Jauni dzejoļi tētiem

Vislatvijas akcijas „Uzraksti tētim dzejoli!” ietvaros iesūtītie dzejoļi tētiem! Ja arī Tu vēlies kādam tētim pateikt paldies dzejā, iesaisties mammamuntetiem.lv akcijā, lai kopīgi papildinātu latviešu literatūru. 

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Uzraksti savam tētim dzejoli arī tu! Foto iesūtījusi Iveta Staune.

 

Varonis mans

Smagākos akmeņus celt,

Tos pārvelt pār pasaules malu.

No tīrākās akas ūdeni smelt,

Un kļūt par varoni manu.

 

Par gaišāko rītu, 

Par dziļāko skatienu,

Par sauli, kad līst,

Asaru lietus.

 

Lielās, stiprās plaukstas,

Ērts drošais klēpis,

Tas ir tikai mans,

Sargeņģelis tētis.

/Jānis Jerofejevs, 2012/

**********************************

 

Veltījums Tētim, kurš reiz bija mazs

Kāds saka: mosties

Un sauc Tevi vārdā.

Caur baltiem aizkariem

Gaisma krīt.

 

Viss šķiet tik plašs –

Tāpat kā toreiz,

Kad istabā uzausa

Pirmais rīts.

 

Pa spodru logu

Laukā vēries,

Tev priekšā zaļoja

Ābeļu mežs.

 

Kad sētā pa taku

Ienāca māte,

Tev tālais vairs nešķita

Ļaunīgs un svešs.

 

Kāds saka: mosties

Un sauc Tevi vārdā.

Caur baltiem aizkariem

Diena krīt.

 

/Dina Kāgane/

************************************

 

Savam tētim

Koncentrē maņas uz šo brīdi.

Klusumu šķeļ līnija šķība.

Kā vecs zirdziņš, kuru tu dīdi,

Pie tevis nonāk patiesība.

 

Dūmeņi bez mērķa kūp,

Dienas ierobežo sienas.

Pat pastkastes nomalē nemīl būt vienas.

Mana sirds patlaban klūp.

 

Atpūties dienā pirms darba,

Un ilgas un sāpes izliec tajā.

Esmu dzinies uz daudzām vietām,

Bet neesmu bijis pareizajā.

 

Dūmeņi bez mērķa kūp,

Dienas ierobežo sienas.

Baltmaize paviršā kodienā drūp,

Pat drumslas no tās nemīl būt vienas.

 

Pajautā reiz un nekļūdies vairs,

Jo man esi tu. Un es esmu tev.

Cilvēki kādreiz pados tev roku, bet

Visgrūtāk piedot ir pašam sev.

 

Dūmeņi bez mērķa kūp,

Dienas ierobežo sienas.

Sirds kā vecais zirdziņš kūp,

Tai tomēr bijušas labākas dienas.

 

Klausules galā svešajā malā.

Visgarākās naktis tad, kad tu viens.

Bet vakarā, rītā, tveicē vai salā

Mājās gaidīs apskāviens.

 

Dūmeņi bez mērķa kūp,

 

Dienas ierobežo sienas,

Bet man nav vietas ne pie vienas.

Man jābūt pie tā, kurš man rūp.

 

/Artis Šarigins, 2012/

****************************************

 

Svarīgākais sirds puksts

Tās dienas, kas aiziet,

Nav velti gājušas.

Kurp dzīve vestu Tevi,

Vienmēr viens otram blakus plūstu,

Jo atceros, kā reizēm mēdzi,

Arī tagad savu plaukstu klusu,

Zem galvas manas mazās uz dusu likt.

Un spītējot tiem vārdiem pukstu,

Mēs tomēr esam viens.

Un statuss nav Tavs tikai „Tētis”,

Jo pienākumu godam pildi „Tēvs”,

Un reizēm dienas aiziet čukstus,

Sapņojot par stingru pukstu Tavu,

Kas spēku dotu klusumā!


/Anete Jaunzeme, Liepāja, 2012/

******************************************

 

Tētim

Tu staigāt un skriet mani māciji

Un pasakas par vilkiem un lāčiem stastiji,

Un vakarā gulēt kad liki

Tu redzēji kādi man stiķi.

 

Es atceros, katru vārdu

Ko bērnība teici tu,

Un šo brīdi atceros ar prieku

Jo neteici tu neko lieku.

 

Katrā skumjā brīdī

Tu biji klāt, kaut vai uz sprīdi.

Prati atrast īstos vārdus

Jautrus, gaišus, mierinātus.

 

Tavas acis katreiz mirdzēja

Lai gan sirdī šaubas sēja.

Vienmēr tu biji smaidīgs 

Un pie mums  gaidīts.

 

Ar šiem vārdiem,

Es vēlos teikt tik vienu

Mīlam mēs tevi tēt

Paldies ka tu mums  esi....

 

/meita Linda Kampare un mazmeita Paula, 2012/

***********************************************


Tēti... tēti... mīļo tēti...

Es saucu tevi vakar un šodien.

Tu atnāci pie manis sapnī,

Paņēmi mani klēpī.

 

Es skatījos tavās pelēkās acīs

Un lūpas paverās smaidā.

Es pieglaudos, tu apskāvi mani

Un nedomāji, kas rīt mūs gaida.

 

Šīs naktis bija tik garas,

Kad mēs bijām kopā ar tevi.

Es biju laimīga, ka tu man esi,

Es stāstīju visu par sevi...

 

Tu smagi nopūties un teici:

"Ak, meitiņ, mīļo meitiņ..."

Es zināju, tu drīz iesi

Un es gaidīšu atkal to reizi,

 

Kad tu nāksi krāsainos sapņos,

Kad turēsi manu roku savā.

Es tevi mīlēšu tikai tāpēc, ka esi.

Esi mans tētis, biji un būsi.

 

/Olga Solima, 2012/

***************************************

 

Dzejolis manam mīļākajam tētim

Vai maz es spētu aptver,

Cik daudz stundu  veltījis esi, ļaujot man savas rūpes satvert,

Jau no bērnu kājas, ļāvi man līdz galam izprast to, kas ir īstās mājas..

Katru vakaru pirms gulētiešanas aizrautīgi klāstīji man Minhauzena stāstus,

Atstājot neiepazītus mūsdienu skarbās realitātes lāstus..

Cik daudz stundu esam kopīgi smējušies,

Klausīdamies, kā kaimiņu suņi basu korī dusmīgi rējušies,

Cik daudz mākoņi kļuvuši par pasaku tēliem,

Un ģimenes pasākumi nekad neuzskatītie par vēliem,

Kad man kļuva skumji, un Pasaule sāka kļūt par lielu,

Jutos tā , kā apmaldījusies Pasaules tumšāko ielu,

Bet tu manī tajās iededzi gaismu, atgādinot,

Ka esi ar mani,

Tad manā sirdī sāka zvanīt balto sniegpulksteņu zvani.

Jo nav pasaulē labākās sajūtas par apzināšanos šādu -

Ka mūžīgi blakus būs tētis ar zelta vārdu,

Nebūtu  tik vērtīgas lietas plašajā Visumā, ar ko pateikties,

Sakot to kopīgi visiem,  daudzu dzīves no vientulības varētu atteikties,

Tādēļ šodien no visas sirds savu mīļo tēti skauju,

Šonakt ar bērnības atmiņu spārniem mēs kopīgi lidosim pār Gauju.

/Santa Kanaska, 2012/

****************************************************

 

Kaut reizi pajautāt

Es pamostos un gaidu Tēta smaidu.

Viņš smaida. Es zinu- man ir viss.

Viņš paņem mani rokās, tur cieši,

Es jūtu spēku, mīlestību. Miers.

Tēt, vai Tu zini, cik labi jūtos?

Cik mīlēta un pasargāta es?

Kā gribētos kaut reizi Tev to jautāt,

Bet pamostos un šoreiz nu pa īstam.

Es Tevi katru nakti, Tēti, redzu,

Bet nespēju vairs pajautāt:

"Vai Tēt, Tu zini, cik labi jutos,

Cik mīlēta un pasargāta es?" 

/Linda Baumgarte, 2012/

 

Tur, tālu augstu debesīs ,

Dievs visas dvēselītes svētī ,

Un no simts tūkstoš miljoniem ,

Es izvēlējos tevi - TĒTI ! 

 

/Irēna Vaivode, 2012/

 

 *****************************************

sirds tava 

kā rudens 

ar pelēko 

vēja spītu 

sirds tava 

kā rudens 

ar agri 

Reklāma
Reklāma

mostošos rītu 

sirds tava 

kā rudens 

ar krāsainu 

lapu mīklu 

sirds tava 

kā rudens 

ar noausto 

zirnekļa tīklu 

sirds tava 

kā rudens 

ar vētras 

lielceļu brīvu 

sirds tava 

kā rudens 

ar kaijas 

kliedzienu dzīvu 

 

sirds tava 

kā rudens 

ne man 

atminama 

tik rudeņa 

tuvums un 

tā sadzirdama 

balss kas 

sapņiem 

noticēt ļauj 

un nekad 

manu balsi 

neaprauj 

un lai cik 

kailas kā 

vītolu zari 

tavās rokās 

mans siltums 

ko tu vien 

dali un 

savu rudeni 

manā vērs 

un iesakņo 

dziļi mums 

dvēselēs 

 

sirds tēva 

kā drošums 

lielajās 

plaukstās 

sirds tēva 

kā vieglums 

stiprākās 

rokās 

sirds tēva 

kā dullums 

ar smieklu 

lietiem 

sirds tēva 

kā likums 

ar rūpēm un 

priekiem 

sirds tēva 

kā brīnums 

ar krāsainiem 

stāstiem 

sirds tēva 

kā lūgums 

ar neteiktiem 

vārdiem

/Laura Andersone, Liepāja, 2012/

 

***************************************

Tēti, es, Kurmītis 

straujais, tavs, 

tik gaidīts 

un lolots, 

un izsapņots, 

gribu klēpī 

tev rāpties 

un pasaulē 

tavā laisties! 

 

Tēti, es, Kurmītis 

dullais, tavs, 

tik izšūpots, 

ieaijāts, 

skauts, 

gribu ar 

tevi kopā 

mūsu pasaulē 

braukt! 

 

Tēti, es, Kurmītis 

vienīgais, tavs, 

tik glāstīts 

un paijāts, 

un mīļots, 

gribu ar 

tevi tā 

vienmēr 

pasauli 

kopā celt!

 

/Laura Andersone, Liepāja, 2012/

****************************************

 

Neļauj rūpēm nomākt savu gaismu,

esi kaut uz mirkli bezbailīga, neprātīga tu!

Tā tu smaidīji un mani izaicināji

bet es nesteidzos... 

kaut aizrāvos

 

Neļauj pasaulei arī sevi, tēt, nomākt, zinu, tā māk..

Savai sirdij laimi izvēlies,

spārnos izpleties...

atļaujies pārsteigt zīmējot laimi,

atļaujies pasaulei teikt, ka esi brīvs

atļaujies pamosties dzīvei

 

Tagad skatos spogulī uz tavu smaidu un izaicinu pati sevi.

Ar tevi vienmēr atcerēšos, kā jutos

Todien ietinoties mūsu jokos

...ja tik tie nebūtu tik saprātīgi trāpīgi,

...tik neprārtīgi mānīgi, tik..

 

Saprāts tik gaistoši raisās, tik gaistoši zūd...

bet tu taču zini, ka es tevi joprojām mīlu,tēt! 

/Evita, 2012/

 

Lielais Vīrs

Tētis, nu, kā lai to saka,

Ir tāds liels un spēcīgs vīrs,

Varbūt visi gan tā neteiktu,

Bet man liekas, ka tā ir.

Man ir tētis vienmēr spēcīgs,

Vienmēr liels un vienmēr baiss,

Bet kad uzzibsnī man smaidu,

Tad pat saulei sarkans vaigs.

Dažreiz tētim lielums iekšā

Vairāk nekā ārpusē,

Bet kad tētis stāsies priekšā,

Ļaundariem būs „ā!” un bēgt.

Tētis ir kā Lauvu Karalis,

Pats viņš arī maziņš bijis,

Viņam arī ir savs tētis,

Un viņš arī liels un stiprs.

Tēti nāk no visām malām,

Jauni, veci, gari, īsi.

Bet man liekas, ka vienalga,

Tēt’s ir liels un spēcīgs vīrs.

 

/Santa Katrīna Meikališa, 2012, veltījums manam tētim Kristapam/

***********************************************************

 

Kad ausīs saule,

Tad es miršu.Kad uzlēks mēness,

Tad es dzimšu..

Guļu es ar seju dubļos,

Kas to samīdīt spēs?

Tikai tu, tikai tu - Man vari palīdzēt,

Piecelties un nesamulst,

Kā bērnam kas ir apzadzies.

Samta bālais mēness,

Lina spoža saule.

Pasargās tie mūs,

Nesargās tie abi mūs...

Iznīcība saldā,

Paņēma tā mani prom.

Apskauj cieši, cieši,

Iespēju šo izmanto.

Tēvs

Satver mani stingri,

Sarauj važas gabalos.

Lai es varu savu,

Dzīvi no jauna piedzīvot.

Tad no pelniem sārtiem,

Kā fēniks zelta,

Es tad atdzimšu, Es tad atdzimšu.

/Kristaps Vīksna, 2012/

***************************************

 

Tētis

Visus darbus, kurus darīt nav spēka-

ne mammai, ne brālim, ne māsai, ne man,

izdara tētis!

Kur gan bez tēta lielā spēka mēs visi liktos?

Stāvētu katrs neizdarāmā darba priekšā,

un varbūt pat nesatiktos.

Domātu skumjas domas un kaltu plānus

kā labāk padarīt darbus nepadarāmos,

līdz atnāktu tētis, stiprs kā lācis

paņemtu katrā rokā pa darbiņam,

mammu, brāli, māsu un mani

uzceltu plecos

un visu paveiktu smiedamies.

Pēc tam tētis mūs pasviestu gaisā

un mums nebūtu bail,

iekrist tēta stiprajās rokās visiem kopā.

 

/Iveta Skapste, 2012/

************************************************

 

Miedziņš

Puika ar apaļām acīm skatās.

Acīm jau sen jābūt ir ciet,

tāpēc jau gultiņa vakaros gaida,

tāpēc jau vajag gulēt iet.

Tētis gaida, kad aizvērsies acis,

miedziņš nenāk, tas paslēpies,

miedziņš, ieķēries aizkaros šūpojas,

gaida, kad tētis projām ies.

 

/Iveta Skapste, 2011, no dzejoļu krājuma bērniem „Kāpēc man tāds deguns?”/

************************************************

 

Dzejolis tētim

Tēvs - Neaizmirsti mani;

Gadiem ritot - domāju kādreiz Tevi satikt.

Gāja gadi - Ilgas bija bezcerīgas.

Naktīs es Tevi iedomājos kā zvaigzni debesīs.

 

Gāja gadi - līdz tu man uzzvanīji.

Balss tik silta un maiga.

Un zinu - ka tu tiešām neesi aizmirsis

 

/Līga Rēvele, 2012/