Grūtnieces atzīšanās: es negribu bērnus!

Es nekad neesmu gribējusi bērnus. Ne divus, ne trīs, pat ne vienu. Par laimi mans vīrs arī ne. Līdz kādu dienu sākām runāt, ka laiks nestāv uz vietas. Man teju trīsdesmit, viņam jau nedaudz pāri. Un ja nu pēc gadiem desmit pēkšņi mazuli gribēsim, bet vairs nesanāks? Tā nu realizējām plānu – nost ar tabletītēm. Un tagad, šitās šausmas, esmu stāvoklī!

FOTO: Shutterstock.com

Gaidītās pārmaiņas nenotiek…
Kad pamazām šī ziņa sasniedz manas draudzenes, kuras jau tikušas vismaz pie viena bērna, viņas priecājās kā negudras – cik lieliski jaunumi, bērni – tā ir laime… Bet mani kaut kā nepameta sajūta, ka viņu priekā ir kāda deva ļaunuma. Redz, nu tu dabūsi izbaudīt to, kam mēs jau esam gājušas cauri. Turklāt viņas nez kāpēc sāka gaidīt manī kaut kādas brīnumainās pārvērtības. Viņas gaidīja, ka kļūšu maiga kā zefīrs, uķināšos ar katru sastapto mazuli un raudāšu, izdzirdot vārdu mammīte. Bet līdz pat šim brīdim nekādas šādas pārmaiņas manī nav notikušas. Draudzenes domā, ka tā ir ārējā poza, ka es vienkārši šīm tieksmēm vardarbīgi turos pretī. Ai, kā viņas kļūdās… Manī grūtniecība nekādu prieku un sajūsmu nerada.

Gaidāmais bērns nav tik stulbs, lai nesajustu atšķirību starp „negribu viņu” un „negribu būt stāvoklī”.

Kas tajā visā ir skaists?
Jā, grūtniecība man patiešām nepatīk. Nekad nesapratīšu tās, kuras apgalvo, ka būt stāvoklī ir skaisti, ka tas ir skaistākais laiks viņas mūžā. Tiešām? Jūs tiešām tā domājat? Vai ābols, pankūkas vai makaroni ar gaļu, kas neturas kuņģī tikai tāpēc, ka nejauši zobu birsti iestūmu pa dziļu, ir skaisti? Vai tiešām pilošie krūtsgali jau no kāda ceturtā grūtniecības mēneša ir brīnišķīgi? Vai tiešām valstīšanās no viena sāna uz otru, nevarot atrast daudz maz ērtu gulēšanas pozu, ir kaut kas debešķīgs? Man liekas, ka nē. „Kuš, kuš! Tavs bērns visu dzird,” mani apsauc draudzene, kad viņai klāstu savas pārdomas. Bet, mīļā sirds, mans gaidāmais bērns nav tik stulbs, lai nesajustu atšķirību starp „negribu viņu” un „negribu būt stāvoklī”. Jā, es negribu būt stāvoklī. Bet tas nenozīmē, ka es negribu šo konkrēto mazuli.

Es gribu, lai mans bērns ātrāk jūtas patstāvīgs cilvēks, kuram uzticas un ar kuru rēķinās, nevis uzskata par mūžīgo mazuli.

Nekušini mani!
Kad draudzenei stāstu, ka gaidāmo bērnu neizjūtu kā daļu no sevis, viņa atkal mani kušina. Bet tiešām – es viņu neizjūtu kā daļu no sevis, bet gan kā atsevišķu, patstāvīgu cilvēku, ar kuru mums ir noslēgts darījums – līdz mazuļa piedzimšanai mums kaut kā ir jāsadzīvo. Un tad jau vienosimies par jauniem spēles noteikumiem. Draudzene raizējas, ka gaidāmajam bērnam pietrūks mīlestības, jo esmu izteikusi domu, ka nevēlos, ka viņš mani sauc par mammu. „Viņš jutīsies apjucis, jo Ilzes ir daudz, bet mamma ir viena.” Un kas notiktu brīdī, kad mazais bērnudārzā izdzirdētu, ka kāds cits bērns citu sievieti sauc par mammu? Vai tiešām sajuks prātā? Un es negribu būt māte, es gribu būt draugs. Es gribu, lai mans bērns ātrāk jūtas patstāvīgs cilvēks, kuram uzticas un ar kuru rēķinās, nevis uzskata par mūžīgo mazuli.

Izslavētās hormonu vētras
Tās es gaidīju ar īpašu nepacietību. Bet, šito vilšanos, nekā. Protams, nevar visu mērīt pēc vienas mērauklas, taču, mīļie vīrieši, man liekas, ka jēdzienu hormonu vētras ir izdomājušas tās sievietes, kuras nekādi citādi nemāk ar vīriem/vīriešiem manipulēt. Tās ir sievietes, kurām ir problēmas ar pašcieņu un pašapziņu. Tās ir sievietes, kuras beidzot sagaidījušas lielo iespēju atriebties: „Mīļais, es gribu saldējumu! Grīīīībūūū!” Un tas nekas, ka ir trīs naktī, un „mīļajam” rīt jādodas uz darbu. Tas nekas, ka sieviete patiesībā nav tik tizla, lai nevarētu iesēsties mašīnā un doties uz izslavēto tuvāko benzīntanku.

Mīļais, es gribu saldējumu! Grīīīībūūū!

Reklāma
Reklāma

Beigas ir tuvu
Mans „skaistākais laiks” teju ir beidzies. Vēl pāris mokpilnas nedēļas. Un arī šajā brīdī es varu teikt, ka tā pa īstam negribu bērnus. Ne divus, ne trīs, pat ne vienu. Negribu bērnus kā tādus. Bet šo gan, jo šī bija trīspusēja izvēle – satiksimies laikā un telpā un tad pamēģināsim, kā mums sanāk. Es vīram saku, ka mīlu viņu. Viņš apgalvo, ka mīl mani. Gaidāmajam mazulim mēs sakām: „Mazais, mēs tevi vēl nepazīstam, bet priecāsimies iepazīsimies.” Jau pavisam drīz. Un tas brīdis būs kā atvieglojums, jo man atkal tiks dota iespēja kļūt pašai, tiks dota iespēja tikt vaļā no inkubatora lomas.


Ak, jā, vēl taču būs krūtsbarošana, bet gan jau arī ar to mēs tiksim galā.

 

Iesūtījusi topošā māmiņa Ilze