Slepenais pielūdzējs aicina uz operu VIP zonā, kamēr vīrs ir prom...

Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu. 
"Rīt , kad pulkstenis sitīs 18.00, gaidīšu Tevi operas Lielajā zālē, VIP zonā. Tērptu tai vienreizēji pievilcīgajā, sarkanajā vakarkleitā,” rakstīts vēstulē no slepenā pielūdzēja...

FOTO: Marika Eglīte

"Atliek vien nolakot nagus, un nokrāsot izteiksmīgi sarkanas lūpas, lai misters X, nedomā man līst klāt pārāk tuvu."


Vai zināt, kāda sajūta pārņem, kad ik rītu uz tavas mājas sliekšņa ir atrodama maza aploksnīte? Ik rītu  tajā slēpjas kaut kas, kas šķiet īpašs tikai man! Kad paveru durvis, tikko modusies un ietinusies palagā, mana sirds sāk pukstēt straujāk... Tā bija visu vasaru un rudeni.

Šodien atverot aizkarus savas mājas otrajā stāvā  mani pārsteidz, kas sen neredzēts. Viss bija sniegā klāts, viss bija tīrs un balts... ak, nē! šausmās atžirgstu no miega, paberzējot vēlreiz acis, manu skatienu pievērš pēdu nospiedumi sniegā. Atkal??? Tas laikam nekad nebeigsies. Esmu sabijusies. Steigšus dodos lejup. Paveru durvis - ir!!! Taču šoreiz, par brīnumu man, aploksne vairs nav balta, tā ir maigi sārtā tonī. Ar divām sirdīm uz tās. Atverot aploksni, nākamais pārsteigums - ielūgums. Ielūgums??? Man? No pilnīgi sveša cilvēka? Nē, es nevaru iet... Esmu saderinājusies... Tikai saderinātais pašreiz ir tālu, ļoti tālu.

Viņš sargā citus miera misijā Afganistānā. Jau ilgu brīdi neesmu saņēmusi nevienu ziņu no viņa. Ir tik grūti.

Brīdī, kad viņam jābūt kopā ar mani, mani jāsargā, viņš ir prom. Viņš sargā citus miera misijā Afganistānā. Jau ilgu brīdi neesmu saņēmusi nevienu ziņu no viņa. Ir tik grūti. Sāpīga neziņa nomoka mani....STOP!

Ielūgums. Kā rīkoties? Kam jautāt? "Rīt , kad pulkstenis sitīs 18.00, gaidīšu Tevi operas Lielajā zālē, VIP zonā. Tērptu tai vienreizēji pievilcīgajā, sarkanajā vakarkleitā. Es būšu tērpies.... mani nevarēs nepamanīt. :)"  - bija rakstīts ielūgumā, kam pievienota biļete. Es vēl nekad neesmu bijusi operas VIP zonā. Kas viņš ir? Viņš tik daudz zina par mani....

Visa diena pagāja, domājot par rīta pārsteigumu. Nemiers. Satraukums. Kā viņš zina par sarkano kleitu? Tā ir mana mīļākā... Reiz biju to uzvilkusi uz romantiskām vakariņām ar savu mīļoto. Tas vakars bija tik skaists, reibinošs. Viņš nemitīgi čukstēja, cik ļoti mīl mani, viņa rokas slīdēja pār manām garajām matu cirtām. Mēs skūpstījāmies, dejojām... jutos tik labi ar viņu. Man vienmēr pietika ar viņa klātbūtni, lai sajustos spēcīga un vāja vienlaicīgi. Viņš ir tas, par kuru esmu pārliecināta, ka viņš radīts tieši man... Bet ko lai es iesāku rīt?

Ziņkāre nomoka -  kurš tas ir? Nespēju sakopot domas darbam. Labāk došos prom. Ir tik labi, ja esi pati sev priekšniece, nevienam nekas nav jāpaskaidro.

Es aiziešu uz satikšanos. Kaut tāpēc vien, ka man būs iespēja vērot savu mīļāko izrādi "Apburtā princese". To, kas būs šis noslēpumainais pielūdzējs, es zināšu tikai rīt!

Reklāma
Reklāma

Cik ārā ir pasakains laiks! Ielas piesnigušas pilnas. Cilvēku soļi ir tik neveikli, tik smieklīgi. Saule, lai arī spīd spoža, tā tomēr nespēj atkausēt sala saltos pieskārienus cilvēku vaigiem un deguniem. ... Mājās viss izskatās tik tukšs un salts. Silda doma, ka vien mirklim jāpaiet, kad atkal satikšu savu mīļoto. Šodien saņemtajā e-pastā, kuru tik ilgi, ilgi biju gaidīju, viņš solījās būt klāt Ziemassvētku priekšvakarā. Nespēju sagaidīt. Ak, jā, man taču priekšā vēl rītdiena. Es aiziešu uz satikšanos. Kaut tāpēc vien, ka man būs iespēja vērot savu mīļāko izrādi "Apburtā princese". To, kas būs šis noslēpumainais pielūdzējs, es zināšu tikai rīt! Tam jāpieliek punkts.

Par lielu izbrīnu sev, šo nakti esmu nogulējusi pat nepamodusies. Arī sapni neatceros. Interesanti. Man neraksturīgi. Verot vaļā aizkarus, pieķeru sevi pie domas, vai ārā būs pēdas. Dīvaini. Te es dusmojos, ka kāds uzsities par slepeno pielūdzēju, te esmu vīlusies, ka šorīt neredzu sniegā atstātos soļus un uz sliekšņa arī pilnīgs tukšums. Nekā, tikai kāds miljards sniegpārslu, kuras nolaidušās tieši pie manas mājas, nesdamas līdzi savus noslēpumus...

Tā, atliek vien nolakot nagus, un nokrāsot izteiksmīgi sarkanas lūpas, lai misters X, nedomā man līst klāt pārāk tuvu, jo kā likums - uzkrāsotas lūpas viņus nedaudz piezemē.

Atliek vien nolakot nagus, un nokrāsot izteiksmīgi sarkanas lūpas, lai misters X, nedomā man līst klāt pārāk tuvu.

Kāds prieks, ka ienāca prātā izsaukt taksometru. Tā varēju baudīt skatu pa auto logu, ko sen nebiju darījusi. Cik pilsēta izskatās pasakaina, kad tajā zaigo šīs daudzās gaismas. Cilvēku sejas izskatās tik starojošas...

Kad garderobē tiek nolikts mans glaunais kažociņš, traki sāk sisties sirds. Puksti ir tik ātri, ka teju spēju ievilkt elpu. Vēl tikai daži soļi un es ieraudzīšu viņu... man aizrāvās elpa, acis aizmigloja asaras, nē, ne asaras - asaru straume. Visam ķermenim pārskrēja trīsas – tas bija VIŅŠ...VIŅŠ! Mans mīļotais, mans vienīgais, mans... Ak, Dievs, un tās manas sarkanās lūpas!

Laiks apstājās, neviena apkārt vairs nebija – tikai viņš, es un... apskāvieni bija tik cieši, ka bail laist vaļā. Ja nu tas ir sapnis? ... nē...tas ir viņš! Pat manas košās lūpas vairs nespēlēja savu paredzēto lomu – mēs skūpstījāmies, kāda tur vairs "Apburtā princese"! Apburtā princese biju es!

Tikai tagad, kad noslaucītas asaras, es pamanīju, ka cilvēki, kas man apkārt, ir mani tuvinieki, draugi... Kad tuvojos garderobei, man šķita dīvaini, ka visi slēpj sejas un kaut kur skatās prom... Viņi visu zināja. Zināja, ka mīļotais būs klāt un tās vēstules –draugu rakstītas...tie nieciņi, viņa paša sagādāti. Izrādās - visu klusēšanas laiku viņš bija tas, kurš nemitīgi domāja par mani, pārsteidza mani, neļāva man aizmirst par sevi. Šodien nespēju nolaist skatienu no viņa acīm, tās ir tik dziļas, tik skaistas, tik ļoti tuvas man!

Viņš paņēma manu labo roku un uzlika to uz savas sirds: „Mīļā, tu jūti cik ļoti sitas mana sirds? Sirds sitas tik ļoti, jo izslāpusi pēc tavējās. Lai tā pukstētu rāmāk, tai jāzina,  ka tavējā būs blakus manai mūžam! Vai tu, mana Apburtā Princese, sniegsi man savu roku un uzticēsi savu sirdi, lai tās pukstētu kopā mūžīgi, līdz nāve mūs šķirs?" Es nespēju valdīt asaras, nespēju bilst ne vārda. Tikai paejot mirklim, bet varbūt mūžībai, es saņēmos " Jā, jā, jā... Es gribu, lai mūsu sirdis ir blakus viena otrai, es gribu būt tava!"

Viņš lēnām un pārdomāti pasniedza man skaistu gredzenu, kuru rotāja divas sirdis. Mūsu abu sirdis...


Iesūtījusi Marina Apaļa, stāstu konkursa "Ziemas kaislīgās pasakas" dalībniece. Konkursu atbalsta un balvas dāvā www.KafijasDraugs.lv.