Sākumā biju vainīga un nelaimīga, tagad esmu vainīga un laimīga

Kādu dienu man Linda zvanīja un teica, lai braucu ciemos, ka viņas puisim Sandim ir draugs, diezgan izskatīgs. Es, protams, daudz nedomājot, piekritu, zaudēt jau nebija ko un darīt tāpat. Lai gan man tajā laikā bija puisis, aizbraucu arī. Tā nu mēs četratā kārtīgi ballējāmies un pavisam loģiski, ka sagājos ar izskatīgo draugu Andreju. Diemžēl tā bija atvadu ballīte, pavadījām Sandi uz Norvēģiju. Tā kā man nākamajā dienā bija jāiet uz skolu, pa nakti piezvanīju savam īstajam puisim, lai atbrauc man pakaļ.

Mans plāns attiecībā uz Andreju, kā jau to varēja paredzēt, nebija diez ko labs. Biju domājusi sakumā kādu laiku padzīvot ar viņu kopā un tad pamest.

Padzīvot kopā un pamest!

Ar Andreju reizi pa reizei vēl tikāmies, sazvanījāmies, pabraukājāmies, nekā nopietna. Pavisam loģiski, ka man nebija vairs neviena puiša, jo visi par manam sliktajām izdarībām bija nolēmuši mani sodīt, un arī izskatīgais draugs zvanīja arvien mazāk un mazāk.
Tad nu kādu dienu, kad viss bija apnicis, sazvanījos ar kādu senu draugu, kurš dzīvoja ārzemēs, un nolēmu braukt pie viņa, uzskatīju, ka Latvijā mani vairs nekas netur. Gribēju naudu. Ātri pasūtīju biļeti, lai domas vairs nevarētu mainīt. Tomēr tas cilvēks, pie kā taisījos braukt, savus plānus bija pēkšņi mainījis, un, protams, man vairs nesanāca braukt pie viņa, bet, tā kā biļete jau bija nopirkta, izlēmu meklēt kādu citu, pie kā aizbraukt. Un atradu arī. Pareizāk sakot – mani atrada. Man uz draugiem.lv uzrakstīja Andrejs, īsi un konkrēti: "Brauc pie manis uz Norvēģiju, es mīlu tevi!" Pēc laika jau sakravāju somas un devos ceļā. Kad Andrejs mani sagaidīja, viņš bija kopa ar Sandi. Mans plāns attiecībā uz Andreju, kā jau to varēja paredzēt, nebija diez ko labs. Biju domājusi sakumā kādu laiku padzīvot ar viņu kopā un tad pamest.

Sēdējām un nerunājām, bet, kad beidzās filma, tā vietā, lai viņš ietu to pārslēgt, viņš uzlēca man virsū, un sākām skūpstīties.

Nāc, apsēdies man blakus!

Taču viss iegrozījās daudz, daudz savādāk. Kādu nakti, kad Andrejs aizgāja gulēt, mums ar Sandi miegs nenāca, un mēs devāmies uz lielo istabu skatīties filmas. Ar Sandi sakumā principā nesarunājāmies, nebija jau par ko. Viņa klātbūtnē jutos ļoti dīvaini, redzēju, kā viņš uz mani skatās un pati noķēru sevi arī domam par viņu. Zināju, ka nedrīkstu neko tādu darīt un par Sandi jāaizmirst, jo man tomēr ir Andrejs. Taču mana sirds bija spēcīgāka, un maģiskie vārdi, ko Sandim pateicu, bija: "Nāc, apsēdies man blakus". Un viņš, nevienu vardu neteikdams, atnāca arī. Sēdējām un nerunājām, bet, kad beidzās filma, tā vietā, lai viņš ietu to pārslēgt, viņš uzlēca man virsū, un sākām skūpstīties. Varējām to darīt stundām ilgi, līdz kaut kam vairāk netikām, nebija jau kur, mājās nedrīkstēja. Andrejs no rīta ieraudzīja, ka ar Sandi guļam kopā uz dīvāna. Protams, prasīja paskaidrojumus, bet viņš, būdams pārāk akls un naivs, noticēja, ka mēs vienkārši aizmigām, mēs, protams, arī lieliski melojām, jo paši vēl tā īsti nesapratām, kas bija noticis.

Tā kā man nākamajā dienā bija jāiet uz skolu, pa nakti piezvanīju savam īstajam puisim, lai atbrauc man pakaļ.

Ideāls risinājums

No Andreja attālinājos, mani interesēja tikai tas, ko darīja Sandis. To nevarēja nepamanīt. Sandis arī, protams, nebija vienaldzīgs. Pēc tam pāris reizes tikāmies slepus, teicām, ka aiziesim uz veikalu vai vienkārši pa nakti izlavījāmies… Bet paši saprotat, cik tas bija grūti, jo tomēr trijatā dzīvojām vienā mājā. Andrejs man, protams, vairs netuvojās, jo izrādījās, ka Sandis bija ar viņu parunājis, tiešām vienkārši apskaidrojis situāciju, bet tas nemainīja to, cik ļoti Andrejs mani ienīst joprojām. Tā nu Andrejs pārvācās dzīvot citur, mēs palikām divatā, un viss nokārtojās. Ar Andreju, protams, nesarunājamies. Savukārt Linda visu saprata un par laimi viņai pret Sandi nebija nekādas jūtas, taču arī viņai sakumā tika melots. 
Bet mēs esam ļoti laimīgi. Ļoti laimīgi, tiešām! Plānojam jau pamazam par ģimeni un precībām, lai gan kopā esam tikai pusgadu.  :)