Kā es iepazinos ar mīļo, biedējošo puisi

Ritēja vasaras pēdējais mēnesis. Strādāju slimnīcā, kur biju noslēgusi līgumu tikai uz vasaras mēnešiem, jo septembrī jau atkal jāstudē. Tad nu darbā vajadzēja būt nomodā visu nakti, jo darbs atbildīgs. Lai laiku kavētu un miedziņu aizdzītu, nodarbojos ar bilžu vērtēšanu un vēstuļu rakstīšanu ar līdzīgiem bēdu brāļiem šajā portālā!

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto no personīgā arhīva. Liene vietā, kur pirmo reizi satikās ar Māri.

Mana bilde arī tika vērtēta, un cilvēkiem, kam bija tā iepatikusies tik ļoti, lai ieliktu 10 balles, aizrakstīju vēstulīti ar paldies vārdiem! Tā nu starp šiem cilvēkiem bija mans tagad esošais puisis. Kā jau vairums, viņš atrakstīja: "Lūdzu! Nav par ko!" Aizsūtīju smaidiņu! Parasti ar to arī rakstīšana beidzās, bet šoreiz pēc pāris dienām saņēmu smaidiņu no šī man nezināmā un starp draugiem neesoša puiša! Tā šādi smaidiņi tika sūtīti vairākas nedēļas, ja nemaldos, pat mēnesi! Kaut kas vilināja mani to darīt! Līdz brīdim, kad šis noslēpumainais puisis uzaicināja savā draugu lokā... Tad gan saņēmos un uzrakstīju vēstuli un apskatījos galerijas... Un tad sabijos, jo ikdienā ar tāda tipa cilvēkiem nesatikos, — bildes bija ļoti agresīvas, depresīvas, un puisis vienos tetovējumos. Nākamajā vēstulē puisis atsūtīja savu telefona numuru, rakstīdams, ka tajā brīdī esot daudz darba, un ka varam ar SMS starpniecību sarakstīties.

Ikdienā ar tāda tipa cilvēkiem nesatikos, – bildes bija ļoti agresīvas, depresīvas, un puisis vienos tetovējumos.

Jautāju, vai visām meitenēm tā savu numuru dala, uz ko sekoja atbilde, ka nē, bet viņam iekšējā sajūta esot teikusi, ka tieši man vajagot iedot!
Ziniet, ar īsziņu starpniecību sarakstījāmies vairāk kā mēnesi un minimums 10 SMS dienā, un vairāk... Pat nezinu, kas bija tas par spēku, kas vilināja rakstīt nezināmam cilvēkam, no kura vēl tajā brīdī baidījos! Pat kursa biedri smējās, ka traka esmu palikusi, redzot to, ka nepārtraukti rakstu... Rakstījāmies par visdažādākajām lietām un notikumiem!
Tad nu vienu dienu kaut kā vienlaicīgi izdomājām, ka varbūt vajadzētu satikties. Pēc šī mēneša, kad rakstījām viens otram, jau bijām tiktāl nonākuši, ka mani jau mīļvārdiņā uzrunāja, kurš vēl līdz šodienai nav izgaisis no viņa vārdu krājuma! Tāpēc kaut kā nebaidījos piekrist, jo daudz ko no vēstulēm un īsziņām zināju par viņu!
Satikšanās gan mums bija ar domu, ka vienkārši apskatīsimies, kā reāli izskatāmies! Bet vieta, kurā satikāmies, gan, manuprāt, bija neapdomāta un neatbilstoša. Kāpēc? Tāpēc, ka ar nezināmu puisi tikties Arkādijas parkā, vēlā oktobra novakarē nebija nekas prātīgs, nu vecākiem par tādām lietām labāk nestāstīt!

Tagad jau esam vairāk nekā gadu kopā, un arī pie drauga tetovējumiem esmu pieradusi, esmu pieņēmusi viņu tādu, kāds viņš ir.

Reklāma
Reklāma

Tad mēs satikāmies noteiktā laika un vietā, tādas dīvainas sajūtas gan bija, tādas, it kā Tu šo cilvēku zinātu jau sen! Parkā satumsa un tad devāmies katrs uz savām mājam, bet nepagāja ne 10 minūtes no šķiršanās brīža, kad saņēmu īsziņu no puiša! Un kāda tā bija? Patīkamu emociju pilna!
Tagad jau esam vairāk nekā gadu kopā, un arī pie drauga tetovējumiem esmu pieradusi, esmu pieņēmusi viņu tādu, kāds viņš ir, un jāteic, ka labi vien ir, ka viņš ir citādāks, tas padara dzīvi interesantāku. :)
Šobrīd viņš jau otro mēnesi atrodas Londonā, kur strādā. Un tagad saprotu, ka bez viņa, tāpat kā viņš bez manis, negribu dzīvot... Varbūt tā tam bija jānotiek, lai mēs saprastu, kā ir bez otra dzīvot, un ka tomēr tā nav labāk, un ka esam vajadzīgi viens otram...
No sirds gribu visiem Jums novēlēt izjust tās sajūtas —mīlestības sajūtas, tās ir pa smuko! :)

Iesūtījusi Liene Kalniņa, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībniece

VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI UN VĒRTĒ ŠEIT!