Dzemdību pieredze: sāpju ceļš uz Lielo pasauli

31.jūlijs, diena. Kā juzdama, izkrāmēju ārā lielo koferi, pārkārtoju to un sadalu 2 daļās. Tās mantas, kuras vajadzēs uzreiz, salieku somā un koferī, kuras vajadzēs vēlāk. Jūtos pacilāta, pārcilājot tās un gaidot pienākam īsto dienu. Bet, sakiet, ka sievietei nav instinkts. Nesagaidot nolikto datumu ( 5 dienas ātrāk), naktī uz 1.augustu, plkst. 2.15 kņud...Un tiešām, kā daktere teica, es zināšu, kad tas brīdis būs klāt, es to nesajaukšot! Ik pa 15 minūtēm... Sirds dauzās ātrāk, nevar būt! Prāts saka - Tu neesi taču vēl tam gatava. Bet ir jābūt. Saprotot, ka atpakaļceļa nav, es sāku raudāt. Raudāt, jo baidījos no nezināmā. Baidījos no fiziskajām sāpēm, kaut nezināju, kādas tās būs... Un labi, ka tā. Un notika viss pārējais, lai saprastu, ka koferi nepārkrāmēju velti un ir jādodas uz Rīgu, pretī nezināmajam.

Aizsūtu īsziņu draudzenei, kura arī gaida mazuli ( 4 no rīta):" Viss ir sācies! Es braucu uz RDz!"  Un pati, nu jau priecīgi, smaidīju laimē un nespēju noticēt - ŠODIEN ES BŪŠU MAMMA! Un Tavu joku, mana draudzene neguļ, TIEŠI TAJĀ LAIKĀ un atsūta man pretī īsziņu, kas dod man spēku par spīti sāpītēm, kuras mani "apciemo".
Braucam... Prātā simt un viena doma. Nevar būt, ka tas notiek ar mani. Bet otra balss saka:"Ko brīnies, ko tad citu gaidīji, iekšā jau palikt viņš nevar!" 

Es biju gatava padoties sāpēm, lai tikai tās pamestu manu ķermeni un prātu.

Sagaida dežūrējošā māsiņa. Laipna, nelaipna, īsti nevar saprast, agrais rīts dara savu. Bet viss ir jauki, palīdz paņemt mantas un dodos uz pārbaudi un reģistrēties. Smaidu pārlaimē. Ja būtu zinājusi, kas sagaida - diezvai tajā brīdī tā smaidītu. Daktere paziņo - pats, pats sākums... Un aizved mani uz sirdstoņiem mazulim...
Guļu uz kušetes un joprojām nespēju noticēt, ka esmu jau te. Mēs beidzot šodien satiksimies. Abi. Mēs taču neesam redzējuši viens otru - NEKAD. Tikai sajutuši viens otra glāstus. Viņš dzirdējis mammītes balsi, pieskārienu atbildes un delverībām vēderā...es, spērnienus un žagas... Gandrīz gadu esam ilgojušies viens otru sastapt. Un saka, ka laiks, attālums šķir. Pasaules lielākās muļķības! Tāpēc jau saka, ka mātes mīlestība ir NEIZMĒROJAMA. Tagad es zinu, CIK neizmērojama. Tam nav tādas skalas. Vienkārši, nav. Tā ir jūtu bezgalība.

Nu dodos uz pagaidu palātu, līdz tikšu uz  "īsto vietu". Satieku tur meiteni, kura tur ir jau 9 stundas. Vienkārši palātā. Un viņai klājas grūti. Pagaidām savādāk to aprakstīt nevaru, jo vel nezināju, ko viņa jūt...
Par spīti sāpītēm, kuras paliek intensīvākas, mans vēders saka, ka ir ļoti izsalcis! Piesēžoties pie brokastu galda, es atskārtu, ka mēs visas, VISAS šodien būsim mammas. Kāda pirmo reizi, kāda, no jauna. Un tā sajūta, kad redzi, ka karote pusceļā apstājas ne tikai man...pārdzīvojam, ēdam tālāk!

"Vitiņ. dodamies uz dzemdību palātu, ņemam visas mantas un dodamies!"... Nē! Kur lai mūk? Ko nu? Vairs jau neko! (Tagad pasmejos, bet tad...) Mani sagaida vecmāte. Jauka saprotoša, zāle arī skaista, mājīga. Nomierinos. Izskatās, ka būs labi!

Telefons zvana nepārtraukti. Es dikti lielīga ap 9 rītā, ka esmu jau pusceļā un ar sāpītēm esmu pat uz "Tu", viss ĻOTI labi. Pati priecājos un visi gaida, tad jau drīz... Drīz.

...no šī brīža es sāku CIENĪT jebkuru sievieti, kura pasaule laidusi bērnu...

Drīz. Ēdu pusdienas. KAMPJU karotēm, kamēr nav sāpju. Pa telefonu runāt vairs īpaši vēlme nav. Un daktere paziņo, pēc 3h, ka esam tur, kur bijām 9 no rīta... Ko tas nozīmē... Injekcijas. Sistēmu. Bet mani stiprina doma, ka esmu tuvāk mazulim. Mūsu lielajam satikšanās priekam!

Plkst.13... Vairs negribas ne ēst, ne dzert. Tikai elpa, ieelpa... Daktere apskata...Pa lēnu. Sāp, bet rezultātu nav. Un saņemu pēdējo, liktenīgo injekciju. Un no šī brīža es sāku CIENĪT jebkuru sievieti, kura pasaule laidusi bērnu. Par bērniem, nerunājot...

Saprotu, ka nostāvēt vairs nevaru. Telefonu neceļu. Dodos atgulties. Man uzliek sirdstoņus. "Vitiņ! Viss kārtībā, sāksim strādāt!" Un es, saskatījusies amerikānu filmas, kur pasaka push, push! un viss galā, atviegloti uzelpoju, ka nu jau tūlīt būs viss! Bet nē. Dievs lēmis man strādāt... Man blakus ir divas praktikantes, kas atbalsta, vecmāte un daktere.

Lai ar man spēka nav, es liegi un reizē bezspēcīgi pieskaros viņa mugurai, kamēr viņš uzlikts uz mana punča. Tās maigās raudas, es neaizmirsīšu nekad...

Es paveros pa logu un ārā līst lietus. Man gribas raudāt. Izraudāt to sāpi līdz ar lietu, kas ārā atveldzē asfaltu. Bet...es nevaru. Man nav spēka. Man liekas, ka es varētu ... aizmigt un nepamosties. Un es pirmoreizi dzīvē sajutos vāja. Garīgi. Es biju gatava padoties sāpēm, lai tikai tās pamestu manu ķermeni un prātu. Dzirdu telefonu vibrējam...man zvana, uztraucas, bet man ir vienalga. Tieši dežurē mana daktere, viņa ienāk smaidīga un jautā, kā es jūtos. Parunāt nevaru. Viņa saprot, ka žēlot te nevar un dodas prom. Bet man tik ļoti vajadzēja, lai mani pažēlo!

Vecmāte cīnās. Telefoniski mani paslavē manai māsai, ka es braši turoties. Jā. Es turējos, nebļāvu. Tik vienu reizi atļāvos būt vāja un teikt :"Es vairs nevaru!" Bet pretī saņēmu praktikantes teiktu: "Citas var, kāpēc tu nevarētu!?" VARU! Un sirds reizē sāp par to, ka nespēju palīdzēt mazulim, kuram ir tikpat grūti, kā man!
Sāpe atlaiž. Es miegu ciet. Vairs nedzirdu vārdu NEGULI, acis vaļā... Un ar dakteres palīdzību, ap plkst18 es ieraugu savu varoni. Varoni, kurš tāpat kā es, izgāja šo mokošo, bet skaisto sāpju ceļu! Lai ar man spēka nav, es liegi un reizē bezspēcīgi pieskaros viņa mugurai, kamēr viņš uzlikts uz mana punča. Tās maigās raudas, es neaizmirsīšu nekad...

Smaigais darbs ir galā. Palūdzu praktikantei no somas padot telefonu. Zvanu mammai. Un man gribas skaļi raudāt un kliegt, ka NEKAD savā dzīvē vairs nedzemdēšu! Bet es to nedaru. Nezinu kāpēc, bet es neraudu. Bet to, ka vairs negribu, to gan pasaku, tētis tik klausulē nosmej - nu, bērnus vēl gribi?

Dienu vēlāk atskārstu, ka dzemdību telpā esmu atstājusi telefonam lādētāju. Lai nu kur kaut ko atstāt! Dodos pakaļ un personāls tikai par mani nosmej: "Tas jau uz atgriešanos!" Un pati nemanot pasaku:"Ne ātrāk kā pēc 10 gadiem!" Tomēr...kaut pēc 10.

Es atceros, ka tā bija mana mūža lielākā diena, smagākā darba diena manā dzīvē, bet sāpes... tikai iesan kaut kur zemapziņas dzīlēs.

Pēc 6 dienām, sveiki un veseli dodamies mājās. Tētis mūs sagaida ar izrotātu mašīnu. Jocīgi, bet žēl škirties no RDZn... Ārstu attieksme, rūpes, tā ikdiena, viss jaunais. Man joprojām visa tā trūkst! Tagad, kad mums jau pilni 3 mēneši, es esmu sapratusi daudzas lietas...

Ikviens no mums nācis pasaulē caur sāpju ceļu. Šo sāpju ceļu ir izcietusi ikkatra no mums. Labi, citām, kā tautā saka, kā "korķis" izkrīt laukā, bet neviena nevar apgalvot, ka tas bija VIEGLI. Ikkatrs no mums, nākot pasaulē ir cietis sāpes, bet re, māte daba gan mātei, gan bērnam neļauj atcerēties šīs sāpes. Viņa liek tās aizmirst...

Dzīvē mums gadās visādi, bet nekad, pēc izciestā, nespēšu saprast sievietes (tikai sievietes), kuras pametušas savus mazuļus, ielikušas silītē vai vardarbīgi izturas vai ļauj to darīt kādam citam. Tagad es saprotu tās mammas, kuras apgalvo, ka mans bērns tā nedara, jā nedara, jo viņš ir tikai tavs, mans.
Es sapratu, ka man ir cilvēks draugs, kuram varu kaut nakts vidū piezvanīt.

Un jā. Es vairs nesaku nē otram mazulim. Es atceros, ka tā bija mana mūža lielākā diena, smagākā darba diena manā dzīvē, bet sāpes... tikai iesan kaut kur zemapziņas dzīlēs. Un, kad nakts vidū pamosties un ieraugi miegā smaidam savu BRĪNUMU, liekas, ka vel desmit un vairāk sāpju ceļus spētu noiet, noskriet! Dēļ šī BRĪNUMA ir vērts dzīvot. Būt labākam. Nolikt malā negācijas un dzīvot. Jā. Tikai TAGAD es dzīvoju. Jo skats ir virzīts tikai uz priekšu, ne soli atpakaļ!

šis BRĪNUMS Jūs mīlēs vienmēr - vai ar pilnu vai tukšu naudas maku. Ar gariem vai īsiem matiem. Kleitā vai biksēs

Dalījos pieredzē, lai mēs visas novērtētu savas mammas, bērnus. Novērtētu SEVI! Jo citiem liekas, ka būt mammai, tā ir atpūta. Tas ir smags DARBS 24/7... Reizēm tas ir izmisums un nespēks. Reizēm tas ir milzīgs prieks un gandarījums. Reizēm tie ir smiekli, reizēm...asaras.

Pēc trīs dienām, ko pavadīju RDZN, saņēmu ziņu, ka mana draudzene, kurai sūtīju agro īsziņu, arī ir laidusi pasaulē vel vienu BRĪNUMU.

Lai mums katrai Dievs būtu devis kļūt par māti, jo tikai māte saprot, ko nozīmē par tādu kļūt un būt. Mūža garumā. Un mīlēt bērnu, vai viņš teicamnieks vai sētas karalis...
Lai arī gadās dzīvē reizēm būt STIPRAJĀM mammām, kas audzina vienas, atceraties, ka šis BRĪNUMS Jūs mīlēs vienmēr - vai ar pilnu vai tukšu naudas maku. Ar gariem vai īsiem matiem. Kleitā vai biksēs. Dusmīgu vai priecīgu. Resnu vai tievu. Mīlēs, tāpat. Par neko. Jo mūsu BRĪNUMS ir mūsu SARGENĢELIS.