viņi varēja vai nevarēja, es zinu - šo vārdu viņš mācējā rakstīt. Vairs nemāk,” norāda Māra Ozola.

Tas savukārt parāda vēl vienu būtisku problēmu, kas aktualizējusies līdz ar attālinātajām mācībām - apgūtā satura apjoms.

 

Izglītības kvalitātes valsts dienests norāda: daļā skolu satura apguves apjoms kritās pat par 90%.
 

Izglītības un zinātnes ministrija ReTV situāciju ar attālināto mācību sekām nekomentē. Savukārt bijusī izglītības ministre Mārīte Seile norāda, ka šobrīd svarīgi domāt par atbalsta pasākumiem, lai skolēni apgūtu iekavēto mācību vielu. “Tas, kas šobrīd skolotājam praktiski ikdienā, manuprāt, ļoti, ļoti atvieglos situāciju, ja mēs spētu Latvijā skolotājiem sagatavo, nu jau var teikt, bāzes mācību komplektu. Jo šobrīd situācija Latvijā ir tāda, ka katrs skolotājs, un tādu ir vairāk kā 20 000, viņi ieiet klasē un katrs izdomā, viņam katram ir jāizdomā ideālā stunda. Un mums Latvijā šobrīd ritenis tiek izdomāts no jauna. Mums šobrīd Latvijā nav sistēmas, kas nodrošinātu katram skolotājam bāzes materiālu.”

 

Tāpat viņa uzmanību vērš uz skolotāju izdegšanas tendenci, kas būtiski ietekmē satura apguvi. Šonedēļ Latvijas Pašvaldību savienības prezentētajā pētījumā secināts, ka Latvijā izglītības nozarē aktuālas ir 1330 pedagogu vakances. “Tāda neticība, ka vispār vairs var būt labi vietās, kur pietrūks skolotāju vietās, kur ir pa kādam skolotājam, kam viss ir apnicis un viņš vairs negrib redzēt ne bērnus, ne klasi. Nē, bet nav neviena, kas nāk viņa vietā, ka šādās vietās ir iestājies arī milzīgs panīkums un neticība. Un nezināšana, kā tikt no situācijas ārā.”
 

Māra Ozola: “Tajās ilgtermiņa sekās mēs jau sēžam ar pakaļu tieši peļķē. Tās jau ir tās ilgtermiņa sekas, ja tādi tantuki kā es, piedošanu, es esmu omīte, pensionāre, ja es esmu tas, uz kā sistēma turas, kas var būt vēl sliktāk. Es tak kuru katru brīdi varu “nolikt karoti”. Un tad, kas aiz manis? Tukšs, nav...”

“Es gribētu teikt, ka daļa no mūsu ieteikumiem ir ņemti vērā, jo tur, kur mēs runājam par to, ka nedrīkst būt tik garas stundas, attālinātais process. Jūs redzat, ka ministrija ļoti konsekventi pieturas no savas puses, ir pie tā, ka mācībām maksimāla ilgstoši ir jābūt klātienē. Protams, jautājums droši vien par to, kuras lietas var vienkāršāk ieviest un kuras - ne tik,” saka Rolands Ozols. 
 

“Vairs jau nav kur, tagad - vienalga kā. Tas tā kā mēs būtu tādā milzīgā bedrē. Ja mēs slīkstam, tad mums pilnīgi vienalga, kā mēs tiekam ārā, ar pakaļu pa priekšu vai zobiem ieķērušies, nagiem vai kā, galvenais ir izrāpties.  Es teikšu tās smalkās lietas, - lai pastāv pie ratiem. Es sākšu ar to “pats” ar “c”, ko tomēr nevajag rakstīt. Kāpšos atpakaļ tur, kur es paliku, kaut kur tālēs zilajās, un tur arī mācīšu,” uzsver skolotāja Māra Ozola.

Lai uzlabotu situāciju, valsts apņēmusies līdz 2025. gadam katram Latvijas skolniekam un skolotājam nodrošināt datoru mācību satura apguvei.