Viens bērns, divas dzīvesvietas. Kā šķirtajiem vecākiem radīt māju sajūtu abās?

Nevis vieta, kur pārnakšņot, bet mājas

Dzīve divās adresēs prasa vairāk plānošanas un pielāgošanās, jo īpaši skolas laikā. Ikdienu vieglāk organizēt, ja abās mājās bērnu sagaida ne tikai mīļie cilvēki, bet arī sava vieta un lietas.

Mājas sajūtu veido ne vien fiziska vieta un personīgās mantas, bet arī iespēja bērnam abās mājās justies piederīgam. To var veicināt praktiski, ierīkojot savu vietu, paredzot vietu svarīgākajām mantām un ļaujot bērnam piedalīties telpas iekārtošanā.

Atsevišķa istaba abās mājās nav obligāta – pietiek ar savu guļvietu un vietu personīgajām mantām. Mīļākajam spilvenam, plīša lācītim, grāmatām un citām svarīgām lietām arī pēc bērna aizbraukšanas vajadzētu palikt savās vietās, nevis izgaist skapja tālākajā stūrī līdz nākamajai reizei. Arī nelielā dzīvoklī iespējams atrast stūrīti, kas vienmēr paliek bērna rīcībā. Tas palīdz bērnam saprast – šī ir vieta, kas ir paredzēta viņam, arī tad, kad kādu laiku viņš tur neuzturas.

Māju sajūtu veido ne tikai sava gulta, krūze vai vieta skapī. Tikpat nozīmīgi ir vienkārši kopā būšanas brīži – kopīgas vakariņas, sarunas pēc skolas, filma piektdienas vakarā, ēst gatavošana vai citi ģimenes rituāli. Tie palīdz ikdienai abās adresēs justies kā dzīvei, nevis īslaicīgai viesošanās reizei.

Skolas soma nav pārvākšanās soma

Ja ik pēc dažām dienām jādodas no vienas mājas uz otru, skolas soma nemanot var pārvērsties par ceļojumu somu, kurā līdzās mācību burtnīcām vietu atrod pidžama un maiņas drēbes. Lai katrs pārbrauciens nepārvērstos par nelielu komandējumu, ikdienā nepieciešamās lietas, piemēram, zobu birsti, vitamīnus un ķemmi, iespējams ērti glabāt abās mājās. 

Savukārt lietām, kuras skolēnam “seko pa pēdām” katru dienu – datoram, mācību materiāliem, mūzikas instrumentam, sporta inventāram vai kādām īpašām skolas lietām –, var atvēlēt konkrētu vietu skapī, lai tās būtu viegli atrast un paņemt līdzi. Jo mazāk bērnam pašam jāuzņemas abu māju loģistika, jo mazāk pārbraukšana kļūst par pienākumu. Pieaugušo uzdevums ir ne tikai atgādināt par līdzi ņemamajām lietām, bet arī iespēju robežās izveidot sistēmu, kurā bērnam nav nepārtraukti jādomā, kas šoreiz jāpaņem līdzi.

Divas adreses, bet viens ikdienas ritms

Vienās mājās naktsmiers jau deviņos, bet otrās – kad acis pašas krīt ciet. Dzīvojot divās adresēs, bērnam ir svarīgi saglabāt ierastu un paredzamu ikdienas ritmu. Tas nenozīmē, ka abās mājvietās dzīvei jārit pēc viena scenārija; tikpat labi piektdienas vakars pie tēta var nozīmēt kopīgu filmu, bet pie mammas – galda spēļu turnīru, un tieši šādi mazie rituāli katras mājas padara īpašas.

Sākoties jaunajam mācību gadam, vecākiem vajadzētu vienoties par svarīgākajiem ikdienas pieturas punktiem – līdzīgu gulētiešanas un celšanās laiku, mājasdarbu pildīšanas kārtību, pulciņu apmeklēšanu un rīta rutīnu. Skaidrs dienas plāns palīdz saprast, kas bērnu sagaida un kādi ir viņa dienas pienākumi. Piemēram, pēc skolas tā var būt neliela atpūta, mājasdarbi, vakariņas un gatavošanās miegam.

Svarīgāka par pilnīgi vienādiem noteikumiem abās mājās ir paredzamība. Bērns var pielāgoties tam, ka mammas un tēta mājās ikdienas paradumi atšķiras, ja katrā vietā noteikumi ir skaidri un saprotami un būtiskākajos jautājumos vecāki spēj vienoties. Paredzams ritms ļauj vieglāk pārslēgties no vienas mājas uz otru, savukārt katras mājas īpašie rituāli var kļūt par kaut ko pazīstamu un gaidītu, pie kā ar prieku atgriezties.

Paredzams ritms palīdz bērnam vieglāk orientēties ikdienā: mainoties naktsmājām, nav ikreiz jāpielāgojas citai dienas kārtībai. Savukārt katras mājas īpašie rituāli var kļūt par kaut ko pazīstamu un gaidītu, pie kā ar prieku atgriezties.

Kalendārs, kuru saprot arī bērns

Kur es būšu ceturtdien? Kurš mani vedīs uz treniņu? Un kurš – uz drauga dzimšanas dienu? Ja ikdiena jāsaskaņo ar diviem vecākiem, visus plānus paturēt prātā var būt īsts izaicinājums.

Kopīgs ģimenes kalendārs var aiztaupīt daudz ikdienas pārpratumu. Mazākiem bērniem tas var būt papīra kalendārs pie sienas ar krāsām vai simboliem, lielākiem – kopīgs digitālais kalendārs. Tajā var atzīmēt abas mājas, pulciņus, treniņus, skolas pasākumus un citus svarīgus plānus, ļaujot bērnam pašam redzēt, kas viņu tuvākajās dienās sagaida.

Galvenais – bērnam nevajadzētu kļūt par ziņnesi starp abām mājām, nododot informāciju par plāniem vai izmaiņām, par kurām pieaugušajiem jāvienojas savā starpā.

Kalendārs var būt arī vienkāršs veids, kā iesaistīt bērnu sarunā par viņa paša ikdienu. Tas nenozīmē, ka bērnam jāpieņem pieaugušo lēmumi, taču ir vērts regulāri pajautāt, kā viņam šī kārtība patīk, kas rada grūtības un kas palīdz ikdienu padarīt ērtāku. Pieaugušajiem loģistiski ērtākais risinājums ne vienmēr ir ērtākais bērnam.

Ļauj bērnam ieviest mājās savu kārtību!

Māju sajūtu galvenokārt rada iespēja pašam piedalīties savas vides veidošanā,” uzsver “Bonava Latvija” komanda. “Ļauj bērnam izvēlēties, kā izskatīsies viņa stūrītis, kur pie sienas piestiprināt viņa paša radīto mākslas darbu un kur goda vietu ieņems jaunākais skolas diploms!”

Turklāt bērna izvēlēm nav jāaprobežojas tikai ar viņa istabu vai telpas zonu. Ģimenes fotogrāfija viesistabā vai paša izvēlēta krūze virtuvē atgādina, ka šī ir kopīga ģimenes telpa, kurā arī viņam ir sava balss. Iespēja piedalīties mājokļa veidošanā palīdz bērnam justies iesaistītam – tās nav tikai mammas vai tēta mājas, bet vieta, kur arī viņš var atstāt savu rokrakstu.

Divas mājas nav divi perfekti projekti

Dzīvei divās adresēs nav jākļūst par perfekti organizētu loģistikas projektu ne brīvdienās, ne skolas dienās. Kādreiz sporta tērps paliks nepareizajā skapī, bet matemātikas burtnīca – otrās mājās, un plāni būs jāpārkārto pēdējā brīdī. Svarīgākais nav izveidot perfekti vienādu kārtību abās mājās, bet atrast tādu risinājumu, kas konkrētajai ģimenei der ikdienā. Vecāku vēlme sadarboties un komunicēt palīdz bērnam abās mājās justies gaidītam, zinot, ka tur ir viņa lietas un sava vieta.