Ko darīt, ja ēšana jau kļuvusi par atkarību? Sarmīte dalās pieredzē, kas notiek Anonīmo nesamērīgo ēdāju sapulcēs

Ko darīt, ja zināšanu par veselīgu ēšanu ir pietiekami, ja ir izmēģināts viss, taču pietrūkst paša galvenā – spējas turēties pie veselīga dzīvesveida? Iespējams, risinājums ir apmeklēt Anonīmo nesamērīgo ēdāju (ANĒ) sapulces, savā pieredzē anonīmi dalās Skaidrīte.

FOTO: Shutterstock.com

Atveseļošanās var sākties, tikai izejot no nolieguma un atzīstot savu problēmu.

Tas nav ne diētu, ne kaloriju skaitītāju klubs. Tas nav arī veids, kā kārtējo reizi godīgāk vai negodīgāk nopelnīt uz cilvēkiem, kam ir ēšanas problēmas. Tas ir ceļš, kā atgūt līdzsvaru attiecībā uz ēšanu un, iespējams, arī dzīvē.
Atvērtas un atbalstošas

ANĒ sapulcēs gaidīti ir ne tikai tie, kas regulāri pārēdas, bet arī ar citiem ēšanas traucējumiem – anoreksiju, bulīmiju. Arī atkarību no kādiem konkrētiem produktiem.

Samaksa ir brīvprātīgs ziedojums. Saskaņā ar anonīmo kustību 7. tradīciju, katra grupa uztur sevi pati. Tā kā ANĒ Rīgas grupai par telpām jāmaksā simboliska nauda un sapulcēs ar uzkodām neaizraujas, tad arī ar ziedojumiem nav ļoti jāiespringst. To apjoms drīzāk ir personīgs pašcieņas un iespēju jautājums. No jaunajiem biedriem un viesiem ziedojumu neprasa.

Kas notiek sapulcē?
Sapulču formāts ir līdzīgs. Sapulces vadītājs no mapes ar materiāliem katru reizi lasa īsu sapulces ievadu, kura laikā apjautājas, vai kāds ir ieradies uz šo sapulci pirmo reizi. Tad pa riņķi tiek laistas un lasītas lapas ar 12 sadraudzības principiem un 12 tradīcijām. Katrs, kas runā vai lasa, pirms tam nosauc savu vārdu. Piemēram, Zeltīte, anonīmā kūku daudzēdāja, vai Mudīte, anonīmā anorektiķe. Katru reizi visi pārējie atbild: „Sveika, Zeltīt!” un nosauc runātāja vārdu. Katrs, kas šo rituālu izbaudījis, zina, kādu atbalstu un pozitīvu enerģiju tas sniedz.

Pēc tam vienojas par sapulces dienaskārtību. Parasti tas ir lasījums no ANĒ materiāliem, un pēc tam klātesošie var izteikties gan par dzirdēto tēmu vai par citām sev aktuālām problēmām. Ja sapulcē dalībnieku ir daudz, vienojas, cik ilgi drīkst katrs runāt un kādā veidā atgādinās, ka laiks tiek pārsniegts.

Šajās sapulcēs ir pieņemts, ka runātāju nepārtrauc, līdz viņš pasaka „Paldies!”, uz ko visi pārējie saka: „Paldies tev!”

 

ANĒ ir ļoti svarīgs ēšanas plāns. Tai nav jābūt apmātībai ar kaut kādu ultraveselīgu ēdienu vai kaloriju skaitīšanai vai diētai.

 

Dzirdēto neviens nekomentē ne sapulcē un jo vairāk – to neiznes ārpus sapulces telpām, neatstāsta draugiem vai mājiniekiem. Katrs runā tikai par sevi un savu pieredzi.
Nevienam nav obligāti sapulcē jārunā – tā ir katra personīga darīšana. Tomēr, kad jūti, cik līdzīgas problēmas ir pārējiem, gribas padalīties arī ar savu piedzīvoto. Tas ir grupas spēks un fenomens – te sapratīs to, ko pat ļoti tuvi radi un draugi, un psihologi līdz galam nav spējīgi saprast. Šis atbalsts noņem emocionālo spriedzi un ir vieglāk ievērot veselīgas ēšanas ieradumus.
Individuāls atbalsts

Grupā ir iespēja apmainīties ar telefona numuriem un sameklēt atbalstītāju, kas palīdzēs gan iet soļus, gan atbalstīs vajadzīgā brīdī. Piemēram: „Sarmīt, es izvārīju pilnu katlu ar zupu un jūtu, ka pēc otrās bļodiņas nespēju apstāties!” Vai varbūt: „Es atkal slēpu ēdienu un visu dienu badojos”. Reizēm pat nevajag nekādu padomu, kā tikai, ka tevi saprot un atbalsta. Reizēm ar to pašu aktuālo problēmu var apzvanīt piecus sadraudzības biedrus, un tas ir tikai normāli. Būtiskākais, ka grupa palīdz noturēties un neiekrist savā ēdienatkarībā vienalga, vai tā ir nepietiekama, pārlieka vai ar kādu apsēstību saistīta ēšana.

Reklāma
Reklāma


12 soļi
ANĒ, tāpat kā pārējās sadraudzībās iespējams sevi dziedināt, ejot cauri 12 soļiem. Bet tas nav obligāti – ir cilvēki, kas daudzus gadus apmeklē sapulces un nemaz nemēģina iet soļus. Ir, kas ilgu laiku atkārto pirmos trīs soļus. Šis ceļš ir ļoti individuāls, taču to biedru panākumi, kas tikuši līdz pēdējiem soļiem, parasti ir iedvesmojoši.

Pirmais solis

Atveseļošanās var sākties, tikai izejot no nolieguma un atzīstot savu problēmu. Interesanti, ka, pat apzināti aizejot uz ANĒ sapulci, nebiju līdz galam apzinājusies savu problēmu. Tomēr sapulces formāts ļauj ļoti humānā veidā ieskatīties savai problēmai acīs. Proti – kad citi runātāji stāsta par sevi, viņu problēmas no malas ir tik skaidri redzamas. Un vienlaikus maigi rodas sapratne, ka arī man pašai ir tik ļoti līdzīgas problēmas. Līdzībās runājot, tu nevari izkāpt no peļķes, ja sevi turpini mānīt, ka it kā nemaz nesēdi peļķē.

Šī apzināšanās var nākt pakāpeniski pat vairākus mēnešus. Tomēr pieredzējušie biedri neiesaka pārāk aizkavēties pirmajā solī, bet iet tālāk.
Atkarības viela ANĒ

Kā gan Anonīmo Alkoholiķu 12 soļu programma var strādāt attiecībā uz nesamērīgajiem ēdājiem? Ja atveseļošanās no alkohola vai narkotiku atkarības sākas ar atturēšanos no šīm atkarību raisošajām vielām un būšanu skaidrā prātā, tad kā ar ēdienu? Veselīgs ēdiens taču ir ikdienas vajadzība. Kur ir tā robeža, kur beidzas norma un sākas slimība?

ANĒ ir ļoti svarīgs ēšanas plāns. Tai nav jābūt apmātībai ar kaut kādu ultraveselīgu ēdienu vai kaloriju skaitīšanai vai diētai. Vai nu ar speciālista palīdzību, vai paši varam izveidot sev piemērotu ēšanas plānu. To, kas iziet ārpus šī plāna, mēs patiesībā diezgan labi spējam atšķirt. Piemēram, neskaitāmās šokolādītes vai kūciņas, ar kurām sevi lutinām, ja ir slikts garastāvoklis. Vai gluži otrādi – neēšanas lēkmes. ANĒ ir materiāli, kuros aprakstīts, kā izveidot sev piemērotu ēšanas plānu.

Uz dvēseles un dzīves līdzsvaru

Visas 12 soļu programmas ved uz dvēseles un dzīves līdzsvaru. Tas ir ļoti individuāls ceļš gan satura, gan ātruma ziņā. Interesanti ir vērot, kā mainās sadraudzības atbalsta grupas dalībnieki. Kļūst mierīgāki, pašapzinīgāki, kļūst veselīgākas attiecības ar saviem līdzcilvēkiem un ēšana vai neēšana uz nervu pamata paliek pagātnei. Cilvēki iemācās patiesi mīlēt sevi, izlīdzināt kādreizējos pāri nodarījumus sev un citiem, būt gaišāki un stiprāki. Un tad, kad ir nokļūts jau līdz 12. solim, savu pieredzi var sniegt citiem.

 

Informācija no "Tautas Veselības Avīze"