Atvadas no vecā gada. Fragments no vecmāmiņas dienasgrāmatas

Viens gads beidzas, nākamais tūliņ sākas. Un tā gadu no gada. Laikam ejot uz priekšu, mainās cilvēki, notikumi, gadskaitļi, bet ir lietas, kas paliek nemainīgas - vēlme mīlēt, būt mīlētam un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Paldies, vecmāmiņ, ka ļauj ielūkoties savā pasaulē!

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Un nu, mīļais vecīti, sacīšu tev ardievas, jo tepat jau smaida jaunas gads.

Izraksts no 1952. gada dienasgrāmatas:

"Jau atkal viens gads aizsteidzas mūžībā. Man pašai ir brīnums, cik nemanot šis gads ir pagājis. Tas liekas tik nesen, kad ar tādām cerībām sagaidīju šo gadu, un nu jau viņa vairs nav. Vēl tik dažas stundas un mēs sveiksim Jauno gadu. Ko gan man ir sniedzis šis aizejošais gads? Visu pārdomājot un atceroties, es varu viņu pavadīt ar vislabākām atmiņām un nekad es viņu nepieminēšu kā kaut ko ļaunu!

Nav viņš man sniedzis sirdi plosošas sāpes, bet daudz prieka un laimes. Esmu dabūjusi darbu, kas mani apmierina, kaut arī atalgojums nav liels. Bet galvenais ir tās neaizmirstamās laimes dienas, ko esmu pavadījusi kopā ar Albertu. Šīs dienas bija tik jaukas un saulainas. Kā gan var neatcerēties siena pļauju? Vai atkal tās dienas, kad pavasarī Alberts bija pie manis? Vai atkal rudens nakti, kad mēs ar traktoru vizinājāmies pa lauku. Ak, nu nevar jau uzskaitīt visas šīs reizes, bet zinu tikai to, ka tās bija kā bezgala jauks sapnis, bet reizē ar to arī  īstenība. Tās dienas ir kā saules dienas manā mūžā.

Un tagad, aizejot, nenovērs savu labvēlību no manis, bet atstāj savam pēcnācējam par mani labas atsauksmes, lai arī es uz priekšu varētu just siltu laimi un gaišu prieku.

Nekad tās neizdzisīs no manas atmiņas. Un tādēļ es tevi, tu vecais un aizejošais gads, tevi es vienmēr atcerēšos, kā kaut ko jauku un saulainu, kas pret mani esi bijis tik labvēlīgs un mīļš. Neviena diena, pavadīta kopā ar Albertu, nav bijusi ēnaina vai salta. Un tādēļ, vecais gads, tev es izsaku savu vissirsnīgāko pateicību.

Reklāma
Reklāma

Un tagad, aizejot, nenovērs savu labvēlību no manis, bet atstāj savam pēcnācējam par mani labas atsauksmes, lai arī es uz priekšu varētu just siltu laimi un gaišu prieku. Katrs lūdzās laimi un jūtas to pelnījis. Vai gan es lai būtu citādāka? Es ilgojos pēc laimes un mīlas, jo tikai tad dzīve liekas skaista un pilnīga. Un tagad  es tomēr jūtos laimīga un arī mīlēta, jo  pati mīlu ar visu savas dumjās sirds spēku.  Un nu, mīļais vecīti, sacīšu tev ardievas, jo tepat jau smaida jaunas gads. Paliec sveicināts, tu mūžam neaizmirstamais 1952. gads. Es tevi vienmēr atcerēšos ar smaidu sejā. Paliec sveicināts!"

 

Iesūtījusi: Laima L.