Kā vecāki reāli var palīdzēt savam bērnam ar īpašām vajadzībām?

Ievadam par salutoģenēzi
Vairākās Eiropas valstīs un nu arī Latvijā, domājot par bērnu ar īpašām vajadzībām (un arī pieaugušo!) attīstību, tiek lietots jēdziens – salutoģenēze. Tā ir jauna sistēma, kas māca tikt galā ar situācijām, kas saistās ar iedzimtām vai iegūtām traumām, zaudējumiem – fiziskiem vai mentāliem. Sistēma palīdz dzīvot “normalitātes režīmā” gan pašiem skartajiem cilvēkiem, gan viņu tuviniekiem. Salutoģenēze koncentrējas uz ķermeņa un gara veselīgo daļu, mācot to izmantot efektīvi, lai kompensētu zaudējumus. Salutoģenēzes sistēmas principi cilvēkus ar invaliditāti motivē un iemāca dzīvot patstāvīgi, līdz ar to veidojas veselīgāks, integrētāks sabiedrības modelis kopumā. Būtisks aspekts, par ko runā salutoģenēze, ir jautājums, kā veicināt cilvēku ar invaliditāti spēju dzīvot patstāvīgi – gan fiziski, gan psiholoģiski. Un šajā brīdī aktualizējas jautājums par tuvinieku (īpaši vecāku) līdzatkarību, kuras dēļ bērnam ar invaliditāti tiek traucēta iespēja attīstīties un pilnveidoties. 

Vīriešiem ir kādi ticamāki vai mazāk ticami iemesli, kāpēc viņi nevar palikt kopā ar ģimeni un būt pilnvērtīgi tēvi. Mamma, palikusi viena, ar visu savu būtību dzīvo bērna dzīvi, aizmirstot par savējo. 

Kas ir līdzatkarība?
Līdzatkarība nu jau tiek uzskatīta par slimību, jo tai ir noteiktas pazīmes, paredzama gaita un tā ir hroniska. Tā rodas, dzīvojot kopā ar cilvēku, kuram ir specifiskas problēmas, kas var būt gan dažādas atkarības, gan iedzimtas vai iegūtas slimības vai invaliditāte. Šajā gadījumā tas nozīmē, ka tuvinieki pielāgojas bērna ar invaliditāti uzvedībai, darbībām, kas patiesībā ir neizdevīgas un traucējošas. Tā vietā, lai meklētu risinājumu, kas ļauj saglabāt neatkarīgu dzīvi gan bērnam, gan vecākiem, notiek pilnīga "saplūšana" ar bērna vajadzībām, vecāki faktiski dzīvo savu bērnu dzīvi. Tā ir emocionāla atkarība no otra cilvēka un viņa uzvedības. Mūsdienās daudz runā par pāraprūpi kā vienu no līdzatkarības formām arī klasiski veselu bērnu vecāku kontekstā, turklāt biežāk tās ir mammas, kuras ar visu savu būtību dzīvo bērna dzīvi, savējo atstājot otrajā plānā. 

Tātad - kādas attiecības māte izveidos ar savu bērnu, tādas attiecības bērns veidos ar apkārtējo pasauli.

Bērna atdalīšanās no aprūpes personas
Māte un mazulis līdz bērna aptuveni 22 mēnešu vecumam ir simbiotiskās jeb ļoti, ļoti tuvās savstarpējās attiecībās. Māte un bērns šajā agrīnajā periodā ir kā viena kopīga sistēma, kas atdalās pamazām. Pirmie atdalīšanās soļi notiek bērna 5, 6 mēnešu vecumā, kad mazulis nedaudz “atstumjas no mātes”, lai viņu apskatītu, kā atsevišķu personu. Tad bērns, vērojot mātes sejas izteiksmes un emocijas, veido savu iekšējo struktūru, patību. Caur mātes ārējās vides atspoguļojumu mācās iepazīt sevi. Angļu valodā ir vārds “mother” (māte). Ja no noņem burtu “m”, rodas jauns vārds - “other” (cits). Tātad - kādas attiecības māte izveidos ar savu bērnu, tādas attiecības bērns veidos ar apkārtējo pasauli. Māte ir pieaugušais cilvēks, kuram pamazām un saprātīgi jāveic atdalīšanās jeb separācija. Periodā, kad bērns apzinīgi sāk lietot vārdu “es”, viņš praktiski un emocionāli ir spējīgs atdalīties no mātes un uztvert sevi kā patstāvīgu personu. Ja šī atdalīšanās netiek veikta, atbildība gulstas uz mammu, tēti vai aprūpes personu, kurš neļauj bērnam no sevis iet prom. 

Vecāku gudrība ir ļaut bērnam darīt, nevis izvēlēties vecākam vieglāko - izdarīt bērna vietā.

Bailes, kauns un vaina

Neļaušana atdalīties slēpjas pārlieku lielās rūpēs, bailēs, ka bez pieaugušā bērns kļūs pilnīgi bezpalīdzīgs vai nodarīs sev pāri. Neļaušana slēpjas kauna sajūtā - mans bērns nevar tāpat kā citi, kā arī vainas apziņā par visdažādākajām lietām. Trīs emocijas - bailes, kauns un vaina vienmēr ir kopā. Ne velti literatūrā tās mēdz dēvēt pat trejmeitiņām. Šis komplekts patiesībā ir ļoti smagas un nopietnas jūtas, ar kurām cilvēkam pašam ir ļoti grūti tikt galā. Un tad pieaugušais, biežāk māte, atrod redzamos iemeslus un attaisnojumus, kādēļ viņai būtu jābūt vairāk simbiotiskās attiecībās ar bērnu nekā citiem vecākiem ar savējiem: 

• viņš ir pārāk maziņš;
• viņš slimo vairāk kā citi;
• viņš to nemaz nevar izdarīt un nekad nevarēs;
• viņš to nemaz nemāk izdarīt un nekad nemācēs u.c. 

Vecāki var šādi domāt arī tad, ja bērns ir pilnīgi vesels, taču bērna invaliditāte vai slimība ir īpaši labvēlīgs fons, lai vecākiem veidotos līdzatkarīgs uzvedības modelis. Bērns ar īpašām vajadzībām, kā jebkurš bērns, instinktīvi ir gatavs jauniem izaicinājumiem un attīstībai. Tā ir pieaugušo nespēja noturēties savā pozīcijā un ļaut bērnam darīt. Objektīvi, protams, bērns ar īpašām vajadzībām kādas lietas darīs vēlāk, lēnāk vai citādāk. Jā, arī kādas lietas nedarīs vispār. Un tomēr te parādās vecāku gudrība ļaut bērnam darīt, nevis izvēlēties vecākam vieglāko - izdarīt bērna vietā. Pretējā gadījumā bērns tā arī nekad neuzdrošināsies pamēģināt veikt kādas lietas - pats ēst, ģērbties, ķemmēt matus, veikt kādus mājas darbus, iet skolā utt.

Salutoģenēzes principi izvirza vecākiem lielu uzdevumu - kaut caur asarām, bet nedarīt bērna vietā, ļaut iemācīties pašam.

Salutoģenēzes zelta doma – ļauj bērnam darīt pašam!
Iepriekš minētās pamata emocijas - bailes, vainas sajūta un kauns - rada vecākos lielu trauksmi, kas neļauj domāt līdzi. Labi būtu, ja trauksmaini vecāki dotos uz psihoterapiju, lai ar savām nepārstrādātajām emocijām netraucētu bērnam attīstīties. Salutoģenēzes principi izvirza vecākiem lielu uzdevumu - kaut caur asarām, bet nedarīt bērna vietā, ļaut iemācīties pašam. Ir tik grūti nepalīdzēt, zinot, ka bērnam tās ir pūles, bet vecākam tas būtu viegli. Vecāku uzdevums – neiejaukties, pieturēt sevi un ļaut darīt bērnam, tajā pašā laikā neatstājot bezpalīdzīgā situācijā. Jā, grūti, bet tas vienīgais ceļš, kā palīdzēt cilvēkam ar invaliditāti reāli justies, kā vienam no sabiedrības, likt saprast, ka viņš spēj darīt to pašu, ko viņa vienaudži – varbūt lēnāk, varbūt citādāk, varbūt ir nepieciešams kāds palīglīdzeklis, bet spēj. Kad vecāks sev ir sakrājis mazos gandarījumus, ka ir spējis sevi savaldīt, tad arī bērns attīstībā ir pagājis solīti uz priekšu. Ja tuviniekiem netiek attīstīti šie priekšstati, ka ir jāļauj, ka palīdzība nepieciešama tikai īpašos gadījumos, bērna progress būs visai lēns. Svarīgi priecāties un pilnvērtīgi izmantot tās spējas, kas ir, nevis skumt par tām, kuru nav. 

Tomēr gribas pažēloties
Pavisam cilvēcīgi, ja mammai, tētim vai citam aprūpētājam kādā brīdī sirds ir tik pilna, ka gribas pažēloties, kad negribas atkal dzirdēt: "Nav ko žēloties, citiem ir sliktāk!" Te līdzcilvēkiem jābūt gudriem – jāsaka, nāc izraudies, bet pēc tam tomēr paskatīsimies, ko varam iesākt ar tiem resursiem, kas ir tavā rīcībā. 

Šis raksts ir tapis projekta „Salutoģenēze – nozīmīga sociālā atbalsta un iekļaušanās sabiedrībā metode bērniem un jauniešiem ar invaliditāti” ietvaros. Projektu īsteno biedrība „Latvijas Pilsoniskas sabiedrības atbalsta centrs”. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija.