Kāda patiesībā bija dzīve viduslaiku pilī un ar ko tā atšķīrās Latvijā un citur Eiropā

Bieži vien mūsu izpratne par viduslaikiem ir diezgan romantizēta. Lielā mērā par to jāpateicas Valtera Skota un Henrika Senkeviča grāmatām, kā arī kinofilmām, kas radījušas iespaidu par cēliem bruņiniekiem, daiļām dāmām un varenām pilīm, kurās dzīvoja augstmaņi. Tālāk uz rietumiem no Latvijas kaut kas no visiem šiem labumiem tiešām bija, taču mums šajā ziņā mazliet nav paveicies. Ne piļu ziņā – to mums ir papilnam, lai arī līdz mūsdienām saglabājušās vien nedaudzas un tās pašas ir vai nu atjaunotas, vai arī stadijā, ko pieņemts apzīmēt ar vārdu pilsdrupas. Taču bruņinieku turnīri un citas tā laikmeta spožās izklaides šim reģionam gāja secen, jo te saimniekoja reliģiozi ļaudis – arhibīskaps, bīskapi un Livonijas ordenis –, kas būtībā bija mūku karotāju apvienība un tādēļ ar laicīgām izklaidēm bija uz jūs. Kāda dzīve šajās pilīs ritēja, un ko mēs vispār zinām par viduslaiku piļu ikdienu? Par šo tēmu uz sarunu aicinājām vēsturnieku Armandu Vijupu, kura darbavieta kā reiz ir pils – kādreizējā Livonijas ordeņa pils, kur tagad mājo Ventspils muzejs.

Kā izskatījās tipiska diena tādā pilī?

– Ordeņa pils ikdiena ir aprakstīta daudzos avotos. Sākās tā ļoti agri, ap pieciem vai sešiem no rīta, kad kapelā notika rīta lūgšana. Ordeņa brāļi ir mūki karotāji, taču viņi nav priesteri, tātad jābūt arī vismaz diviem priesteriem, kuri dzīvo pilī un notur misi. Tad seko dažādi saimnieciskie darbi, un pils zālē notiek tikšanās un apspriedes. Brokastis ir salīdzinoši vēlu, ap astoņiem vai deviņiem. Tālāk seko dažādi ikdienas darbi, kas saistīti ar militāra rakstura treniņiem, nodevu iekasēšanu, saimniecisku lietu un strīdu izskatīšanu, jo komturam ir piešķirta tiesu vara. Ap vieniem pusdienas. Vakarā ap astoņiem vai deviņiem ir gulētiešanas laiks, pirms tam vēl vakara lūgšanas laiks.

Kaut kādas izklaides vispār bija pieejamas?

– Ordeņa pilīs izklaides iespējas bija minimālas, jo pastāvēja vairāki ierobežojumi: alkoholam nē, sievietēm arī nē. Taču alus tā laika izpratnē nav alkohols, bet gan bakterioloģiski drošs dzēriens, jo no nezināmas izcelsmes ūdens var dabūt sāpošu vēderu vai pat vēl ko sliktāku. Kalpošanas pamatā ir militāri treniņi un lūgšanas, lai tā nodrošinātu Tā Kunga labvēlību. It kā nav atļautas arī medības, kas skaitās mūkiem nepiedienīga nodarbe, taču noteikumos var atrast vietas, kas atsevišķos gadījumos to tomēr pieļauj. Piemēram, drīkst pavadīt cilvēkus, kas dodas medībās, vai arī novērst ordeņa lauku postīšanu. Var just, ka vēlākajos noteikumu papildinājumos notiek tāda kā taustīšanās, piemēram, it kā jau ar bultām medīt nedrīkst, taču atsevišķos gadījumos tomēr drīkst. Turklāt pils taču audzē medību piekūnus, ko pēc tam piegādā ordeņa maršalam un mestram. Interesanti, ko tad viņi ar šo dāvanu darīja, ja ne gāja medībās? Tādēļ viena lieta, ko nosaka statūti, taču pavisam kas cits, kā cilvēki tos interpretēja. Piemēram, Ventspils pilī ir atrasts strinkšķināms mūzikas instruments vargāns, kas liecina, ka laikam pils iemītnieki to būs izmantojuši kā laika kavēkli, kaut gan, stingri ņemot, šādas izklaides viņiem bija liegtas.

Bīskapu un arhibīskapa pilīs dzīve mazliet atšķiras, tur galdā drīkstēja celt arī vīnu, biežāk tiek pieņemtas dažādas delegācijas un pārstāvji, kā arī lielāka uzmanība piešķirta reliģiskiem jautājumiem, taču izpaliek militārā joma, kas raksturīga ordenim.

Ventspils laikam skaitījās diezgan nomaļa pils?

– Jā, jo atrodas mežainā vidē, un tur ir maz iedzīvotāju, tādēļ arī mazāk izskatāmo lietu un administratīvo jautājumu. Te arī nekas īpaši interesants nenotiek, kamēr citviet nākas saskarties ar lietuviešu sirotājiem un iebrukumiem ordeņa zemēs. Ventspils komturiju tas īpaši neskar. Tātad absolūta garlaicība! Sēdi pie alus kausiem un strinkšķini vargānu! Piedzīvojumu ir maz, atliek tikai medības.

Tad jau nosūtījums uz Ventspili ordeņa brāļiem būs bijis līdzīgs trimdai?

– Nezinu, kā notika atlase, taču pieņemu, ka daļa cilvēku ordenī nonāca, uzskatot to par savas dzīves misiju. Daļa droši vien labākas dzīves meklējumos, piemēram, Rietumeiropas aristokrātijas jaunākie dēli, kuriem uz mantojumu nav cerību, taču kļūt par garīdzniekiem vai stāties klosterī, kas būtu otrs ceļš, viņi nevēlas. Bet te ir variants kļūt par mūku karavīru, kas arī ļauj nodrošināt dzīvi. 

Visu sarunu ar vēsturnieku Armandu Vijupu lasi žurnāla "Latvijas Noklusētā Pagātne" jaunajā numurā. Vēl tajā ir stāsts par aktiera Arņa Līcīša kinolomām, raksti par laika skaitīšanas īpatnībām senajā Rīgā, mūsu senču cīņu pret ugunsgrēkiem, protestiem pret migrāciju 1988. gadā, kā arī ieskats Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva aizkulisēs.