Arī pēc 40 var dzimt bērni! Patiess stāsts

Sabiedrībā valda uzskats, ka sievietei pēc četrdesmit laist pasaulē mazuli ir pārāk drosmīgs un pat riskants solis. Portālā mammamuntetiem.lv reģistrētai mammai Argitai Bānei jaunākais mazulis piedzima, kad viņai bija 41. Viņa  stāsta, ka šī grūtniecība un dzemdības bija pat vieglākas par visām iepriekšējām.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto no personīgā arhīva. Mazais Kristaps.

„Bez dēliņa Kristapa man ir vēl četras meitas. Divas jau ir prom savās dzīvēs – studē un strādā, divas jaunākās ir pusaudžu vecumā. Mums ar vīru pēdējo gadu laikā bija modusies vēlme pēc vēl viena mazuļa. Diemžēl, sākotnējie centieni nebija pārāk veiksmīgi – bija divi spontānie aborti, tāpēc uz brīdi it kā atmetām domu par piekto bērniņu. Tomēr šī sajūta saglabājās īsu brīdi.

 

 

FOTO: JAUNIE VECĀKI.

 

Kad zaudējuma sāpes pierima, vēlme pēc bērna pamodās. Kad paliku stāvoklī ar Kristapu, apkārtējiem neko neteicu. Lielais vēders man bija ziemā, kad staigāju platā kažokā, tāpēc izdevās nomaskēties. Varbūt aiz muguras kāds nogrozīja galvu, bet acīs man neviens neko pārmetošu nav teicis. Savukārt meitas ziņu par gaidāmo brālīti vai māsiņu uzņēma ar ļoti lielu sajūsmu. Greizsirdība no māsu puses nav – viņas ļoti mīl savu mazo brālīti. Esam arī daudz ar viņām par to runājušas, un meitas priecājas, ka ir lielās māsas, kas var man palīdzēt. Grūtniecības laikā ik pa brīdim pamodās iekšējās bailes, vai ar šo grūtniecību un mazo viss būs kārtībā. Tajā pašā laikā nomierināties palīdzēja regulārās vizītes pie ārsta – katrā sonogrāfijā varēju mazo apskatīties un redzēt! Tas radīja pārliecību, ka viss ir vislabākajā kārtībā un ka process norit pat ļoti labi. Protams, grūtniecības laikā bija jāveic ģenētikas analīzes. Tajā reizē daktere teica – pēc nedēļas būs analīžu rezultāti, ja es nezvanu, zini, ka viss ir kārtībā. Pēc nedēļas daktere nezvanīja. Bet es jau zināju, ka tā būs!

Reklāma
Reklāma

Grūtniecības laikā neapmeklēju ne speciālās peldēšanas, ne vingrošanas, bet regulāri devos garās pastaigās, jo nemaz nevarēju nosēdēt mierā. Kopumā grūtniecība noritēja pat ļoti ideāli – mani nemocīja sliktas dūšas, vienmēr visas analīzes bija normas robežās. Es vienkārši jutos labāk, nekā, kad gaidīju meitas. Ar pēdējām divām meitām es pat pēdējos mēnešus pavadīju slimnīcā, jo gan analīzes, gan asinsspiediens, gan svars bija galīgi ne tāds, kā vajag! Kad paliku stāvoklī,  man nebija ne mazāko aizdomu, kas būs – dēls vai meita. Es biju noskaņojusies piektajai meitai, ja jau Dieviņš man līdz šim tikai metas devis. Tagad es varu teikt, ka ir piepildījies viens no maniem mazajiem sapnīšiem! No dzemdībām man bija bail par spīti pieredzei. Laikam tieši tāpēc, ka zināju, kas tas ir. Es vīram piedāvāju piedalīties dzemdībās, jo tagad daudzi tēti piedalās, bet viņš īsti negribēja. Un, manuprāt,     tas bija pareizs lēmums, zinot, kā viņš reaģē uz manām sāpēm.

                                                                                                                             FOTO: KRISTAPS UN MAMMA.

Protams, ja viņš vēlētos, es neatteiktu. Interesanti, ka daudzas jaunās mammas, kurām vīri bijuši līdzi dzemdību zālē, apgalvo, ka šaubās vai būtu iztikušas bez vīra atbalsta. Manuprāt, šādi apgalvojumi ir nedaudz pārspīlēti, jo vismaz man bija ļoti labi dakteri un vecmāte, kas palīdzēja īstajā brīdī. Dzemdības bija ļoti vieglas un ātras, turklāt bez anestēzijas. Apmēram astoņos vakarā sākās sāpes un vienpadsmitos puika bija klāt. Kad ieraudzīju mazo, es ļoti raudāju, bet tās bija laimes un prieka asaras. Kristaps bija 4,400 g smags un 55 cm garš. Mazais ir ļoti līdzīgs tētim, to īpaši var redzēt, kad skatāmies vīra bērnības bildes."