Ineses Zanderes Ziemassvētku dzejoļi

Mammas Ziemsvētku dzejolis

ja lācis es būtu

tad gulētu migā 

un sūkātu medainu knupi

ja līdaka būtu

tad slīdētu klusi

zem ledus pa snaudošo upi

ja puika es būtu

tad skrietu pie loga

un gaidītu Ziemsvētku veci

ja tētis es būtu

tad iekārtu eglei

pašā galotnē brīnumsveci

ja mamma es būtu? 

darīto to

ko labāk par visiem protu – katru no jums pie eglītes 

es šovakar nobučotu

Ziemassvētki manā ielā

Man līdzi piparkūku smarža

pa kluso tukšo ielu nāk. 

Es apstājos. Tik gaiši snieg

un baznīcā jau zvanīt sāk.

Aiz katra loga egles zarā

līkst maza piparkūku sirds. 

Spīd mūsu sirdīm debess zvaigznes,

bet piparkūkām sveces mirdz. 

Pie kādiem vārtiem strīpains kaķis

teic, mani ieraudzīdams, murr. 

Un šķiet, ka savu balto ķepu

viņš ilgi man uz pleca tur. 

Es brienu tālāk. Svaigā sniegā

kāds suns man taisnu taku min. 

Labs prāts ir mana ielas rota, 

kad viņa Ziemassvētkus svin. 

Man līdzi piparkūku smarža

pa kluso tukšo ielu nāk. 

Es apstājos. Tik gaiši snieg

un baznīcā jau zvanīt sāk. 

svecīte

ja būtu man viena svecīte

es nelūgtu sala vecīti

lai apēd viņš vienu svecīti

bet ja viņš par šito pantiņu

man gribētu iedot mantiņu

es palūgtu sala vecīti

lai atnes vēl otru svecīti

un ja viņam arī nebūtu bail

tad eglē kur plastmasas spuldzītes gail

mēs abi ar sala vecīti

aizdegtu īstu svecīti

debesis

es nāku pie tēta rokas

vēl notālēm zvani skan

un skatos cik lielas un augstas

ir debesis pāri man

Ziemsvētku egles zaros

mans tētis svecītes dedz

un top tik gaiši, ka zinu –

arī mani debesis redz

Eglīte

Tu neņēmi cirvi un dūraiņus

un nejūdzi ragavās zirgu. 

Ar otro tramvaju eglīte brauc

no Āgenskalna tirgus.

Bet istabu pilnu tā piesmaržo,

stāv vectēva izkaltā kājā

un atspulgo visos spoguļos –

pirmā eglīte jaunajās mājās. 

Ziemassvētki baltajās mājās 

kad ziemas nakts visklusākā 

pār baltiem laukiem klājas

no meža laimes lācis nāk

un ielūkojas mājās

tur klētī smaržo labība

un kūtī gremo lopi

bet rijā balti lini guļ

san bišu pilni stropi

pa logu lācis ieskatās 

kur zaļa egle zaro

un balta svece gaismu lej

caur ziemas nakti garo

iet laimes lācis domīgi

pār sētsvidu uz aku

un redz ka pati laime nāk 

pa sniegā mītu taku

kur laime Ziemassvētkus svin

tur viņš par velti nācis

un aizbrien rāmi smaidīdams

pār laukiem laimes lācis

Antonijas iela. 24. decembrī

Es atnāku ciemos pie jums,

kad svečturos izkūp daktis,

un nevajag jaunas sveces – 

es nesu jums zvaigžņotas naktis. 

Pastāviet brīdi pie loga,

aizvelciet aizkaru krokas,

nevajag sacīt neko,

tikai sadodiet rokas – 

es esmu tik auksta un gara,

un puteņus vērpju aiz rūtīm,

bet Ziemsvētku zvaigzne mirdz

tumsā pie manām krūtīm.

Mežaparks. 25.decembrī

Ko maza zila zīlīte

par Ziemassvētkiem zina –

bet zilā rītā atlido, 

pie loga pieklaudzina. 

Ko maza zila zīlīte

par Ziemassvētkiem zina, 

bet zaļu egles zariņu

ar spārnu sašūpina. 

Ko maza zila zīlīte

par Ziemassvētkiem zina, 

bet man uz pleca nolaižas, 

no tevis pasveicina. 

Ko maza zila zīlīte

par Ziemassvētkiem zina, 

pie tevis lido atpakaļ, 

no manis pasveicina. 

Un, atgriezusies debesīs, 

mums abiem pamirkšķina

šī mazā zilā zīlīte, 

kas visu labi zina.