Tēva Mārča izmisums: "Dzīve pārvērtās murgā - viņa aizmuka kopā ar manu meitu"

Mārcis jau divus gadus nav redzējis savu mazo meitu. Māte, kura viņa dzīvi bija pārvērtusi par īstu elli, no viņa aizmukusi kopā ar meitu un viņš nezina, kur pašlaik viņas atrodas. 

FOTO: Shutterstock.com

Nākamvasar, atbilstoši grozījumiem Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā, paredzēts publiskot to vecāku vārdus, kuri atsakās saviem bērniem maksāt uzturlīdzekļus jeb alimentus. Kopumā visā valstī ir vismaz 25 tūkstoši šādu vecāku. Valda uzskats, ka parasti alimentus nevēlas maksāt tēvi, kuri ir aizmukuši no savām draudzenēm vai sievām, viņām uz rokām atstājot mazus bērnus. Bet ne viss ir tik vienkārši. Ir arī gadījumi, kad no tēva aizmūk viņa mīļotā ar bērnu. Māte no tēva slēpj bērnu un neļauj viņiem satikties, bet vienlaikus no tēva pieprasa uzturlīdzekļus. 

 

Savu bēdu stāstu Kasjauns.lv uzticēja Mārcis. Viņš savu meitiņu jau nav redzējis vairākus gadus, kaut gan, kā pats saka, bērnu gluži vai izglābis no nāves – nav devis mātei naudu abortam un par mazo bērnu rūpējies laikā, kad viņa ballējusies un lietojusi alkoholu. Lūk, Mārča stāsts: 

 

„Naudu abortam nedevu” 
„Es ar Viku (vārds mainīts) jau trīs gadus neesmu kopā. Protams, es jau tas sliktais - liku viņai savākt mantas un lai iet, kur tad viņai ir labāk! 

 

Ar Viku iepazinos pirms sešiem gadiem, viņa bija ielikusi iepazīšanās sludinājumu. Tā randiņš pēc randiņa un bija tā lielā mīlestība. Visa lielā mīlestība beidzās, kad Vika palika stāvoklī, jo viņa bērnu negribēja. Teica, ka tas ir šausmīgi, viņa ir jauna un tagad visa dzīve sabojāta. Vajagot naudu abortam. Tā nu mani baigi mīlēja, ka negribēja no manis bērnu!? Es viņai naudu abortam, protams, nedevu. Aizliedzu viņai kaut ko pa kluso darīt. Vika pabeidza 12. klasi. Viņai bija liels kauns, ka kāds uzzinās, ka ir bērniņa gaidībās. Slēpa to no visiem. 

 

Mēs ar Viku sākām meklēt dzīvokli. Es pārdevu savu mūzikas aparatūru. Atradām dzīvokli, kuru izremontējām. Sākumā viss likās labi. Pašam sava ģimene - sieva un meitiņa kas gaida mājās.” 

 

„Māte mājās nāca piedzērusies” 
„Viss sākās ar to, ka, redz, Vikai garlaicīgi mājās. Labi, paliku mājās pie pāris mēnešus vecās meitiņas. Vika gāja ballēties, mēru jau viņa nezināja. Mājās nāca piedzērusies. Mazulei tik svarīgo mātes pienu viņa slauca un lēja ārā, lai bērns nedabū alkoholu. Meitu baroju ar bērnu pārtiku – „Aptamilu”. No tās ķīmijas meitiņai radās alerģija. 

 

Bet „visjautrāk” mums gāja, kad sākām dzīvot lielākā un labākā dzīvoklī. Vika sāka kasīties par visu. Viss viņai bija slikti. Es uz darbu gāju piecos no rīta. Pārnākot mājās, Vika man pārmeta – es, redz, darbā, bet viņai vajadzēja no rīta celties, jo meita prasīja ēst…! Kad uz darbu gāju septiņos no rīta, mazo baroju pats, mainīju pamperus un viņu noliku gulēt. Tas, ka kavēju darbu, nebija nekas, jo Vikai, lūk, jāguļ. Atnākot mājās no darba, bija jāklausās pārmetumi, ka es, piemēram, pudelīti esmu slikti izskalojis, vai vispār Vika staigāja piepūtusies un ar mani nerunāja.

 

Vika, kad vēl normāli uzvedās, gatavoja garšīgu ēdienu. Bet tagad, atnākot mājās, pagatavots nebija nekas. Es no darba nācu vēlu, bet viņa man pārmet, ka es visu dienu projām un viņa neko neesot ēdusi, kur nu vēl ko pagatavojusi. 

 

Reklāma
Reklāma

No viņas ēdieniem es trīs reizes saindējos. Vienreiz diezgan smagi, gribēja mani uz slimnīcu vest. Vikai nekas, arī mazajai nekas. Kaut kā dīvaini, ka man vienīgajam bija slikti, kaut gan ēdām visi kopā…” 

 

„Viņa bija neapmierināta ar visu” 
„Var teikt, ka 90% naudas, visa mana alga bija pie Vikas, ar kuru viņa rīkojās, kā gribēja. Pirka sev lupatas un visādas lietiņas. Ja man ko vajadzēja, es varēju aizmirst. Ja es sev makā kādu latu atstāju, tas tika izvilkts ārā. Katru reizi, kad saslimu, viņa bija nikna, ka man zāles jāpērk. Viņa tērēja manu naudu, kā vien grib. Tik pasaka: „Tev jau alga drīz būs, es sev bikses nopirku.” Man ar cauriem zābakiem jāstaigā, kamēr saslimu, un atkal princese dusmīga. 

 

Sēdēja viņa līdz pusnaktij pie datora. Traucēja man gulēt, kaut zināja, ka man no rīta agri jāceļas. Pēc tam čīkst, ka viņai no datora mugura sāpot, nevarot pie plīts pastāvēt un pagatavot ēst. Cik reizes es pa nakti nepamodos no tā, ka viņa spārdījās un sita man pa galvu tikai tāpēc, ka es pa miegam biju sagrozījies tā, ka viņai traucēju. Vai vienkārši pamodina mani, jo, redz, viņa gribot dikti čurāt, bet slinkums iet un aizmigt nevarot. 

 

Viņa bija neapmierināta ar visu. Man vairs mājās negribējās iet, jo tur mani sagaida ar naidu. Vienīgi mazā bija sajūsmā.” 

 

„Nezinu, kur mana meita atrodas!” 
„Kādu laiku dzīvojām katrs savā stāvā. Viņa gulēja blakus meitai, bet es atsevišķi. Kā brīvdiena, tā no rīta viņa man zvana – lai ceļos un eju lejā barot bērnu, kaut mazā guļ tikai metra attālumā no mātes! Dāmai vajag gulēt. Tāda ņirgāšanās! 

 

Un viņas skopums… Viņas tēvs atved augļus, un šī noslēpj, lai tik man netiek. Beigās pati par to aizmirsa un viss sapuva. Viņa slēpa arī to, ko atveda mani radi. Viena rija pa kluso! Es tikai meitas dēļ cietu visu šo murgu. Bet tas pat nav viss. Pateicoties Vikai, esmu šķirts no savas meitiņas. Es pat nezinu, kur mana meita atrodas! Viņa uzskata, ka meita ir viņas privātīpašums! Tas ir tikai veids, kā paņirgāties par mani. Šobrīd ne es, ne mani radi mazo nav redzējuši divus gadus. Protams, arī šādām mammām pienākas uzturnauda bez ierunām, simtprocentīgs valsts atbalsts. Un tēvi vienmēr ir tie sliktie…!?”” 

 

Avots: www.kasjauns.lv